sestdiena, 2013. gada 30. marts

Lieldienu olu krāsošana

Nu tā, tā kā rīt ir Lieldienas un kā neatņemama sastāvdaļa ir olu krāsošana. Vislielākā nozīme olu krāsošanai ir bērnībā un tad, kad pašam jau ir bērni.
Atceros, ka bērnībā mēs ar māsu sēdējām pie lielā virtuves galda, ka bija nokālts ar avīzēm. Katrai priekšā bija noliktas salvetes uz kurām krāsojām daž ne dažādas krāsas, kuras bija sajauktas stikla pudelēs. Manā atmiņā ir iespiedies sarkana un zaļa krāsa. Kas tās bija par krāsām, īsti nezinu, bet izkrāsotajās salvetēs tinām iekšā olas un mamma tālāk uzņēmās rūpes par to vārīšanu. Vislielākais azarts bija olu iztīšana un galarezultāta ieraudzīšana. Vienmēr ar māsu sacentāmies, kurai skaistāka ola. Un jā, visam šim priekam bija arī ēnas puse - vienmēr par maz olas, ko krāsot. Kad izbeidzās šīs krāsas, vietā nāca dzeltena ar tumši violetu, bet kad arī tās izbeidzās, atlika vien sīpolu mizas. Jāsaka, ka kamēr man bija šīs krāsas - krāsošana sīpolu mizās man likās nāvīgi garlaicīgi. Un ja godīgi, arī tagad kaut kā īsti sīpolmizas sajūsmu neizraisa, bet tā ir vienīgā kaut cik interesantā krāsošanas metode. Veikalā nopērkamās krāsas ir pats garlaicības iemiesojums.
Tad nu katru gadu ar atvasēm tinam olas sīpolu mizās un priecājamies par raibajiem iznākumiem. Ja ir kāda puķīte ko ietīt, tad ir vēl jo lielāks prieks. Rīsi, griķi, putraimi, ķimenes utt. kā rakstu veidotāji ir nedaudz apnikuši. Šogad gan, nekas cits neatlika.
Bet!! Es vienmēr esmu lasījusi, ka olas krāso tējā, kafijas biezumos, karkade tējā, kumelītēs un citās interesantās lietās. Hmm, viengad ar mammu mēģinājām, bet toreiz nesanāca. Šoreiz nolēmu savu eksperimentu izmēģināt atkal. It sevišķi, kad lasi, cik skaistas sanākot. Paskatos bildes ar skaistajiem galarezultātiem, bet pats process izpaliek. Cik, kas, kā? Tumša bildes. Tad nu padalīšos ar savu šīs dienas ekperimentu un ceru, ka kādam šī pieredze noderēs!

Tītara stilbiņi vīna marinādē

Labs vakars šajā baltajā pirmsllieldienu vakarā!
Nu tagad visi varēs teikt, ka tajā 2013. gadā Lieldienās bija sniegs!! Tiesa, ja parakājas atmiņu dzīlēs, tad akurāt kādus 10 gadus atpakaļ vai pat vairāk arī bija sniegs. Atceros, kā tajā naktī iekrita mana maiņa strādāt un naktī sāka snigt sniegs. Tas bija skaisti - ar lielām pārslām, lēnām un nesteidzīgi zema palika balta. Šis gan nokūst īsti nepārklājot zemi ar savu baltumu.
Bet ko nu par sniegiem un Lieldienām. Šovakar tapināju augšā gardu maltīti. Lai arī no rīta bija absolūta neziņa ko un kā gatavot vakariņās, iebraucot piemājas tirdziņā viss kļuva skaidrs. Pirmām kārtām es gribēju gaļu, otrām kārtām ieraudzīju tītara stilbiņus. Un tā kā vēl nesenā pagātnē bija runāts par stilbiņu gatavošanu, tad šoreiz izmantoju izdevību un nopirku, lai pagatavotu.
Sākumā gan nedaudz palauzīju galvu kā gatavot. Bet tad aizdomājos, tītars labi varētu derēt ar sarkanvīnu, kas, starp citu, bija palicis pāri no Ingas brauciena uz Ungāriju. Tātad... ja sarkanvīns, ko vēl? Vorčesteres mērce?? Pasmaržoju mērci, pasmaržoju vīnu...hmm... pēc smaržām iet kopā. Mājās bija vēl no Polijas atvestā garšviela tītaram, tieši ar tādu mērķi pirkta, lai gatavotu tītaru. Ķiploks pats par sevi. Sīpoli? Varbūt sarkanie? Tāpat man tie jāmizo, jo olas jākrāso. Rezultātā sanāca gardi tītara šķiņķi, vīriec, kurš teicās, ka apēdīs tikai vienu stilbiņu, beigās apēda jaunākās atvases neapēsto un manējo. Man, godīgu sakot, viens stilbs daudz par daudz.


pirmdiena, 2013. gada 25. marts

Tītara šķiņķis sinepju - saldā krējuma mērcē

Labs vakars!
Šodien man laiks vilktin vilkās un man likās, ka šī diena nebeigsies nekad. Lai arī uz darbu braucu domu, ka nu šodien būtu tā forši jāpastrādā, galarezultātā no manas ieceres čiks vien sanāca. Līdz pusdienām man nebija enerģijas, pēc pusdienām uznāca slinkums un pirms darba dienas beigām streiku pieteica viena no deguna nāsīm. Aizgāja ciet. Nāss, ne es. Labi, ka cienītais glāba mani un atbrauca man pakaļ, lai aizvestu mājās. Taču, ja es sapņoju par to, ka gultā ierušināšanos ar tēju un žurnālu, tad man nācās smagi aplauzties. Bija jāgatavo saimei vakariņas. Ak vai!
Labi, ka es jau tālredzīgi no rīta no saldētavas izvilku gaļas gabalu. Tā kā bija sasalis, nevarēju saprast, kas tas ir. Taču smagas aizdomas par tītara šķiņķiem. Atkaulotiem. Vakarā paņemot atkausēto gaļu, secināju, ka man bija taisnība. Tie bija tītara šķiņķi. Super! Jau sen gribēju izmēģināt tos vienkārši izsautēt krējuma - sinepju mērcē. Vista šādā mērcē man nāvīgi garšo, kā būs ar tītaru? Tikai šoreiz ņēmu krievu sinepes, likās, ka tītara gaļai maigās franču sinepes būs par maigu. Un ko, man bija taisnība, mērce sanāca nāvīgi garda, tītara gaļa maiga un viens no svarīgākajiem faktoriem - salīdzinoši ātri pagatavojās. Nedaudz ilgāk par vistu, bet daudz ātrāk par cūkas, liellopa vai kāda cita lopa gaļu. Tā kā lieciet aiz auss, ka ātrām vakariņu maltītēm, tītars der.

svētdiena, 2013. gada 24. marts

Šokolādes banānu ma(U)fini

Āliņģis bija super! Esmu atkal ar enerģiju uzlādēta visai nedēļai. Ko es darīšu, kad ledus izkusīs, nezinu. Bet kamēr vēl ir, tikmēr jāizmanto šī izdevība.
Un jau, ja nemaldos, trešo reizi, pēc peldes uznāk vēlme uzcept kaut ko garšīgu mājiniekiem. Un tie ir mafini. Pirmkārt ātri, otrkārt beidzot man mafinu panna, treškārt recepte ir vienkārša.
Tā nu šoreiz nolēmu par labu šokolādes mafiniem ar banāniem. Sākotnēji domāju izmantot citu recepti, nevis to, pēc kuras cepu iepriekšējo, taču gatavojot tā likās tik pazīstama. Paskatījos savās receptēs, nu ja, proporcijas gandrīz tādas pašas. Šeit tikai sviesta vairāk nepieciešam un cepamā pulvera. Nu neko, nosmējos pie sevis un cepu augšā. Sanāca ārkārtīgi gardi, pufīgi un maigi mafini.

Jēra cepetis alū

Laba laba diena!
Šodien laiciņš tiešām jauks un vēl jaukāk ir apziņa, ka nākošnedēļ ir īsā darba nedēļā un priekšā četras brīvdienas. Tiesa, šo prieku nedaudz aptumšo fakts, ka brīvdienas būs par vienu stundu īsākas, bet nu ko darīt?! Lai jau!
Pagājušā nedēļa pagāja visnotaļ mierīgi, visi tādā Lieldienu noskaņojumā. Olas iepirktas, mizas sagatavotas, atliek vien sagaidīt svētkus. Piektdien vakarā jauki pasēdēju ar Milēdiju pie šampja pudeles, vakar savukārt ar māsu pie lielas kapučino tases. Respekts viesmīlim, kurš mums neuzbāzās un ļāva ar māsu izklačoties. Un tā nemanot pagāja 4 stundas. Cienītajam teicu, ka būšu ap deviņiem mājās, pārvilkos pusnaktī ar pēdējo autobusu. Šodien jau atkal mani gaida āliņģis.
Vakar pa dienu tā nesteidzīgi filma skatoties nolēmu beidzot pieķerties tam jēra gabalam, kas pa saldētavu maisījās. Lai arī dārgs, tomēr ne man vienaldzīgs bija šis jēra mīkstums kuru es pirku ar tādu mērķi - cepetim.
Pārsvarā jau cep jēra stilbu jo tad ir treknāks un sulīgāks. Man tāds liesāks tas gabals un tādiem, kam jēra specifiskā garša un smarža ne īpaši iet pie sirds. Šim gabalam tas nebija tik izteikts. Pati pārdevēja teica, ka garšīgs, lai arī jēru neēdot. Viņa man nemeloja.
Darbs nav grūts, bet jārēķinās ar lielu laika patēriņu, jo cepu apmēram 170grādos kādas 3 stundas. Tā lēnām un nesteidzīgi. Marinādē izmantoju visu, kas bija mājās palicis pāri un savu iemīļot garšvielu maisījumu jēram - rozmarīns, ķimenes un koriandrs. Šoreiz gan papildinot ar timiānu un smaržīgajiem pipariem.
Un jā... alus. Iļģuciema medalus.
Atvasēm ļoti garšoja, alkohols dara brīnumus!!!

otrdiena, 2013. gada 19. marts

Cepta baltmaize ar ievārījumu - bērnības našķis

Labs vakars!
Oi kā dienas skrien, skat, jau marts straujiem soļiem tuvojas aprīlim un tas nozīmē, ka drīz būs vasara. Jā, jā zinu, ka līdz vasarai vēl tālu, ja no rīta sveicina 20grādi mīnusā. Bet nekas, man tas aukstums netraucē, reizēm jau nedaudz apnīk, bet kopumā sadzīvojam labi.
Ar ēst gatavošanu šobrīd ir galīgi švaki.  Te viendien pie vieniem ciemiem ēst, te otrdien atkal citi piesakās viesos un taisu to, kas sanāk vairāk un lētāk. Te atkal izmantojam kādas ārpusmājas ēdināšanas iestādes pakalpojumus. Bet!!! Mājās pilna saldētava ar gaļu un daudzām jo daudzām idejām, ko un kā gatavot. Kad tikšu, nav ne jausmas.
Bet... padalīšos ar vienu savu bērnības gardumu recepti. Vienkārša un visiem zināma kā pasaule, taču nelaupiet man to prieku ar to vienkārši padalīties.
Katrs bērnībā ēdis svaigu baltmaizi ar zaFti. Ā, atceroties pilna mute siekalām. Tad tā maizīte garšoja pavisam savādāk, ne kā šodien. Kraukšķīga garoza ar mīkstu maizīgu viducīti. Parasti no veikala nākot, tiekot pie svaigās baltmaizes, puses jau bija noēsta. Un tad jau nebija nekādu dižo kārumu, mamma ar visādu našķu gatavošanu neaizrāvās, tad nu iztikām ar zaptsmaizi un pienu. Bet reiz pa reizei mamma vakariņām, kā našķi maizi sacepa. Izmērkut pienā ar cukuru pārkaisītu. Nāca laiki un sāka parādīties šķēlēs sagrieztās baltmaizes. Tās vairs pienā tā neimērcēsi - izšķīda. Tad nu mamma šo maizes šķēli apsmērēja ar zapti, salika divas šķēles kopā, tad iemērca pienā un sacepa. Tas bija kaut kas! To pirmo iespaidu jau neaizmirst.
Tā nu es - nolēmu arī saviem bērniem ko tādu pagatavot. Parasti jau meklējam visādas mafinu, kēksu un kūku receptes. Cepam cepumus. Taču šajā visā mēs aizmirstam pavisam vienkāršu, ērtu un arī lētu recepti, kas bērnos rada tādu sajūsmu! Manējie kā pielikās pie tā šķīvja, tā bez maz vai beigās sakāvās, kurš varēs to izlaizīt!!! Tik ļoti garšoja.

pirmdiena, 2013. gada 11. marts

Dzērveņu mu(A)fini

Labs vakars!
Vakar vakarā pēc sātīgajām vakariņām sagribējās ko saldu un garšīgu. Un kopš man ir mafinu panna es to patiesi novērtēju, cik ātri un vienkārši var tikt pie kaut kā garšīga. Šoreiz izdomāju, ka varētu uzcept dzērveņu mafinu, taču attapos, ka mūsmājās trūkst piena. Velns un elle, ko nu? Bet man mājās bija kokosriekstu piens. Jau esmu ievērojusi, ja nav baigās pretenzijas pret kokosriekstu pienu, tad ar to droši var aizstāt parasto pienu. Un galarezultātā šis kokosriekstu piens nemaz nav jūtams.
Otrs - mafini ir lieliska vieta, kur iztērēt dažādu alkoholisko dzērienu pārpalikumu izmantošana. Šoreiz - ķiršu vermuts. Es tādu nelietoju, kokteiļus negatavojām, tad nu man tā pudele no kādām viesībām visu laiku mētājās. Parasti pa šļukai pievienoju aknu pastētēm un tā, taču tagad ir iespēja izmantot mafinos. Un ziniet, bija baigi labi.
Vakarā bija šķīvis ar siltiem dzērveņu mafiniem un vakars bija izdevies.

svētdiena, 2013. gada 10. marts

Jēra gaļas - kartupeļu sacepums

Labs vakars!
Brīvdienas būs beigušās un jau atkal, atkal sāksies gara, gara darba nedēļa. Ehh... kaut kā sāku ilgoties pēc laiska atvaļinājuma. Tik tas laiks tāds... nu ne pavisam ne pavasarīgs. Lai arī saulīte silda, tomēr termometra stabiņš nepielūdzami rāda mīnusus. Vienīgais prieciņš - ka āliņģis mani gaida. Šodien pat, spītējot vējam, mēs ar Mimosa devāmies iekarot mūsu dārgo draugu. Brr... vējš centās kā nu spēja, bet glābiņu atradām ledainajā ūdenī un pēc peldes sajūtās. Dēļ tās vien bija vērts braukt un ģērbties nost.  Tā, nu godpilni varu teikt, ka šī jau ir ceturtā reize un neesmu izlaidusi ne vienas brīvdienas pēc peldes. Jā, arī pagājušo svētdien ar Mimosu braucām uz āliņģi. Tiesa, tieši peldes brīdī sniegputenis bija pierimies.
Tā nu, smēlusies enerģiju visai dienai nolēmu, ka jāgatavo pusdienas ģimenei. Šoreiz jēru, jo šis zvērs nu nekādi nav piemērots ātrām darbadienas maltītēm. Šeit vajag laiku, enerģiju un iedvesmu.
Tā nu sāku lūkoties pēc receptēm ko un kā to jēru gatavot. Parasti es to gatavoju ar rīsiem, bet šoreiz sagribējās ar kartupeļiem. Sacepums būtu īstā laikā.

ceturtdiena, 2013. gada 7. marts

Spinātu - siera krēmzupa

Labs vakars!
Šodien pārmaiņām bagāta diena. Darbā. Nu tagad būs interesanta strādāšana, ka gandrīz viss kolektīvs saspiedies vienā draudzīgā, dažu kvadrātmetru plašajā telpā. Jūtu, ka nogurums tagad būs vēl lielāks nekā ir. Ceru tik, ka pusdienas pārtraukumos varēs baudīt siltos saules starus, par spīti tam, ka sola atkal aukstumu.
Šodien man bija partijas uzdevums - jaunākās atvases izņemt no bērnudārza. Ok. uzdevums nav grūts un visnotaļ viegli paveicams, ja vien galvā nešaudītos neuzvarama doma - ko gatavot vakariņās. Domāju, domāju un vēlreiz domāju un neko prātīgu nevarēju izdomāt. Taču, kaut kur prāta dziļākajās dzīlēs man nelika mierā vārds - spināti. Kā būtu, ja pieliktu klāt kausēto sieru? Nu ko?! Nobļāvos facebook'ā , ka vakariņās spinātu krēmzupa ar sieru un hokejs fonā, gaidīju, ka kāds pieteiksies. Acīmredzot vārds - spināti, liek mēmās šausmās sastingt. Lai jau!
Tā nu vārīju savu zupeli un priecājos, kad abas jaunākās atvases izēda vairākas porcijas. Viens divas, otrs trīs. Pat frikadeļu zupu vairāk par 2 porcijām nekad neēd. Šoreiz trīs!! Tā kā bērnus vārds spināti nebiedē!

trešdiena, 2013. gada 6. marts

Vistu šķiņķīši kokosa/mango čili/ananāsu mērcē

Labs vakars!
Ak, kas šodien par vienu pavasarīgu dieniņu. Tāds pozitīvs lādiņš visai dienai un to pat nespēj sabojāt fakts, ka autobusā apsēdos beņķī, kas bija slapjš. Reti pretīga sajūta, bet autobuss pārpildīts, ka nav kur adatai nokrist. Tā nu skaitīju pieturas līdz mājai un sapņoju kā tūlīt skriešu uz dušu.
Taču neskatoties uz šo piedzīvojumu, bija jāgatavo saimei vakariņas. Joprojām mūsmājās ir aktuālas receptes, kas neprasa daudz laika un pūļu. Vēlams - gatavot cepeškrāsnī.
Tā nu es no saldētavas izvilku vistas šķiņķīšus ar domu, cepšu cepeškrāsnī. Ko un kā konkrētāk, to nezināju. Slapjais autobusa beņķis mani uzvedināja uz kokosriekstu pienu. Tā... kas vēl? Mango čili mērce?? Der. Vēl? Ananāsi? Nu tā, eksotikai? Kāpēc gan ne! Un tā, recepte ir vienkāršāka par vienkāršu 5 minūtes un jau cepeškrāsnī cepās gardum gardas vakariņas. Cienītais zvērēja, ka es esmu pati pati labākā uz pasaules!
Nu... būšu pieticīga un atbildēju - lai nu tā būtu!