otrdiena, 2013. gada 26. februāris

Pina Colada ma(U)fini

Labs vakars!
Šodien jau ir otrdiena, dzeru vīgriežu tēju un apceru dzīvi. Neko daudz nav ko apcerēt, tikai to, ka gribu pavasari un vasaru. Viss... apnika man tuntulēties un katru rītu pamosties ar mūžam nomācošo domu - ko lai velk mugurā. Brrr... viss, pietiek!
Un lai tuvinātu pavasara iestāšanos, nolēmu cept ko garšīgu. Tiesa, cepu jau svētdien, kad pēc piesātinātās sestdienas pamazām atguvu samaņu. Pēc spēcinošās vistas zupiņas, man tik ļoti sakārojās ko garšīgu. Tā, lai būtu vienkārši, ātri un nedārgi. Tā nu mana izvēle krita par labu mafiniem.
Jau pēc pirmo mafinu izcepšanas, man prātā iesēdās doma par kokosriekstu pienu. Ja jau pie vārītā krēma sapratu, ka ir baigi labi, tad nu mani eksperimenti turpinājās, un šoreiz nolēmu izmēģināt mafinos. Bet tad, nezinu kāda vella pēc, man prātā iešāvās doma, ka noteikti jāpievieno kāds alkoholisks dzēriens. Piemēram liķieris?! Te nu pārskatot sava bāriņa piedāvājuma klāstu skats apstājās pie Pina Coladas. Oooo!!! Tas jau noteikti ģeldēs kopā ar kokosriekstu pienu, vai ne? Tā nu cepu augšā. Mājiniekiem jau baigi garšoja. Silti, pufīgi un gardi. Bet tā kā es zināju, kas ir sastāvā, nolēmu vienu aiznest darba kolēģei nogaršošanai. Pie otrā kumosa kolēģe viszinīgi noteica - Garšo pēc tā ko es dzēru vakar! Pina Colada!  Bingo - es uzgavilēju. Tātad garšu var nojaust.

svētdiena, 2013. gada 24. februāris

Kartupeļu biezputra ar žāvētu gaļu

Laba diena!
Ārā ir ārprātīgi skaists laiciņš, bet man nav spēka izbrist laukā. Vakar diena bija tik piesātināta, ka kur nu vēl piesātinātāku var vēlēties.
Viss sākās ar to, ka piektdien ziņu padeva māsas vecākā atvase, braukšot pie mums ciemos. Nu ok. lai jau brauc, būs, kas manus mežoņu izklaidē. Un ar to tā kā būtu viss. Taču tā kā sestdienas rīts atausa saulains, es sapratu, ka gribu izpeldēties āliņģī! Jau atkal! Mimosa bija devusies uz Valmieru, nācās meklēt citu pavadoni. Ilgi jau nebija jāmeklē, Milēdija kaut ko čiepstēja, ka arī gribot pamēģināt. Tad nu ņēmu telefonu rokā un neļāvu atslābt! Sak, davai taisies un braucam. Cienītais aizvedīs un atvedīs. Viņa gan sākumā tā kā šaubījās par savām spējām, bet kad redzēji kā es metos iekšā ledainajā ūdenī, kārdinājumu man pievienoties, neizdevās pārvarēt. Jau pēc brīža Ievas kostīmā arī viņa mērcējās ledainajā ūdenī. Vēl pēc brīža arī viņas pavadonis nespēja palikt vienaldzīgs un metās āliņģī. Tā nu jutos gana labu padarījusi, divus ūdenī iegremdējusi, riktējāmies uz māju pusi, kur mums pievienojās, jau mašīnā esošie Milēdija ar pavadoni un Inga ar Kristapu. Tātad - jātaisa pusdienas 13 cilvēkiem. Jēziņ.... a ko? Un te, šad tad ir ļoti svētīgi, kad cienītais braukalējot pa Latvijas ārēm, klausās Latvijas radio 1. Tur vien čakla latgaļu ģimenes galva, stāstīja ko nu visbiežāk ceļ galdā savai saimei. Izstāstīja to tik garšīgi, ka sapratu, ka man ar jāpamēģina. Un ziniet, viņai bija taisnība. Visi ēda, lielais katls tukšs. Tad nu šī recepete ir domāta vienkāršām, sātīgām pusdienām ar mazām izmaksām.
Pēc tādām sātīgām pusdienām devāmies iekarot piemājas kalniņus. Šodien dibens skaļi atgādina, ka vakar bez žēlastības uz "ābolīša" vizināts. Bet jautrība sita augstu vilni!

piektdiena, 2013. gada 22. februāris

Tītara gaļas bumbiņas tomātu mērcē


Labas vakars!
Vakar pieteicās viesos divas ģimenes kopumā seši pieaugušie un tikpat bērnu! Lūk! Bija jāizdomā ko gatavot vakariņās. Un atkal pieturoties pie principa - ātri, viegli un garšīgi!
Kā jau iepriekš minēju, tad maltā gaļa ir viens pateicīgs produkts. Un arī šoreiz tā mani glāba un galarezultātā uztaisīju glaunas vakariņas. Vismaz man gribētos ticēt, ka glaunas. Sākumā bija doma, ka gribas spageti ar boloņas mērci. Taču tad apdomājos, ka tas jau tā... prasti un ierasti. Varētu kaut ko interesantāku pagatavot. Un te atmiņā atausa atmiņā receptes, pie tam ne maz, spageti ar gaļas bumbiņām. Oooo, nu skat, kaut kas savādāks, bet tikpat garšīgs. Nu ko, sāku domāt. Tomātu mērce, ja tā gatavota no konservētajiem tomātiem ir gana spēcīga, ka liellopu gaļas bumbiņas man tur absolūti neprasījās. Gribējās ko maigāku, mutē kūstošāku. Vistu negribējās. Kā būtu ar tītaru? Kādēļ ne. Mājās kā reiz bija tītara maltā gaļa un rezultāts sanāca tāds, kādu biju iecerējusi. Spēcīga tomātu mērce un maigas gaļas bumbiņas. No milzīgā katla vien bikucītis palika.


trešdiena, 2013. gada 20. februāris

Vistas spārniņi krējuma/sinepju/medus mērcē cepeškrāsnī

Labs vakars!
Nav noslēpums, ka es aizvien vairāk un vairāk sāku izvēlēties tādas receptes, kas neprasa lielu laika patēriņu. Jo lai arī sākumā liekās, ai, kas tad tur... šis tas jāsagriež, tas tikmēr nedaudz jāpatur marinādē un tā tālāk, neskatoties uz pašam šķietamo raito darbību laiciņš paskrien nemanot. Kur nu vēl pats gatavošanās process un tad sanāk tā, ka vakariņas ēd īsi pirms gulētiešana. Tad nu sāku meklēt tādas receptes, kas varētu būt optimāli ātras un tomēr ne vienveidīgas.
Viena no šīm lietām man liekas krēmzupas. Augstākais minūtēs četrdesmit piecās jūs jau tiksiet pie gardas maltītes, turpretī buljonzupas prasīs krietni vairāk laika. Ar gaļām tas pats. Vista, tītars un maltā gaļa ir tās, kas gatavojas viss ātrāk.
Tā nu kārtējo reizi apdomājot ko gatavot vakariņās, apstājos pie vistas. Mājās kā reiz vistu spārniņi viens kilograms ir. Tātad... ko klāt? Un lai mazinātu laika patēriņu, ko pavadi pie plīts stāvot, nolēmu ka likšu kopā ar dārzeņiem. Manā gadījumā - kartupeļi, mazie tomātiņi, sīpols, ķiploks. Bet marināde vai mērce? Ticu, ka arī vienkārši apsālot un appiparojot būtu nāvīgi gardi. Taču man tas neder. Man vajag kaut ko jaunu. Un te internetā uzdūros receptei, kurā izmantots krējums - sinepes - medus. O!! Cepeškrāsnī šo variantu neesmu gatavojusi un lai arī receptē bija norādīts skābais krējums, es izmantoju pusaizsākto saldā krējuma paciņu. Un ziniet... lai arī laiciņš paiet, kamēr izcepās gatavs (Man mazā panna un cepšanas process ir nedaudz ilgāks), esmu makten priecīga par šo recepti!

pirmdiena, 2013. gada 18. februāris

Pildīta cūkas kakla karbonāde

Labs vakars!
Uzsniga sniedziņš balts un paralizēja satiksmi Rīgā. Ceru, ka sniegs pieturēsies līdz brīvdienām un vēl pēdējo reizi sājā mēnesī varēs izbaudīt ziemas priekus. Bet kamēr es vēl te apceru laika apstākļus, padalīšos ar vienu gardu recepti.
Ar mani ir tā, ka ja es izlasu recepti, kura man liek siekalām sariesties, tad man nav miera kamēr to neuztaisu. Vakar atgadījās kas līdzīgs. Sērfojot pa virtuālo vidi uzdūros visnotaļ interesantai tēmai - par to ko nu kurš gatavos vakariņās. Tēma ir ļoti laba, jo gaismā izceļ daudzas sen piemirstas lietas. Un arī jaunas var atklāt, pie tam uzzināt kā iecerētais ir izdevies. Te es uzdūros interesantai receptei - cūkgaļa pildīta ar sieru un tomātiem. Ahā... izlasīju un sapratu, ka šo vajag izmēģināt. Un lai arī es biju stingri nolēmusi, ka gatavošu pusdienās zupu, tomēr vēlme izmēģināt šo bija stiprāka. Tā nu sūtīju cienīto uz veikalu pēc gaļas, jo manā sestdienas iepirkuma maisā cūkas kakla karbonāde neietilpa un cepu augšā. Sanāca kas nāvīgi gards, ka ar cienīto makten nopriecājāmies, kad abas vecākās atvases paziņoja, ka gaļu īsti negribas. Mums katram pa divi gabali! Šito laimi!

svētdiena, 2013. gada 17. februāris

Zemnieku brokastis

Vakar vakars izvērtās diezgan garš. Atvases bija apņēmušās noskatīties Eirovīzijas2013 finālu. Pašiem jau acis krita ciet, bet nē... gulēt ne pa kam. Jānoskatās. Nu labi, lai jau skatās. Un tā, skatoties kā uz skatuvēes nāk kārtējie ņaudētāji vai lēkātāji es apdomāju, ko šodien gatavot pusdienās. Bija man te palikuši pāri vārītie kartupeļi. Doma bija šodien tos pusdienās uzcept, bet ko klāt? Un tā, pārcilājot prātā ledusskapja saturu prātā iezagās doma par zemnieku brokastīm. Manā izpratnē zemnieku brokastis - kartupeļi, žāvēta krūtiņa un olas. Un man to tik ļoti sakārojās, ka knapi atturēju sevi no šmorēšanas pusnaktī.
Šorīt pamodos un secināju, ka ārprātīgi gribas ēst un manu izsalkumu spēs remdēt tikai un vienīgi zemnieku brokastis! Nu tad atiet jūriņā! Pieēdāmies kā rukši, bet man sirds laimīga. Cik gan maz vajag, lai cilvēks būtu laimīgs!

sestdiena, 2013. gada 16. februāris

Mani pirmie mU(a)fini

Nu ko, šodien ir īpaša diena.
Šodien es pirmo reizi nopeldējos āliņģī. Paldies Mimosai, kas mani paņēma kompānijā un ļāva realizēt savu mazo sapnīti par peldēšanos ziemā. Bija auksti, bet forši! Adrenalīns visai dienai un vēl mazliet. Un šodien, pēc rīta atspirdzinošās peldes es veicot lielo iepirkšanās tūri, nospļāvos un nopirku mafinu pannu.
Mana elektriskā plīts ir ļoti maza un parastā mafinu panna neder. Jāpērk silikona, bet ne visos veikalos tā ir pieejama. Vismaz Prismā tādas nebija, tāpēc ņēmu metāla ar domu - tak jāder! Aha, skuju! Pannas rokturi ne pa kam neievilka savus vēderus un cepeškrāsnī to iekšā nevarēju dabūt. Skāde!! Taču, labi, ka man ir tāds saimniecisks cienītais un viņš piedāvāja man šos rokturus nozāģēt nafig! Man jau divreiz nav jāsaka, un ļāvu viņam rīkoties. Un lūk!! Beidzot es esmu tikusi pie mafinu pannas un nu es beidzot varēšu izpausties arī šajā žanrā!

Līdakas kotletes

Ak šodien, šodien... kas šodien par dieniņu!
Visa nedēļa pagāja diezgan lielā adrenalīna stāvoklī, jo šodien es to ieguvu pārpārēm un rezultātā enerģija visai dienai.
Šodien nolēmām, ka jāpapildina ledusskapja krājumi. Tieši gaļas, lai atkal kādu laiku ir miers un nav jādomā, kā, kur un kad paspēt uz veikalu, lai iepirktu gaļu vakariņām.
Sapirkāmies daudz un dikti, saldētava pilna un jau grasījāmies doties mājās, kad nolēmu aizstaigāt līdz zivju stendam. Un ko padomā, tieši šodien pievestas svaigas zivis un paturot prātā, ka cienītais vakar izteica vēlmi pēc zivs, es nolēmu iegādāties svaigo produkciju. Uz mani lūkojās līdaka. Neliela, bet tik apetelīga. Atceroties mana tēva ceptās līdakas kotletes, dēļ kurām varēja mēli norīt, nolēmu es arī tādas uzcept. Un jāsaka godīgi, līdakas kotletes paliek nepārspētas no visām zivju kotletēm, ko es esmu ēdusi. Arī atvases, kas sākumā atteicās no šīm kotletēm, pagaršojušas, katrs apēda par divām. Trauciņš tukšs.

Liellops marinādē tomātu mērcē

Labs vakars!
Šī recepte tapa jau ceturtdien, tikai tagad es esmu piesēdusies, lai šo recepti publicētu.
Ar liellopu ir tā, ka bieži vien to izvairās gatavot, jo baidās, ka tas būs sīksts, sauss un diezgan grūti sagremojams. Arī es par liellopu domāju gandrīz tā pat. Vārds liellops man asociējas ar ilgu sautēšanu, bet garšīgu rezultātu. Taču aizvien vairāk un vairāk parādās receptes, kur liellops tiek diezgan ātri pagatavots, bez lielas sautēšanas.
Šo marinādes recepti man iedeva mana dārgā kolēģe. Sakot, ka garšo nāvīgi labi! Sākumā es domāju, ka stingri pieturēšos pie receptes, taču beigās nolēmu improvizēt un klāt pievienot tomātus. Saulē kaltētus un konservētos. Doma bija to pagatavot kā tādu mērci, ko servēt virsū rīsiem, taču tad pieteicās viesos Milēdija un es beigās rīsus piegāzu klāt katla saturam. Sanāca tāds imporvizēts plovs. Pie tam, mēs tik ļoti bijām aizrāvušās ar šampanieša dzeršanu un runām par vīriešiem, ka gandrīz vai nenobildēju gala rezultātu, pirms rīsu pievienošanas. Tā kā ņemiet par labu, bet recepte sanāca ļoti laba!

pirmdiena, 2013. gada 11. februāris

Ķiploku krēmzupa jeb pretgripas zupa

Šodien darbā sēdēju un domāju, ko lai gatavo pusdienās. No rīta pamodos ar visnotaļ spēcīgu doma, ka mani ir piemeklējusi akūta radošā krīze. Tai palīdzēt var tikai saules D vitamīns un neliela adrenalīna deva. Taču, pusdienlaikā jau sāka spīdēt saulīte un mans noskaņojums pamazām sāka uzlaboties. Tas uzlabojās vēl vairāk, kad es ar darba kolēģi pārrunājot pusdienu lietas nonācu pie secinājuma, ka gribu uztaisīt ķiploku krēmzupu. Braucot mājās, tramvajā secināju, nu kas es par cilvēku. Ne kāda stingrā mugurkaula, jo pat savu radošo krīzi es varu tikai dienas pirmo daļu noturēt. Vakarā jau viss bija kārtībā.
Runājot par ķiploku krēmzupu, šo zupu jau gribēju izmēģināt sen. receptes ir daudz un dažādas un neviena tā īsti līdz galam neuzrunāja. Šajā zupā es apvienoju divas receptes un manuprāt sanāca kaut kas tiešām garšīgs. Jaunākā atvase izēda divas lielas porcijas un nav jau ko tur liegties, arī es šo zupu ierindoju top 1 vietā, aukstiem ziemas vakariem. Cienītais ar pilnu vēderu nespēj parunāties, vien piekrītoši murmināt par to, ka resns būšot.

Kokosriekstu piena vārītais krēms

Labs vakars!
Pēdējā receptes ierakstā, pie smalkmaizītēm ar mandeļu krēmu, kāda lasītājs/lasītāja uztraucās par manu figūru. Ko lai saka patiesībā pamatīgi samulsu un nezināju ko teikt. Laikam jāsaka, esmu normālas miesas uzbūves sieviete ar varbūt arī kādu lieko kilogramu. Es savam svaram nesekoju līdzi un kamēr vien ielienu savās 38. izmēra biksēs, tikmēr trauksmes zvanus neceļu. Pie tam, es jau negatavoju sev vienai. Man ir vēl četras ar visnotaļ labu apetīti apveltītas mutes un viss mans brūvējums sanāk dalīt uz pieci. Ja vien nepiesakās viesi. Tā kā, lai nu paliek!
Par šo krēmu es iedomājos jau kādu brīdi atpakaļ. Praktiski, kā tikko uzcepu mandeļkrēmamaizītes. Jau čujs man teica, vajag pamēģināt ar kokosriekstu pienu. Un ziniet!! Manam čujam bija 100% taisnība. Sanāca kaut kas ārprātīgi gards. Visi kokosriektu mīļi var sarosīties un šo krēmu izmantot kā smalkmaizītēs tā arī kūkās. Šis krēms lieliski aizstās vārīto krēmu vulgaris. Un pagatavošana ir vienkāršāka par vienkāršu! Es gan krēmu gatavoju ne cepšanai, bet pieliekot vairāk kartupeļu cieti un olas, var izmantot cepšanai. Es paralēli krēmam sacepu kārtainās mīklas maizītes un tās pēc tam sapildīju ar krēmu.

otrdiena, 2013. gada 5. februāris

Smalkmaizīte ar mandeļu-vārīto krēmu

Labs vakars!
Esmu tā nogurusi, ka pašai tas kaitina. Laikam brīvdienu kārtīgi neizgulētās naktis liek par sevi manīt. Nav vairs tas vecums, kad bija absolūti vienalga, kad, kur un kā guli. Tagad jau vajag līdz ar tumsiņu iet gulēt un ar gaismiņu celties. Labi, labi, nedaudz pārspīlēju. Taču jo vecāka kļūstu, jo vairāk sāku cienīt savu miegu.
Vakar gluži negaidīti mainījās vakara plāni un mēs nonācām Āgenskalnā uz kotlešu izēšanos. Lai gan sākums bija visai vilinošs braukt un ēst, beigās jau stāvēju un cepu. Taču tur bija arī savs šarms, jo kompānija bija laba, ar vīnu padzirdīja. Padzirdīja gandrīz burtiskā nozīmē.
Tad nu saldajā tapināju šīs smalkmaizītes. Jau labu laiku pa virtuālo vidi klejo daudz un dažādas receptes par smalkmaizītēm no kārtainās mīklas un pildītas ar vārīto krēmu. Pilna mute siekalām? Jā, man arī. Tāpēc vakar, pirms vēl zināju kur beigsies vakars, sapirkos visu nepieciešamo lai izmēģinātu savus spēkus šajā jomā. Kopumā, jau sanāca labi, ņemot vērā, ka es negatavoju savās mājās un pie rokas nebija tik ierasto priekšmetu, kas nepieciešami gatavošanai. Lai vai kā, centos cik spēka un kopēju garšu tas nemaitāja. Zinu, ka tuvākajā nākotnē es šo recepti atkārtošu vēlreiz, tikai savās mājās. Bet skatoties tā globāli, recepte ir ārkārtīgi vienkārša un to ir ļoti grūti sabojāt. Ticiet man!

svētdiena, 2013. gada 3. februāris

Vistu spārniņu uzkodas

Laba diena!
Nu ko, sveicu jau šī gada otrajā mēnesī - februārī. Janvāris paskrēja tik ātri, ka ne acis pamirkšķināt, kur nu vēl gatavošanai laiku atrast. Ceru, ka vakariem kļūstot gaišākiem, arī vēlme un idejas radīsies aizvien vairāk un vairāk.
Vakar, bariņš līdzīgi domājušie, nolēmām uztaisīt burgeru vakaru. Parasti kā tematiskām ballītēm izvēlās suši, tortillas vai picas. Mēs šoreiz izlēmām par labu burgeriem. Nezinu kā tiem pārējiem pieciem, bet man garšoja un likās, ka izdevās ļoti labi. Izmaksas sadalījām uz galviņām. Pareizāk sakot, katram bija noteikts, ko atnest. Inga ar Kristapu, lai būtu autentiskāks vakars, burgeru bulkas bija iepirkuši Hesburgerā. 0.20ls gabalā. Trīsdaļīgā. Tā kā to droši ņemiet vērā, kad izdomāsiet par labu burgeriem. Bez burgeriem es vēl cēlu galdā kartupeļus free. Tos gan pirku saldētos, tādi mazi salmiņi caurspīdīgā iepakojumā un kas par burgeriem bez vistas nagetiem. Taču fileja dārga, nolēmu, ka nenāktu par ļaunu vistas spārniņus iemarinēt, apvīļāt rīvmaizē un izcept eļlā. Pareizāk sakot izvārīt eļļā. Ja jau, tad jau! Marinādei izmantoju mērces, ko kādu laiku nebiju kustinājusi. Un sanāca baigi labie spārniņi. Lieku uz sirds, nemeloju! Ātri, ērti un garšīgi.