sestdiena, 2013. gada 28. septembris

Pildīts cūkas kakla karbonādes cepetis

Laba diena šajā saulainajā dienā. Pēdējās dienas bija vienkārši katastrofa, ne rudenīgs laiks. Es no sirds priecājos, ka man šādā laikā nebija jāpamet savas siltās un mājīgās četras sienas, ko sauc par dzīvokli. Taču vakar gan bija jāsaņemas dūša un jādodas laukā, jo tam bija vairāki būtiski iemesli. Pirmais - vajadzēja vecākajai atvasei palīdzēt iztērēt dzimšanas dienā sadāvināto naudiņu, otrs - mājās bija iztukšītis, bet vakarā bija gaidāmi Inga ar Kristapu un trešais, tāds mazsvarīgs iemesls - bija jānopērk dāvana. Tā nu es ar vecāko atvasi, bruņojušies ar gumijas zābakiem un lietussargiem, devāmies iekarot Spici. Izbesījos vismaz reizes trīs, bet nu viss ir labs, kas labi beidzās. Vien kārtējais secinājums - kad vajag, tad nav. Starpcitu - kur var nopirkt foršus, kvalitatīvus bērnu/jauniešu rokas pulksteņus? Atvase izteica vēlmi pēc tāda, bet visos Spices pieejamos veikalos, bija tikai un vienīgi pieaugušo. Pat Storm, kur es pirms dažiem gadiem māsas atvasei nopirku foršu, stilīgu jauniešu pulksteni. Biju dziļi vīlusies, no tiesas.
Bet nu labi. Lai vai kā, vismaz ar vakariņām viss bija kārtībā. Tā kā laika gatavošanai man nebija daudz, vēlmes ne tik, tad nolēmu uztaisīt kakla karbonādes cepeti. Bet lai nebūtu "plika" gaļa, nolēmu to piepildīt ar to, kas bija mājās - saulē kaltēti tomāti, riekstu-ēkliņu mikslis, čili pipars, ķiploks un nedaudz Rasas krēmsiera. Par rezultātu nebija īsti droša, bet kā parasti - čujs, ņuhs un poņa mani nepievīla. Cepināju to visu apmēram 180grādos kādas divas stundas noteikti. Sanāca maiga sulīga gaļa ar pikantu riekstu piedevu.

otrdiena, 2013. gada 17. septembris

Dievīgā ķirbja krēmzupa

Labs vakars!
Nu ko, laikam ir sācies rudens, un kamēr es taisījos braukt peldēties, tikmēr jau sāka līt. Nu neko, paliku mājās un pabubināju pie sevis par savu tūļīgumu.
Tā kā ārā ir apmācies un lietains, tad ēdienkartē gribās ieviest kaut ko košu un saulainu. Pie tam, brīvdienās veikalā iepirkās kausētais Dzintara siers ar papriku un čili. Uzreiz pie sevis nodomāju, ka tas labi saderēs kopā ar ķirbja krēmzupu. Tad nu šodien tapināju augšā ķirbja krēmzupu ar kausēto sieru, maizes grauzdiņiem, grauzdētiem riekstiem un sēkliņu miksli un lai pilnībā nobeigtu kompozīciju, to visu vēl pārkaisīt ar kādu cieto sieru. Piemēram Džiugas sieru. Ideāla kombinācija, garša un izskats. Nav kauns šādu pasniegt kādam goda viesim vai arī tādu, kas par ķirbi rauc degunu. Garša ir ideāla.
Es laikam aizrāvos ar zupas slavināšanu, ja? Bet ko darīt, ja tā tik tiešām man ļoti, ļoti garšoja un ierindojās manā krēmzupu topa augšgalā?

pirmdiena, 2013. gada 16. septembris

Ātrais kefīra kēkss ar grauzdētām auzu pārslām

Laba diena!
Uhh, viena traka nedēļa garām, nākošā jau klāt. Visur kur tik jāpaspāej, visur kas tik jāizdara un skaties septembris jau būs cauri. Un tas viss man sēžot mājās, kas būs kad sākšu strādāt? Bet nekas, vāveres ritenis liek nezaudēt formu. Es vismaz tā ceru!
Nu ko, kamēr es te ripuļojos pa vāveres riteni, pa vidu mēģinu arī ko pagatavot. Sestdien, pēc piektdienas izēšanās pie vecākiem, diena pagāja gandrīz neēdot. Un ne jau tāpāc, ka nebūtu bijusi apetīte. Nē. Vienkārši no rīta bija vienai atvasei trenniņa sapulce, tad otra atvase jāved uz nākošo nodarbību un tā nu tas rīta cēliens paskrēja vēja spārniem. Vakarā, pēc atspirdzinošas vizināšanās ar velo, sapratu, ka kaut ko taču gribēsies vakariņās. Ko nu? Paskatījos ledusskapī un secināju, ka mūsmājās iemaldījusies kefīra paka, kuru noteikti mēs neizdzersim un auksto zupu nestaisīs ne tik. Tā kā jau vienu kefīra paku biju izlietojusi pankūkās, šoreiz atkal cept pankūkas absolūti nebija vēlmes. Bet... kefīrs jau tāda laba lieta, ko var izmantot gan kūkās, kēksos un citās labās lietās. Tāpēc es lieki nedomājot ķēros pie lietas. Cepšu kaut kādu kefīra kēksu. Taču tad atģidos, ka nav ne žāvētu augļu, ne riekstu ko piešaut klāt, a tā pliku mīklu ēst nekārojās. Nu ko, sāku pētīt sava skapīša saturu un acu skats atdūrās pret auzu pārslām. Grauzdēt... ar cukuru un kanēli... Ilgi man nebija jādomā. Vienīgi palauzīju galvu pie - bērt mīklā vai pārkaisīt pāri. Es nolēmu bērt mīklā. Sanāca labs, ne pārāk salds kēkss ko atvases vicoja iekšā vienu gabaliņu pēc otra.

otrdiena, 2013. gada 10. septembris

Pikantā vistas zupa ar koksriekstu pienu un rīsu nūdelēm

Labs vakars!
Nu ko, septembris ir klāt un ikdienas rutīna tai skaitā. Nē, nu kas man par rutīnu. Sēžu mājās un baudu laisko ikdienu ik pa laikam aizstaigājot uz kādu no darba intervijām. Te nu es atkal esmu uzrāvusies un jāsāk nopietni apdomāt - stāties atkal darba ļaužu gaitās, vai tomēr turpināt baudīt laisko mājsaimnieču ikdienu.  Dilemma nenoliedzami. Un prasīt padomu kādam citam ir absolūti lieki, jo lēmums jau jāpieņem man. Un tā nu es galīgi domīgā noskaņojumā gatavoju saimei pusdienas.
Ko lai pagatavo? Gribās zupu, bet kādu? Skatos, kas mājās ledusskapī ir. Kaut kāda pāri palikusi sagriezta paprika, divi burkāni, saldētavā kaut kad sen pirkta puķākposta paka. Ko ar to visu iesākt? Sabāzt krēmzupā... nu nē. Un tad pamazām sāk raisīties doma par vistu, kokosriekstu pienu un visam vēl klāt rīsu nūdeles. Sanāca gardum garda zupa kuru ik pa brīdim gribas iet nostrēbties no lielā katla.

otrdiena, 2013. gada 3. septembris

Kūka "Pavlova"

Nu lūk, mans šīs nedēļas lepnums un prieks. Vakar bija svētki, gan pirmā skolas diena gan arī jaunākai atvasei godības un tieši viņai par godu tapa šī kūka. Mazajai balerīnai Pavlovas kūka svētkos.
Uz šo kūku aci jau biju uzlikusi sen, bet kaut kā vienmēr likās, ka tās pagatavošana ir grūts un piņķerīgs pasākums un tādēļ es to reizi no reizes atliku un atliku. Taču pienāca augusta beigas un es sapratu, nē... nu tak vajag pamēģināt. Jautājot Googles tantei pēc Pavlovas receptēm nākas sevi pārsteigt ar to, cik to ir daudz. Un lai pagalam saputrotu galvu iesācējam, tās arī ir atšķirīgas viena no otras. Un atšķirās tieši galvenās sastāvdaļas pagatavošanā - bezē pamatnē. Tādēļ vien jau var atmest ar roku šai kūkai. Kā lai cilvēks, vulgaris, saprot pēc kuras receptes vadīties. Jo galveno sastāvdaļu daudzumi - olu baltumi, kartupeļu ciete, vīna etiķa vai citrona sulas, pūdercukura daudzumi būtiski atšķiras. Arī cepšanas ilgums un temperatūra katrai kūkai savs. Pirmo reizi apjuku un secināju, ka nekas jau cits neatliek kā čujs, ņuhs un poņa. Neba nu pirmā reize un gan jau kaut kā tikšu galā. Pārlasot receptes secinu, ka palikšu pie daudzuma 5 olas. Tālāk pūdercukrus... hmmm, rēķinot vidējo aritmētisko 50grami uz 1 olu. Labi, riskēsim. Vīna etiķis un kukurūzas vai kartupeļu ciete... ko ar tiem. Un jau atkal dziļas pārdomas, ko darīt. un atkal čujs, ņuhs un poņa - ņemšu 1 ēdmakaroti kartupeļu cietes un 1 tējkaroti vīna etiķa. Un visbeidzot cepšana. Te nu gan ir jāpazīst sava cepeškrāsns. Man ir mazā, elektriskā tāpēc karstums ir diezgan liels. Tāpēc iesākumā kādas 10 minūtes cepu 150grādos, tad nākošo stundu 140grādos un vēl kādas 15 minūtes 130-120grādos. Vadoties pēc tā, lai apvalks būtu stingrs - kraukšķīgs, bet viducītis mīksts. Kā arī lai bezē nebūtu nocepies brūns. Pēc tam jau vieglākais posms - ļaut krāsnī atdzist. Tālāk jau viss vienkārši, parasti kūku papildina ar sakultu saldo krējumu un daudz daudz augļiem vai ogām.

Sabanjons (dzabaļjoni, zabajone u.c.)

Laba diena!
Nu ko, skat septembris ir arī klāt un tagad tik sāksies vāveres ritenis, jo jāpaspēj gan atvases izvadāt pa bērnudārzu un dažādiem pulciņiem. Gan uz darba intervijām piestaigāt, mājassoli apdarīt un vēl skolnieciņu izkontrolēt. Kas notiks, ja es tomēr atsākšu pilntiesīgi strādāt, kāds ir arī mans mērķis, es nezinu.
Bet... kamēr es esmu uz vietas pie pilna saprāta, puslīdz brīvām rokām un vāveres riteņa nenogurdināta, varu atļauties kaut ko padarīt virtuvē.
Augusta mēnesis bija pagalam tukšs mēnesis. Receptes 2 un tās pašas tādas pusaizmirstas. Tad nu septembri cenšos iesākt ar ko... itālisku?
Tā nu ir sanācis, ka vakar tapināju augšā vienu kūku no kuras man pāri palika 5 olu dzeltenumi. Ko ar tiem iesākt? Tā kā zināju, ka kūkai vajadzēs recepti uzbridu tādam ļoti interesantam deserta nosaukumam - sabanjons, kas citur tulkots kā zabajone, dzabaļjoni utt. Latvieša mēlē runājot - klasisks itāļu deserts - gaisīgās olu putas. Vismaz tā es to nodēvētu. Gatavošana sākumā varētu likties sarežģīta, bet tā nepavisam nav. Vienīgais ko var salaist dēlī - neiegūt gaisīgo masu, bet garšu tas nepavisam nebojās, jo sastāvā olu dzeltenumi, cukurs un stiprināts vīns jeb portvīns.
Ar to vīnu tā interesanti, receptē bija norādīts, ka vajadzīgs Marsalas vīns (Itālijas stiprinātais vīns aļa portvīns). Tā kā man nebija ne nojausmas, kas ir Marsalas vīns, jo par to, ka tas ir portvīns apjausma nāca vēlāk, tad man radīja zināmas šaubas kur un kā to pagadāt. Bet, izrādās, ka Maximās pie alkahola stenda - Dažādi vīni - ir atrodami šie te vīni. I Porto portvīni, i citu valstu stiprinātie vīni. Ar vīru mājās notestējām un atzinām par labu esam. tagad tik atlika saņemties un pagatavot šo te desertu.