svētdiena, 2014. gada 26. oktobris

Svētdienas jēra ciska

Labs vakars!
Nu ko, oficiāli ziemas laiks ir sācies un tagad vien atliek gaidīt ziemu. Ceru, ka tā šogad būs ar sniegiem un puteņiem. Gribu īstu ziemu ar visām tām izrietošajām izvirtībām - kā piparkūkas, karstvīns un daudz dažādu smaržīgu ēdienu. Un šoreiz izskatās, ka šo pulksteņu griešanu būšu pārcietusi labāk. nedaudz gan žēl, ka vēl pagājušo nedēļu no darba braucu gaismiņā, tagad sanāks sastrēgumos sēdēt tumsā. Nu neko, tā tas ir bijis, ir un būs.
Šodien vajadzēja saimei taisīt pusdienas. Nākošā nedēļa skolā ir brīva, tas nozīmē, ka abi "ļoļiki" visu dienu būs mājās un ledusskapim drauds absolūtais tukšums. Un lai man 15x dienā nezvanītu ar jautājumu - mammu, ko ēst? Nolēmu sataisīt lielu katlu ar zupu. Kamēr nebūs tukšs i lai nedomā man zvanīt. Tā nu bruņojusies ar domu par zupu, devos sirojumos pa vietējiem veikaliem. Un kā jau man tas nereti gadās, iebridu arī piemājas tirgū, kur mani aiz kājas notvēra jēra ciska. Nu tā notvēra, ka sapratu, bez tās es prom pilnīgi noteikti netikšu. Sakodu zobus, samaksāju savus nepilnus 13eur, bet jēra ciska bija manā azotē. Cienītajam smaidot teicu - tu pusdienās gribēsi zupu vai jēra gaļu? Viņš teica, ka gaļu!
Tad nu apbruņojusi savējos ar pacietību, ka šitais zvērs gatavosies ilgi, tapināju augšā. Es gan nedaudz skumji nopūtos, ka man nav mājās malkas plīts un"pīle" kur šo zvēru gatavot. Tā būtu īstā vieta šādai ciskai kur nogatavoties. Nācās iztikt ar katlu un gāzes plīti, tomēr rezultāts bija fantastisks. Un neskatoties uz to, ka neilgi pirms pasniegšanas uzlabojām apetīti ar pagatavoto zupu(man tak rīt saime arī gribēs ēst) visi vienbalsīgi secinājām, ka gaļa sanākusi dievīga. Ilga, nesteidzīga gatavošana, kas neprasa absolūti nekādu enerģijas patēriņu. Tieši kā reiz - svētdienai.

svētdiena, 2014. gada 19. oktobris

Ž(Š)arlote

Šodien, kā jau svētdienās pieklājās. Ja jau reiz esmu aiztenterējusi līdz virtuvei, jāpagatavo arī kas garšīgs. Vīrs kā reiz atveda ābolus. Tātad - kaut kas no āboliem. Tikai ko? Te nu apdomājos, apdomājos un secināju, ka varētu pamēģināt tādu lietu kā šarlote. Pie tam, vēl nesen Facebook'ā klīda visnotaļ asprātīga video recepte, kas palikusi atmiņā. Nevis ar recepti, bet ar savu savdabīgo izpildījumu. Tad nu... domāts darīts, ies, ka nu papētīt to recept iekš to internāta... Bet te es sastapos ar absolūtu neizpratni. Visu laiku man likās, ka šī kūka ir nedaudz sarežģītāka par vienkārši biskvītmīklā izceptiem āboliem. Nu nē... tā nav šarlote. Vismaz manā prātā tā nav. Nu ko, čujs ņuhs un poņa nekur pa šo laiku nav pazuduši, taisīs pēc sava prāta. Tik nosaukumā nelikšu vis šarlote, bet vienkārši žarlote. Nu... Zitinja... + Šarlote = Žarlote.
recepte vienkārša, neprasa daudz laika un sanāk laba. domājams, ka katrs var šo recepti piekoriģēt pēc sava prāta un saprašanas.

Svētdienas vistas stilbiņi

Labs vakars!
Nu ko, bija ievilkusies tāda palielāka pauzīte...kopš maija sākuma. Paldies dievam, visi dzīvi, neviens nav ne apprecējies, ne nomiris, ne piedzimis. Vienkārši man ir akūts laika trūkums un... un neslēpšu, arī slinkums. Vasara kā jau vasara - jābauda katrs vakars, kad visa diena pavadīta četrās darba sienās. Jāsaka, ka šovasar izdarīju apbrīnojami maz. Ne man pietika laika velopriekiem, ne arī kādiem citiem aktīvās atpūtas priekiem. Tik vien kā bijām 13 dienas ārpus LV iepazīstot Rumānijas un Bulgārijas viesmīlību. Un skat, jau rudens klāt ar saviem trenniņu - pulciņu grafikiem, kad jāpaspēj sarauties uz pusēm. Vēl arī cītīgi turpinu savu peldēšanas sezonu un roku uz sirdi liekot, varu teikt, līdz pat oktobra otrajai nedēļai katru vakaru braucu uz ezeru peldēties. Tagad jau laiks sāk bojāties un kad ārā slapjš, tad ne visai liela vēlme doties uz ezeru. Kur nu vēl izģērbties. Taču, kamēr vēl varu, tikmēr braucu.
Tas īsumā viss par šo ieilgušo pauzi. Negribu apgalvot, ka tagad gatavošu katru vakaru, jo kā minēju - darba dienas vakaros jāpārraujas uz pusēm un tad gatavošanai paliek vismazāk laika.
Šodien kā reiz bija laiska svētdiena, kad var arī nodoties nedaudz ēst gatavošanai. Man gan bija slinkums baiss, taču pārvarēju sevi, no skapjaugšas nocēlu noputējušo fotoaparātu un nolēmu, ka nav ko.... taisīs augšā. Tikai aparāts iekšā neslēdzās. Izrādās baterija tukša. Pagalam tukša. Ko nu? Bet mēs taču dzīvojam 21.gadsimtā... un neilgu laiciņu atpakaļ esmu tikusi pie jauna mobīlā aparāta. Nu ņems, ka nu izmēģinās to kameru. Kamēr baterija uzlādēsies.
Pati recepte gaužam vienkārša - visas burciņas kas mājās bija, apvienoju vienā marinādē un viss. Pagalam vienkārši, bet nāvīgi garšīgi. šo jau es biju izmēģinājusi kādu laiku atpakaļ, tikai stilbu vietā vistas spārniņi. Jēzīt... gandrīz no dīvāna nokritu, secinot, ka es tak tomēr garšīgi gatavoju....