pirmdiena, 2013. gada 21. oktobris

Siera kēkss ar saulē kaltētiem tomātiem

Labs vakars!
Tā nu ir sanācis, ka kādu neilgu laiciņu atpakaļ pabiju divās siera prezentācijās un līdz ar to, manā ledusskapī atradās vairāki siera labumi no konkrētā ražotāja. Nav slikti, nav slikti. Taču tā kā tagad vīna vakari ar sieru ir jāatliek, tad jāsāk domāt kur un kā tos sierus izmantot. Nešaubos, ka  receptes ir ļoti daudz un dažādas, taču manas domas raisījās tikai ap vienu - jāgatavo kas tāds, kur varu pielietot arī kefīru. Tā nu klīdu pa virtuālajām dzīlēm un pētīju daudz un dažādu recepšu. Pētīju, pētīju līdz izvilku vidējo aritmētisko - jācep kēkss. Sāļai siera kēkss. Iedomājoties vien, pilna mute siekalām. Nu ko - čujs, ņuhs un poņa pie rokas un uz priekšu. Cepot mājas smaržoja lieliski. Izņemot no krāsns manī uzvēdīja šaubas, vai tiešām būs labi. Cienītais gan mierināja - tev sanāk viss, ko gatavo. Es tam nenoticēju un nenocietusies nogriezu gabala kēksa. Vēl pagalam karstu. Bāc... sanāca dievīgs. Kraukšķīga garoza ar mīkstu sierainu pildījumu. Atdziestot garoza paliek mīkstāka, bet pati mīkla stingrāka - taču sierainā garša nekur nepazūd. ārkārtīgi sātīgs un barojošs. Viens gabaliņš un esi pieēdies līdz ūkai.

svētdiena, 2013. gada 13. oktobris

Apgāztā biezpienkūka

Laba diena!
Nu ko, Latvijā ir iestājies zelta rudens un mana pirmā darba nedēļa godam izturēta. Jā! Es atkal esmu iejūgusies darbu ļaužu gaitās, ceļos ar tumsiņu, mājās esmu ar tumsiņu un gatavošana sanāks vairs tikai pa brīvdienām. Un arī, nekādi smalkumi, tikai piezemētas maltītes tilpumā ne mazāk kā 5l katls. Jo darbdienas vakaros nebūs ne spēka, ne arī vēlmes baigi ko gatavot. Tad nu vismaz brīvdienās sagatavos lielos katlus, lai nākošās nedēļas pirmajā pusē ir ko ēst. Pie tam... ar nākošajām brīvdienām man sākas mācības, lai iegūtu B kategoriju. Jēzīt, kā negribās... bet nepieciešams darba vajadzībām. Un tā kā es vienmēr ar svētu sejas izteiksmi esmu klārējusi, ka ja vajadzēs darbam - autovādītāja tiesības iegūšu, tad nu tagad šī reize ir pienākusi un mani māc milzonīgs stress. Varat mani ar to apsveikt!
Vēl man te sanāca pabūt divās prezentācijās, kur vienīgais prieks bija klātienē satikt Armandu un Lindu. Bet kopumā lika aizdomāties par mūsu jaunajiem sabiedrisko attiecību speciālistiem utt. Mjā... ir par ko padomāt. Bet nu labi. Viss ir labs, kas labi beidzās.
Tad nu tā, par kūku. Ir jau visiem zināmas šīs te burvīgās apgāztās kūkas. Parasti cep ar āboliem, zemenēm vai citiem augļiem/ogām. Tā nu vienu vakaru, kamēr bērni pa treniņiem, nodevos virtuves kaislībām un ar kritisku aci nopētīju visu, kas ledusskapī prasītos pēc izlietošanas. Nekavējoties. Tā nu man bija ledusskapī aizķērusies biezpiena masa. Sākumā domāju, ko lai dara, moška vienkārši mest laukā. Taču sirdsazpiņa neļāva un nolēmu uztaisīt biezpienmaizi. Bet... nebija visas sastāvdaļas priekš smilšu mīklas. Pati biezpiena masa nebija tik daudz, lai taisītu vienkāršu sacepumu. Un te es nolēmu izmēģināt uzcept apgāzto biksvītkūku. Un rezultāts bija tik pārsteidzoši labs, ka vakar nolēmu atkārtot. Tikai pievienojot vēl ābolus. Cepšana varbūt aizņem vairāk laika, bet pati gatavošana ir elementārāka par elementāru. Galarezultātā iegūstam gardu, sulīgu biezpienkūku ar gaisīgu pamatni.

ceturtdiena, 2013. gada 3. oktobris

Ābola ķirbja saldais biezenis

Laba diena!
Nu ko, pēdējās brīvās dienas ir pagājušas manāmi plosoties pa virtuvi gatavojot ziemas krājumus. Vienu dienu, mans jaukais, mīļais cienītais zvana ar jautājumu: Vai mums vajag ķirbi?! Es protams atbildu, ka skatoties cik liels. Ja neliels, tad jā, lielu gan nē... jo mēs neesam baigie ķirbjēdāji un man nepatīk, pareizāk sakot, mani moka sirdsapziņa, ja pārtika sapūst. Pat ja arī tā tikusi na haļavu. Cienītais steidz apgalvot, ka ķribis neesot liels. Ok. Atvedot mājās, secināju, ka ķirbis patiesībā ir liels, milzīgs - kā teica Inga. Paldies viņai par manis atbalstīšanu šajā jautājumā. Jo izrādās, ka vārds "liels" vīriešu un sieviešu izpratnē krasi atšķiras.
Nu ko? jādomā kā šo ķirbi utilizēt ēdamos ziemas krājumos. Viens ir skaidrs, marinēsim. Bet ko vēl? Ok, kāda paprāva šķēle aizgāja ķirbju zupā, bet tak vēl paliek dafigā ķirbja. Un te, klīstot pa virtuālo vidi, aizdomājos, ka ķirbi tak varētu savārīt biezenī - zaptē. Bet pliku ķirbi vai tomēr ar kaut ko kopā?
Āboli!!! Tas bija pirmais kas nāca prātā. Kanēlis, krustnagliņas un nedaudz vaniļas un apselīnu esences. Saldumu panākt kā ar cukuru tā ar iebiezināto pienu.
Pateikšu vienu, ka ābolu zapte mūsmājās ir ļoti, ļoti iecienīta. To gan parasti vāra mana mamma un nodēvē to tādā brīnišķīgā vārdā kā "pļur ļurļur" zapte. Vārds cēlies dēļ tās konsistences. Cienītais pirmo reizi izdzirdot šo vārdu salikumu bija mērenā šokā un zapti pagaršoja ar diezgan lielām šaubām, bet tagad viņam šī zapte ir viena no mīļākajām zaptēm pie pankūkām, izkonkurējot ķiršu, zemeņu un citu garšīgu ogu zaptes.
Tad nu, āboli mūsmājās rullē, spersim klāt ķirbi. Rezultāts - baigi labs. Tiem kam ķribis neizraisa sajūsmu, to liek mazāk, bet tiem kam izraisa sajūtu - vairāk.