svētdiena, 2016. gada 30. oktobris

Nedaudz par kūku dekorēšanu

Labs vakars!
Vakar mūsmājās bija liels notikums - jaunākai atvasei apritēja gads. Nu jau liels cilvēks ar savu viedokli un uzskatiem. Piebrauca pilna māja ciemiņiem, saskaitīju kopā 29 personas, 19 no tām bija jaunākas par 18 gadiem. Tad nu, ja tā labi padomā, latvieši diez vai izmirs.
Un ar katru  atvases ienākšanu ģimenē, secinu, ka kalendāra aizvien vairāk un vairāk parādās svinamdienas. Kā arī uz svētkiem it kā aicini vienas un tās pašas personas, bet cilvēku paliek aizvien vairāk un vairāk. Un tas nozīmē, ka pirms katriem godiem, notiek diezgan nopietna galvas lauzīšana, kādu kūku tad taisīt.
Protams, var pasūtīt kūku gatavu pie kāda kūku cepēja. Konditorejas pie mums ir daudz, katrā var pasūtīt pa kādai kūkai, virtuālajā vidē vispār - ir tik daudz mājražotāju, kas uzceps kādu vien kūku vēlies. Tas viss protams ir jauki, un pamatīgi atvieglo ikdienu, taču kā jau visam, arī šai medaļai ir otra puse. Atcerēties laicīgi pasūtīt, saprast cik lielu un smagu to kūku vajag, kādu pildījumu, ja sūta pirmo reizi, var nezināt arī vai būs garšīga. Nereti ir tā, ka atrodi labu cepēju, bet pēc kāda laika kvalitāte sak kristies dēļ pieprasījuma, vai dēļ cenas. Un jā, kūkas nemaksā lēti. Ir bijis, kad cena ir ok,, cepējs ir ļoti pretimnākošs un gatavs izpildīt jebkuru vēlmi, bet gala rezultātā saņem kūku, kas dekorēta labākajās 90to gadu tradīcijās. Un tā tālāk un joprojām.
Otrs, ko esmu novērojusi, bērni kūkas tā ne visai mīl ēst. Nereti, sacep vai pasūti gana lielu, lai visiem pietiek un pēc ballītes staigā pa māju vākdams pusapēstus, pusaizkostus gabaliņus. Tajā brīdī nedaudz sirds apskrienas - ēdiens vējā, bet nu neko. Un tā līdz nākošajai reizei.
Tad nu vienā no tādām reizēm, klīstot pa i-neta dzīlēm, uzdūros vienai ļoti labai idejai. Atceraties, ka parasti gan mūsu bērnībā gan arī tagad, lielākais kautiņš un strīdi par to, kuru gabaliņu ar konkrēto dekoru ēdīs. Vienalga, vai tās būtu puķītes vai, šokolādes matiņi, strīdi par to, lai dabūtu katrs ir vienmēr. Bet tagad es nošauju ar vienu šāvienus, es pat teiktu, trīs zaķus. Kūku cepu ierastajā lielumā, bērni noēd dekoru un izskatās tiešām WOW!
Tad nu šoreiz par kūku dekorēšanu.

piektdiena, 2016. gada 14. oktobris

Sviestā cepts lasis

Laba diena!
Šodien gan ir aukstumiņš. Uz īsu brīdi izskrēju laukā un nosalu. Ziema nāk ar joni.
Šādā laikā tik tupēt mājās un ēst, ēst un vēlreiz ēst...
Ja jau reiz par ēšanu runājam, tad vakar, kad saulīte pa zemes virsmu staigāja, es devos savās rajona ārēs. Kamēr atvase ratos saldi šņākuļoja, apcerēju es dzīvi kā tādu un protams galveno dzīves jautājumu - ko gatavot saimei pusdienās! Šoreiz ārkātīgi netipiski sev, galvā raisījās doma par ceptu lasi.
Es jau iepriekš esmu norādījusi, ka man labāk ģeld baltā zivs, laši un foreles uz mani nekādu iespaidu neatstāj. Pat reizēm kaitina, ka publiskās ēstuvēs no jūras produktiem ir pieejams lasis vai forele. Sen jau šī zivtele neskaitās nekas smalks. Drīzāk jau tāds strādniekšķiras rijamais. Taču zinu daudzus, kuriem šī zivs ļoti garšo un kuri arī māk to garšīgi pagatavot. Tā nu, vienu dienu ieturot pusdienas ārpus mājas, pašai sev par pārsteigumu izvēlējos lasi. Atnesa man tādu mazu, skaistu gabaliņu, ko jaunākā atvase kāri noēda. Nu gandrīz, man palika daži kumosi. Un tad nu man iestājās tāda nepabeigtības sajūta. Zivs bija laba, garda un kas galvenais, nesabojāta ar daudzām garšvielām. Tas laikam bija iemesls, kāpēc vakara manā iepirkuma grozā nonāca lasis. Pareizāk sakot puse no laša.
Tā nu pēc sava prāta un saprašanas tapināju augšā.

svētdiena, 2016. gada 9. oktobris

Cakes Pop's jeb kūciņas uz kociņa

Šodien mūsmājās bija godi!  Jaunākā atvase, neskatoties, ka jau gandrīz gadu ir mūsu ģimenē, šodien pavisam oficiāli tika uzņemta mūsu dzimtā un tika pie kūmām. Pirmās trīs atvases man kristītas pie tā baznīckunga, tad nu jaunākā atvase, to baznīckungu i ne tuvu neredzēja. Kūmas izlēma par labu mūsu pašu senču tradīcijām un iecelt mūsu mazo atvasi  dzimtā un būt klāt ar padomu, kad atvasei iestāsies laiks - vecāki stulbi un neko nesaprot... un vispār, tik ilgi tikai mamuti dzīvo!
Tā nu pārdomājot godu būšanu un visu, kas ar to saistīts tapināju mazus našķus, ko atvases var kāri uzlikt uz zoba. Ņemot vērā, ka bērnu vidū šīm kūciņām ir liela piekrišana, ne tikai kādās bērnu ballītēs, bet arī Miķeļu un Mārtiņu tirdziņos.
Jāsaka, ka gatavošana ir visnotaļ viegla, tik dekorēšana mazliet piņķerīgāka. Taču, ja rokas neaug gluži no pakaļas, tad arī ar to var tikt visnotaļ veiksmīgi galā.
Galvenais jau ir pati masa, lai tā ir garšīga. Un šeit ideāli noder veikalā nopērkamās gatavās biskvīta ripas. Var cept savējo, ko es arī biju darījusi, pirms izmēģināju šo variantu, bet tad tās bumbiņas ir visnotaļ smagnējas un atvases vienbalsīgi nolēma, ka ar pirktajām ripām esot garšīgāk. Es pieliku klāt marmelādes gabaliņus, bet var likt ogas, riekstus utt.
Vēl viens svarīgs moments - glazūra. Jāsaka, ka pēdējā laikā man nākas vilties mūslaiku šokolādes izstrādājumos, tāpēc pamēģināju ieteikto glazūru šokolādi, kas ir nopērkama visos piemājas lielveikalos. Jāsaka, ka ideāli. Šādām kūciņām tiešām neko vairāk nevajag, glazūra laba, ātri sacietēja un tas garantēja, ka rezultāts izdosies!

Sāļā smilšu mīkla groziņiem

Labs vakars!

Pēdējās dienās laiks mūs absolūti nelutināja. Rudens ir tik ātri piezadzies, ka  ir tikai viens jautājums - kā?! Piektdien biju Jūrmalā uz kārtējo pastaigu, un kā ierasts uztankojāmies ar latti un briošiem, tuvējā parkā nolēmām šo procesu izbaudīt. Kā tad!! Pārsalām zilas un sapratām, ka viss, tagad tik pa siltiem kaktiem jākafijo. Nekādas laiskas sēdēšanas parkā uz soliņiem.
Tad nu pēc skarbās atklāsmes, ka rudens tik tiešām klāt, gatavojos nedēļas nogalei, kad mūsmājās brieda svarīgi godi! Kādi? Par to vēlāk... Taču gatavojoties tiem sapratu, ka gribu pagatavot klasiskos siera salātu groziņus.
Vispārzināms jau, ka tagad reti kurš mājās pats cep smilšu mīklas groziņus, jo ērtāk tos ir nopirkt un sapildīt. Un arī es daudzus gadus pie šāda stila pieturējos. Taču pēdējā laikā esmu sapratusi, ka tie gatavie groziņi palikuši reti plasmasīgi. Un kad iedomājos tādus trauslus, mutē kūstošu smilšu mīklas groziņu, tā viss. Gribu!
Tā nu sanāca, ka ilgi meklējos un pētīju receptes līdz absolūti nejauši nonācu līdz šai. Aizgūta no vienas saldās kūkas.  Cepu ar bažām, vai maz izdosies un sanāks, bet ak tavu laimi. Ir!! Ir tieši tādi, kādus es iedomājos. Un galvenais, neprasa nemaz tik daudz to pūļu, lai pagatavotu. Cepu silikona formītēs.

otrdiena, 2016. gada 4. oktobris

Sandras plovs

Labs vakars!
Šodien tāds laiks, ka liekās, ka dvēseli izpūtīs cauri. Tā vien gribas ierausties siltā migā un neko nedarīt. Bet protama lieta, ka četru bērnu mātei tas diez kā nav iespējams. Nē, nu iespējams jau būtu, bet tad ārkārtīgi cietīs mana nervu sistēma. Laikam jau tomēr doma par migu jāatliek un jānodarbina ar kaut ko noderīgu un meditatīvu. Kad māte aizņemta rosās pa māju, arī atvases - ieskaitot pašu jaunāko, liek mieru un atrod paši savu nodarbošanos.
Tā nu nebija divu domu - apvienojot patīkamo ar lietderīgo, tapināšu ģimenei vakariņas. Saldētava pilna ar jēra gaļu, grēks būt negatavot plovu.
Manā recepšu krājumā ir jau plovs, taču šis ir nedaudz savādāks un jāatzīst - bāāaiigi labais.
Kad vēl agrā pavasarī ar staigulēm blandījāmies Jūrmalas plašajās ārēs, Sandra visnotaļ bieži pieminēja, ka savu taboru(lasīt ģimeni) baro ar plovu. Intereses pēc apjautājos, kā tad šo gatavo. Bet kamēr pats neesi šo nobaudījis, spriest par to labs vai nē, nevari. Tā nu gāja laiks un sanāca kādu dienu ieklīst pie Sandras viesmīlīgajās mājās un nogaršot šo brīnumu. Abas ar Kristīni nospriedām, Sandras plovs ir THE Plovs! Un visa veiksmes atslēga slēpjas receptes vienkāršībā. Ne velti saka, viss ģeniālais ir vienkāršs. Nepiepackājot ar pārlieku daudzām garšvielām un visādiem blakus produktiem top visu laiku labākais ēdamais ar ko pabarot savu taboru. Pat viesi slavēja, kad vienu reizi biju cēlusi šo lietu galdā.

svētdiena, 2016. gada 2. oktobris

Kaucmindes ābolkūka

Turpinot ābolu tēmu - padalīšos ar vēl vienu ābolkūkas recepti!
Šī recepte pie manis glabājās jau sen, kādus gadus 9?! Esmu cepusi to tikai vienu reizi, jo iemesls tam bija - mana mazā cepeškrāsns. Un tā, gadu no gada, kaut kā šī recepte tika izcelta tad, kad ābollaiks bija garām, vai arī, kad man nebija pieejama vajadzīgā izmēra pannas. Ar šo recepti man padalījās, tā laika darba kolēģe uzcienājot arī ar mazu gabaliņa šīs kūkas. Un jāsaka, ka šī kūka man garšo vis labāk.
Tā nu sanāca, ka piektdien ar savu staiguļu baru devāmies uz Jelgavu. Diena bija pārsteidzoši silta un Jelgava tik zeltaini rudenīgā krāsā, ka šī kūka ideāli iederējās kopējā noskaņojumā. Nepieciešamos produktus sadalījām uz galviņām un izmisīgi gaidot, kad beidzot atbrauks piens, kas domāts lattei, cepām augšā kūku!

Biskvīta pankūkas

Laba diena, šajā lietainajā svētdienā!

Kā saka čigāns - būtu olas, ceptu pankūkas, bet miltu nav!
Šoreiz atkal par pankūku tēmu. Ik pa laikam mūsmājās cepu pankūkas. Parasti jau vienkāršās ar olu, miltiem un pienu. Bērniem ļoti garšo un kad ome savārījusi savu nāvīgi gardo ābolzafti, tad domas par pankūkām neliek mieru. Tā arī kādā ceturtdienas vakarā tikām pie lielas burkas ar omes ābolzafti. Obligāti jācep pankūkas, nav div' dom' par to. Un neskatoties, ka tikko pieēsts pilns vēders ar gardām vakariņām, atradu sevī gan vēlmi un enerģiju uzcept saimei pankūkas. Kā zināms, man mājās daudz mutes, tad nu pankūkas vajag daudz.
Šoreiz mājās piens bija tik cik ir un zinu, ka atvases labprāt to izdzertu klāt pie pankūkām, tāpēc nolēmu, ka šoreiz, iepērkot tā pavairāk olu, uzcepšu biskvīta pankūkas. Kāpēc saucas biskvīta?! Jo mīkla ir klasiskā kūku biskvīta mīkla. Ja, ja, tieši tā - olas, cukurs un milti un nekā cita. Garša?! Garšo kā olains biskvīts. Taču šīs pankūkas cepot ir jāizmanto ļoti maz taukvielu - cepameļļas un jācep uz vidēji karstas pannas. Tas tāpēc, lai pankūkas izceptos vienmērīgi un nezaudētu savu pufīgumu.