ceturtdiena, 2016. gada 28. janvāris

Cepts trusis cepeškrāsnī ar dārzeņiem un zaļumiem

Labs vakars!
Nu ko, no sniega gandrīz vairs nav ne miņas, ne ziņas. Bija ziema un izbija. Nē, nu... ja tagad tā smuki sāktos pavasaris es absolūti nebūtu pret, bet kaut kas man liek domāt, ka pavasaris ne tuvu nesāksies.
Vakar bija traka dieniņa. Pēc ilgāka laika es dabūju savu mazo mašīnīti no servisa SPA un jau priecīgi berzēju rokas, ka nu droši vien tagad līdz tehniskai apskatei būs miers. Bet nekā, man jau vajadzēja paredzēt, ka mans auto ir īpašs un nekas nav tik paredzams, kā sākuma likās. Nepietiek ar to, ka vecākā vidējā atvase no skolas atnāca savārdzis. Manī jau iezvanījās trauksmes zvani, ka tik ne gripa. Paldies dievam nē, kaut kāds vīruss. Nu labi, sarunāju, ka paliks mājās, pagulēs, kamēr es otru, jaunāko vidējo atvasi uz deju nodarbībām aizvedīšu. Es tak lepna, savu auto dabūjusi. Kā tad. Lepni aizvizinos līdz bērnu dārzam un tur arī paliku. Kā jau brīdināja, ka tas starteris tā īsti servisa puikām nepatīk, tad tas arī piepildījās. Nu neko, varēju lepni striķī karāties un aiz vīra auto vilkties atpakaļ uz servisu. Tad nu atkal esmu bez auto. Tā jau ir ar to latvieša skopumu, nevar tak visu uzreiz sataisīt, domā - ai, gan jau, kamēr nenobirs, braukšu. Mans auto domā savādāk. Ceru, ka ar to tad mana auto SPA procedūras būs beigušās.
Un tad nu tādā nedaudz dusmīgā neomā uz sevi, ātri iebridu piemājas veikalā. Jāsameklē kaut kas ēdams. Un tur, skaties kā gadījies, kā ne, uzdūros uz truša gaļas. Es teiktu, ka tas bija liktenis. Jo ņēmu vienu citu gaļu, kad paceļot to augšā atklājās diezgan pieklājīga lieluma truša gabals par diezgan pievilcīgu cenu. Daudz nedomājot, grozā iekšā un uz kasi prom.
Tad nu šodien tapināju augšā. Secināju, ka gandrīz visās receptēs, kā neatņemama sastāvdaļa ir baltvīns, bet man baltvīns absolūti neuzrunāja. Šoreiz iztiku ar mājas adžiku(ko parasti tirgo tirgus tantiņas), dārzeņiem, kas nu mājās mētājās un zaļumiem. Sanāca ārkārtīgi garda maltīte. Nesaprotu, kāpēc to baltvīnu visi gāž klāt?!

pirmdiena, 2016. gada 25. janvāris

Baltās šokolādes cepumi bez cepšanas

Laba diena!

Nu ko, gripas sezona ir klāt, paldies dievam, mūsmājās vēl visi veseli. Es it kā no gripas nebaidos, bet tā kā mājās ir maza atvase, tad nu esmu piesardzīga un bez iemesla apkārt pa burzmainām vietām nevazājos. Kā arī ar šodienu laika apstākļi nekļūst diez ko vilinoši, te līst, te slapjš sniegs, viss kūst un kļūst pelēks. Brr... nepatīk. Gribu atpakaļ ziemu un sniegu.

Vakar gan bijām tautās bumbas ripināt un beigās arī iebraucām Spicē. Domāju, aši paskatīšos kādu drēbes gabalu priekš sevis. Bet sanāca viena vienīga vilšanās. Nekā prātīga priekš manis nebija. Nu ko, lai nebūtu vilšanās nopirku sev vismaz skropstu tušu. Būšu smuka!

Un kad diena pavadīta tautās, tad enerģija ir patērēta un vajag atkal sevi uzlādēt pa jaunu. Vēlams ar ko garšīgu.
Tā nu sanācis, ka mājās iemaldījās kukurūzas pārslas saucamās Corn Flakes brokastīm. Parastās, bez cukura, taču manas atvases tā īsti pēc tādām nealkst un es zinu, ka viņi tās arī neapēdīs. Būtu vēl vasara, kad svaigas ogas var pielikt klāt, bet taga ziema. Domāju, ko ar tam pārslām iesākt. Āra mest sirdsapziņa neļauj. Skatos, kas i-neta dzīlēs atrodams un manas domas apstājas pie cepumiem. Viss kas ir nepieciešams - baltā šokolāde, nedaudz sviests un cukurs. Un tas viss bez cepšanas, pagatavojams dažu minūšu laikā. Ideāli, es jums teikšu.


otrdiena, 2016. gada 19. janvāris

Zitinjas harčo

Laba diena!

Nu tad Laimīgu to 2016,gadu! Novēlu lai tiešām šis gads būtu laimīgs, neskatoties ne uz kādiem notikumiem!

Esmu pamodusies neierasti agri, jo jaunākā atvase pēc dabas ir maza pūcīte un ātrāk par plkst. 11,00 kaut kā nemostamies. Šodien pūcēnam kaut kas samisējies un pamodās jau plkst. 9,00. Es gan neesmu pret šajā laikā celties, bet ja man ļauj gulēt ilgāk, es labprāt to arī daru.
Tagad mazā pūce atkal iesnaudusies, steidzu ātri ielīst blogā un uzrakstīt recepti.

Nu jau gandrīz mēnesi mūs priecē ziema. Man patīk ziemas, kad tās ir tādas kā šogad, ar sniegu un salu. Tad tie agrie tumšie vakari vairs neliekas tik depresīvi nīgri. Ņemot vērā manu vēlo celšanos un velšanos, tad diena vispār sākas jau ar pusdienām un tie agrie vakari iedzen manāmā ārprātā - kā... atkal gulēt? Tāpēc dienas gaišo laiku mēģinu maksimāli izmantot pastaigām svaigā gaisā. Parasti pastaigas beidzas ar veikala apmeklējumu, jo nu neesmu, neesmu es cilvēks kas spēj sapirkt pārtiku uz nedēļu. Nē, man patīk no rīta piecelties un tad izdomāt, ko tad īsti es gatavošu. Jo nereti to, ko esmu izdomājusi iepriekšējā vakarā, šodien jau vairs negribās.

Pēdējā laikā mēs daudz ēdām otros ēdienus(kā kartupeļi + gaļa utt.), bet kad aiz loga ir ziema, kad bērni ir izdzīvojušies pa āru, piebristiem zābakiem un sarkaniem deguniem nāk mājās, tad gribas ko siltu un spēcinošu. Kādi tur vairs kartupeļi ar gaļu, gribas zupu. Zupu, kas sasildīs dvēseli jau ar pirmo karoti. Un mana izpratnē šādas zupas ir soļanka un harčo. Biezas, tumīgas un nenormāli gardas.
Iespējams, ka mana recepte ir tālu no orģinālā harčo, bet lai. Tāpēc jau to nosaucu par Zitinjas harčo, šī zupa neprasa daudz pūļu, bet laiku gan.