ceturtdiena, 2013. gada 25. jūlijs

Cūkgaļas šķēles ruma mērcē

Labs vakars!
Šodien sagribējās gaļu! Tādu kārtīgu gaļu ar kuru piesiet dūšu uz vairākām dienām. Un manā gadījumā tā ir cūkgaļa. Trekna, sātīga un piesien dūšu, tas ir fakts.
Un šoreiz kā par brīnumu, nebija jālauza galva, kā tad īsti gatavot. Kad mājās bāriņā ir palikuši pēdējie 40ml ruma, tad nekas cits neatliek, kā tos izmantot saldajā vai kādai gaļai piešaut klāt. Šoreiz lēmu par labu gaļai un trāpīju desmitniekā. Visi kas ēda, teica, ka esot sanākusi laba. Ak jā, nav jābaidās par alkohola saturu gaļā, karsējot tas izdalās atstājot vien maigas nojaušamas garšas nianses.
Kādu laiku atpakaļ biju gatavojusi ar konjaku, taču šoreiz mērcei pievienoju saldo krējumu. Lai pašas mērcītes ir vairāk. Paša gatavošana vienkārša un neprasa daudz pūles. Rezultāts - ļoti gards!

trešdiena, 2013. gada 24. jūlijs

Melleņu tiramisu

Labs vakars!
Esmu uzsēdusies uz divām lietām - velobraucieniem un tiramisu. Pēdējais garais izbrauciens bija uz viesu namu "Trīssaliņas" kas kopumā bija kādi 160km no manām mājām. Tiesa, brīdi šaubījos par savām spējām, bet... bet es to pieveicu. Pie tam, ceļā veicās necerēti labi. Diezgan raiti ripoju uz priekšu un ja neiestrēgtu Bērzkrogā dēļ negaisa, braukšana prasītu īsāku laiku. Bet, kur man skriet. Tāpat ierados pieklājīgi savlaicīgi un izbaudīju foršus sporta svētkus cienītā darba vietas organizētus.
Protams, kad nobraukāts šāds gabaliņš, enerģiju vajag papildināt ar garšīgām lietām. Sākumā gan, braucu uz Spices Rimi pēc krekliņiem, taču tā kā to vairs nebija, kā mierinājumu nolēmu taisīt tiramisu. Melleņu.
Sanāca dievīgs. Man šis garšoja labāk par aveņu tiramisu. Un kamēr vēl ir mellenes, steidziet to pagatavot. Ne mirkli nenožēlosiet. Pirmo reizi ir tā, ka man žēl dot atvasēm norīšanai! Joks.

ceturtdiena, 2013. gada 11. jūlijs

Aveņu tiramisu

Nu ko, kas tā par maltīti, ja nav saldā! Bez saldā ēdiena nevar... ne ne, tas nekur neder. Tad nu pēc maltītes cēlu galdā aveņu tiramisu.
Patiesībā par šo tiramisu jau domāju sen. Viss sākās ar to, ka savas jaunākās atvases kristībās Siguldas Elvi veikalā nopirku Tiramisu kūku. Tā bija viena no dievīgākajām kūkām, ko es biju ēdusi. Un pirmo reizi man bija žēl, ka šai kūkai bija tik daudz pretendentu uz apēšanu. Tā bija parastā tiramisū kūka ar svaigām avenēm un garšoja tā izcili labi. Tik viegla un gaisīga. Tiesa, gan jau pateicoties daudzajiem irdinātājiem un satbilizārotiem kurus mājas apstākļos nekad neizdosies atkārtot. Bet tomēr... Tā nu pagāja 4 gadi un te nu es esmu. Beidzot saņēmusies uztaisīt šo kūku. Tiesa pēc sava prāta un saprašanas. Vispār jau bija tā, ka izlasīju par zemeņu tiramisu un tieši šī kombinācija - zemenes+ maskarpones siers bija tas, kas lika sarosīties manām garšas kārpiņām. Tā nu izmetot līkumu ar velo gandrīz izklaidīgi pabraucu garām tirdziņam, kur bija doma iegādāt zemenes. Bet, ak vai, zemeņu nebija. Bija avenes. Ņēmu vienu kastīti un braucu uz netālo Maximu pēc pārējiem produktiem. Laimīgi iepirkusi maskarpones sieru, izdomāju, ka naudas vēl pietiek... eh, nopirkšu vēl avenes. Ar vienu kastīti varētu būt pamaz un kas paliks pāri, to mājinieki apēdīs. Domāts darīts. Kad jau iepirku avenes atģidu, ka es tak cepumus - dāmu pirkstiņus, esmu aizmirsusi nopirkt. Devos atkal uz Maximu pakaļ cepumiem. Taču stāsts ir ar laimīgām beigām. Visu nopirku un vakarā pagatavoju.
Vai kūka garšoja kā tā? Nē, noteikti nē. Bet arī manai kūkai bija dievīga garša. Man pat garšoja labāk par klasisko variantu. Tāda vieglāka un ne tik salda.
Visi kas ēda, teica ka esot baigi labi. Vidējā atvase paziņoja, ka šī ir mīļākā kūka un pēc apēsto gabaliņu skaita, nemaz nešaubos. Aveņu vietā var ņemt jebkuras citas garšīgas ogas ar izteiktu aromātu un garšu.

Vistas fileja ar sinepēm un medu

Labs vakars!
Šodien bija ražīga dieniņa. Tas laikam tāpēc, ka mana lazarete pamazām sāk atkopties un līdz ar to, pašai parādās enerģijas uzplūdi. Vakar viesos pieteicās Āgenskalna iemītnieks, tātad - jāgatavo pusdienas. Un kas var būt labāks par vīrieti, kurš tavus pūliņus novērtēs?! Tiesa, mans cienītais ikdienā ar šo lietiņu nodarbojas, bet tā kā viņš vārguļo, tad jāmeklē citi kas novērtēs. Kā arī, visu pagājušo nedēļu iztikām bez jau tik ierastiem viesiem. Vieniem medusmēnesi, lasīt - brīva nedēļa no atvasēm, citiem dziesmu un deju svētki. Visnotaļ nopietni iemesli, lai arī mēs paši pievērstos tikai paši savai pasaulītei. Tad nu šodien bija jauka diena, lai atkal atsāktu ņigu ņegu, kad viens pie otra iet viesos, ēd, dzer un izkustās no vietas.
Jau no rīta izdomāju, ka gribu vistu. Precīzāk - vistas fileju. Vēl tikai nezināju kā gatavot. Brutāli sacept karbonādēs, vai tomēr papūlēties un to pagatavot savādāk? Bet ko? Apdomājos un izdomāju, kāda jēga visu sarežģīt, ja vairākas reizes ir pierādījies, ka viss ģeniālais ir vienkāršs? Viena no populārākajām vistas marinādes receptēm ir sinepes un medus. Ideāla kombinācija. Tiesa, to pārsvarā izmanto vistu spārniņiem vai šķiņķīšiem, taču tā īsti man šī kombinācija pie šīm daļām nu tā... Ēst var, bet lai sajūsmā lauztu krēslu, tā noteikti nav. Taču es šoreiz izdomāju par veselu fileju, kuru tad apsmērēt ar burvīgo sinepju un medus kombināciju. Un ziniet... garšo baigi labi. Šoreiz krēslus gan nelauzu, bet savu fileju noēdu acis nepamirkšķinādama. Pie tam enerģiju tas prasa maz. Gatavojas ātri un pats galvenais - garšīgi.


otrdiena, 2013. gada 9. jūlijs

Vistu stilbiņi sojas un sinepju marinādē

Labs vakars, kuram tas ir labs.
Es tā lepni biju izziņojusi, ka nu tik braukšu, nu tik atpūtīšos prom no civilizācijas. Aha. Tūlīt!!! Vakar pa dienu sāka vārguļot jaunākā atvase un stāvoklis diezgan strauji pasliktinājās, ka pat vienā brīdī apsvēru domu braukt uz slimnīcu. Aizsūtīju abas vecākās atvases manā vietā, lai godpilni pārstāv mūsu saimi, taču aizbraucot galamērķī, vidējā atvase sāka nīkuļot. Savā ziņā atvieglojums mijās ar rūgtumu. Atvieglojums - tas ir vīruss, nevis kāds baisāks bubulis, rūgtums - viena slima bērna vietā, divi. Nu neko, šodien jau rokas atrotījusi cīnos ar lazareti. Un lai man pavisam nebūtu garlaicīgi - cienītais ir nolicies līdzās atvasēm. Šodien no darba pārnācis galīgi sanīcis. Tā kā, uzmanieties!! Apkārt klejo lipīgs vīruss, kas izpaužās kā augsta temperatūra, galvassāpes un vemšana. Tiesa, vidējai atvase tikai galva sāpot un ir temperatūra. Pārsvarā iet pa māju kā tanks. Jaunākā atvase ciešs viss smagāk. Žēl!
Pirms cienītais bija pārradies mājās no darba, domāju ko sagatavot pusdienās. Labi, ka bija iepirkušies vistu stilbiņi. Es tak biju paredzējusi doties prom un ēšanu atstāt cienītā paša pārziņā. Ko vistai? Hmm... sojas mērce un sinepes vienmēr ir pa rokai. Ķiploks arī. Nu tad lai iet viss kopā. Sanāca ļoti labi. vēl viena fiksā recepte bez liekas enerģijas patērēšanas. Tiesa, izcepto vistu baudīju es un vidējā atvase.


svētdiena, 2013. gada 7. jūlijs

Cepeškrāsnī ceptas cūku ribiņas

Labs vakars!
Šodien laiciņš foršs. Jūlijs iesācies visnotaļ enerģiski un pozitīvi. Metu sev izaicinājumus un tos arī izturu, kas pašai liek daudz ko pārdomāt un pārvērtēt.
Viens no tiem, kas pašai rada milzu gandarījumu par sevi, ir draudzenes apciemošana Valmierā. Pats par sevi tas nav nekas, taču nozīmīgu šo apciemojumu darīja fakts, ka es turp devos sava vellapēda mugurā. Es neesmu nekāds profesionāls velobraucējs. Tik, cik savam priekam pa vietējām ārēm esmu braukusi. Taču mani nekad nav likusi mierā doma, ka vajadzētu kaut kur tālāk. Tā nu nevienam neko neteicu, bet sevī briedināju domu par šo braucienu, jo bailes bija diezgan lielas. Taču es to paveicu, kopējais braukšanas ilgums 10 stundas ar 2  lielākām un 2 mazākām pauzītēm. Pa ceļam biju apciemot Absolūts ēd, paldies viņai par garšīgo tēju. Kopumā nominos 8h ja izņem ārā pauzes. Murjāņos ar pirmo ātrumu, trīcošu sirdi un no aizmugures braucošām fūrēm, uzminos augšā. Pēc tam jau bija kauns neuzmītos pārējos stāvākos un ne tik stāvos uzkalnos.
Nākošais, kas tagad mani sagaida ir nedēļa prom no civilizācijas, ar teltīm, bez elektrības un jūra, jūra un vēlreiz jūra. ņemšu savas atvases un braukšu padzīvot jūras krastā. Nu tā... lai pēcāk jūra ir līdz brošai. Arī laiku sola labu, tad kāpēc gan ne.
Tad nu šodien pārrunājot ar cienīto ko un kā darīties, ka šams uz nedēļu viens pats paliksies, braucām uz Centrāltirgu iepirkties. Sak, jāsagatavo cienītajam ēdiens. Uz nedēļu.
Tā nu klaiņojot pa paviljoniem, uzdūros ļoti skaistām un kārdinošām cūkas ribiņām. Nu ko? Jāņem ciet un jāšmorē ģimenei pusdienas. Sanāca kaut kas ārptātīgi gards, ka jaunākā atvase atteicās ēst kartupeļus. Ēdīšot tikai gaļu. Aha... tūlīt!

ceturtdiena, 2013. gada 4. jūlijs

Sviesta pupiņas čili mērcē

Labs vakars!
Lūk, kas varbūt labāks par +32grādu siltumā ceptām kotletēm? M? Absolūti nekas. Domājat esmu aptrakusi? Ne vella? Vienkārši ir pienākusi tā diena, kad atkal jāgatvo ēst un kā par brīnumu, šoreiz man ir iedvesma. Līdz ar to, spītējot karstumam stāvēju pie plīts un taukiem šķīstot uz visām pusēm, ar maniakālu skatu acīs, cepu kotletes. O, es zināju, ka mājinieki to novērtēs un kā vēl novērtēs. Tāpēc cepu tādas brangas kotletes. Bet nu ko par kotletēm, galvenais iemesls kāpēc es vispār saņēmos kotletēm, bija sviesta pupiņas. Jā, jā... nevainīgās, maigi dzeltenās sviesta pupiņas pamudināja mani šādā karstumā atdoties elles mokām.
Ar sviesta pupiņām ir tā, ka vienkārši izvārītas sālsūdenī man absolūti neimponē. Brrr... noskurinos. Tāpēc es meklēju receptes kur šīs sviesta pupiņas nesāpīgāk izmantot. Viena, bet absolūti trekna recepte ir sviests+ saldais krējums+ ķiploks. Nāvīga kombinācija svara vērotājiem. Taču šoreiz tādu kombināciju pat es negribēju. Ni, ni...kaut ko vieglāku. Un te izdomāju, ka sviesta pupiņas sajaukšu ar zaļajām pākšu pupiņām pēc tam tās nedaudz apcepšu sviestā un pielikšu ķiploku klāt. tuč tuč aromātam. ā... un vēl medu saldumam. Bet pagaršojot kaut kas pietrūka. Protams, mana vecā galva šajā karstumā strādā palēlinātā režīmā. Čili mērci aizmirsu pielikt bildēšanai, bet attēlā redzamās sezama sēkliņas aizmirsu pielikt klāt. Cerams piedosies man, aušai.
Atlika priekš atvasēm uzvārīt rīsus, sakrāmēt traukos un prom uz jūru vakariņās. Nekas nav labāks par mājās gatavotu maltīti jūras krastā. No sirds iesaku.