otrdiena, 2014. gada 18. februāris

Mannā Buberts

Labs vakars!
Nu ko, pavasaris tuvojas lieliem soļiem un es ceru, ka vairāk nekādi aukstumi slapja sniega veidā, mūs vairs negaida.
Šodien kā reiz, mana roka atguva brīvību(noņēma ortozi) un tagad varu darboties pēc sirds patikas. Vienīgā problēma - proporcionāli iegūtajai kustības brīvībai, samazinās vēlme kaut ko darīt. Paradoksāli, bet tā nu tas ir. Un lai būtu pavisam jautri, arī blondīnes cienīgie izgājieni sāk pamanāmāk iezīmēties. Tas no stresa, tas viss no stresa. Es vismaz sevi tā mierinu, jo kas gan cits man atliek?
Bet nu labi, ko par mani. Kamēr es vēl biju pie zināmas kustības ierobežojuma, svētdien akurāt plosījos pa virtuvi. Paralēli lazanjai un mencai tomātu mērcē gatavoju ar tādu zvēru kā buberts. Mhm.
Jūs neticēsiet, bet ar buberu tiku iepazīstināta kādus 10 gadus atpakaļ, kad šo brīnumu galdā cēla mana vīra māte. Līdz tam brīdim es, vismaz es tā domāju, ka nenojautu par šādu lietu. Mana mamma to negatavoja un ja arī kaut kur es to biju ēdusi, es nezināju kā sauc. Par bubertu biju dzirdējusi, bet absolūti nebija jausmas kā tas garšo. Tā nu reiz nobaudījusi un secinājusi - hmmm... nav ne vainas un aizmirsu. Līdz pēc gadiem cienītais sāka klepot, ka es tak varot uztaisīt. Toreiz blogu nerakstīju, internetā arī receptes nebija tik daudz pieejamas un kaut kā es to pasākumu uztaisīju un atkal aizmirsu. Līdz dažas nedēļas atpakaļ Milēdija prasīja man, kā gatavo bubertu. Patiesi!! Kā gatavo? Jei bogu neatceros. Tad nu sapratu, ka vajag vēlreiz pagatavot un ar vienu šāvienu divus zaķus nošaut. Pirmais šāviens - iepriecināt cienīto, otrais šāviens -  recepte paliks vēsturei. Tad nu, ņēmu un būros par pieejamām receptēm. teikšu godīgi, to ir daudz un buberti, kā zināms, ir divu veidu -mannā un miltu. Lūdzu nesajaukt. Tad nu pēc neilgas buršanās sapratu, ka nav ko... čujs, ņuhs pie rokas, poņa arī turpat netālu un pēc vidējā aritmētiskā bliezu augšā.

svētdiena, 2014. gada 2. februāris

Trusis baltvīnā

Laba diena!
Ģipsis manai rokai nāk par labu, jo sēžot mājās var attīstīt domas par to, ko gatavot vakariņās, pusdienās un brokastīs. Un pie tam, netīrie trauki paliek uz pārējo mājinieku sirdsapziņas. Burvīgi, viennozīmīgi.
Tā nu piektdien braucot mājās no viena semināra, palūdzu vecākai atvasei atbraukt man pretim uz veikalu. Un tā nu klīstot gar plauktiem pamanīju trusi. Cena pievilcīga un cienītais jau sen kaut ko murmināja, ka gribot trusi. Nu ok., neizmantot izdevību, kad ir gan finanses, gan laba cena, gan iedvesma - ir patiešām liels grēks.  Tā nu vakar nolēmu tapināt augšā, bet... ak vai... man taču tā roka! Ha....bet man mājās tak vēl ir 4 pāri rokas. Šoreiz izmantošu vecākās atvases rokas un likšu pie darba. Gods kam gods, pagatavoja ļoti garšīgu maltīti. Un te nu man jāsecina - trusis baltvīnā - tas ir tik vienkārši, ka to var pagatavot pat 10gadīgs jaunietis.