pirmdiena, 2013. gada 2. decembris

Liellopa kakla karbonāde

Sestdiena man bija gaļas vakars. Sanāca tā, ka ar cienīto sagribējām gaļu. Sākumā es piedāvāju liellopa muguras karbonādi, taču pamanot liellopa kakla karbonādes gabalus, sapratu, ka gribu arī tos. Dilemma, ko izvēlēties un ko gatavot. Ideālākais variants -gatavot abus divus.
Tad nu paralēli gatavoju arī liellopa kakla karbonādi, kas vislielāko piekrišanu ieguva tieši pie atvasēm.
Gatavoju 2 variantus. Vienu pa vienkāršo, tikai ar svaigi maltiem pipariem un sāli. Otrs variants bija pievienojot klāt samaltas ķimenes un ķiplokus.

Liellopa mugura karbonāde

Labs vakars!
Šeku reku decembris jau klāt. ārprāts kā laiks skrien un tas nozīmē, ka pavisam drīz ir jāsāk gatavot dāvanas un domāt par svētkiem. Es tikai vakar beidzot iejaucu piparkūku mīklu, lai uz pašiem svētkiem nepaliktu bez piparkūkām. Kāpēc es to visu laiku atliku un atliku?
Bet pēdējā laikā es daudz ko atlieku ar tādu domu, ka laika man taču ir vēl daudz. Nu cerēsim, ka laiks mani nepatīkami nepārsteigs.
Bet ko tur daudz apcerēt par laiku, kamēr ir iedvesma un laiks ko gatavot, es ķeros pie tā. Pēdējā laikā iedvesma īpaši neliek par sevi manīt, bet ik pa laikam uznāk apskaidrības mirkļi. Kā piemēram sestdien.
Pa dienu saimi sabaroju ar zupu, bet sapratu, ka vakarā gribās kaut ko knakstāmu. Ne tādu baisi sātīgo vai neveselīgo, bet kaut ko pagatavojamu un čāpstināmu. Tā nu pētot visādas receptes uzdūros vilinošam aprakstam par liellopa karbonādi. Kas pamarinēta garšvielās un izcepta, sākumā strauji apcepto un pēc tam lēnām pacepot. Brūna garoziņa sulīgu karonādes gaļu iekšpusē. Īstas čāpstināmgabals, kuru jāgriež plānās plānās šķēlītēs un lēnām jāizbauda visu garšu buķete.

pirmdiena, 2013. gada 18. novembris

Ziedkāposta un puravu biezzupa

Labs vakars valsts svētkos!
Šodien ir man pirmā brīvdiena pēdējā mēneša laikā. Beidzot es varēju gulēt, kamēr iespīd saule... logā un mosties ar domu, ka šodien varu slinkot. Burvīga sajūta, tik tiešām. Žēl tikai, ka tāda diena ir tikai viena. Bet nu nedaudz jāpaciešas. Nākošnedēļ jau viss būs beidzies un turpmāk mani brīvdienu rīti, es ceru, būs laiskuma pilni.
Taču, lai arī brīvdienas ir laba lieta, tomēr tās uzliek arī šādus tādus pienākumus. Jātaisa saimei ēst. Un ja godīgi, tad man ir absolūti iztukšītis ideju ziņā, ko un kā gatavot. Mhm... varētu pārtikt no makaroniem ar cīsiņiem. Tiesa, saime par to nebūt nebūs stāvā sajūsmā. Tad nu ar cienīto sadalījām pienākumus. Viņš ar atvasēm uz krastmalu parādi vērot, es tikmēr uz veikalu pusdienas lūkot. Iebridu veikalā un ņēmu visu, kas likās - nu lai tak mājās stāv. Un tā, krāmējot groziņu aizvien smagāku un smagāku uzdūros puķkāpostiem. Lieliem, skaistiem un tad man radās doma. Zupa. Mūsmājās visa veida krēmzupas un biezzupas iet uz urrā, tad arī tagad nav daudz jādomā. Būs biezzupa. Bet lai garša nedaudz interesantāka un bagātīgāka, ņēmu talkā puravu un kārtīgu vistas buljonu.

pirmdiena, 2013. gada 4. novembris

Ingvera vistas cepetis

Vakar sēžot savā, nu jau pierastajā autoskolas krēslā, domāju par to, ko lai pagatavo vakariņās. Tā lai nav baisi jānopūlas, ir garšīgi un vēl sanāk kādu gabalu atlikt darba pusdienlaikam. Atbilde nāca pati no sevis negaidīti ātri - vistas cepetis. Tā kā man jau bija prātā pagatavot ķirbja krēmzupu kur viena sastāvdaļa ir ingvera sakne, tad arī šeit man nebija ilgi jādomā kā taisīt. Ingvers, ķiploks, soja... saldskābā čili mērce. Viss ģeniālais ir vienkāršs. Sanāca sulīgs, nedaudz austrumnieciski pikants vistas cepetis no kura tik vien kā mana pusdienu deva, palika pāri. Un pat tas gabaliņš ar lielu kontrolēšanu tika atstāts.
Ko varu teikt, gardi, ātri un vienkārši.

Ķirbja krēmzupa ar ingveru un svaigais krēmsiers

Labs vakars novembrī!
Gari neizplūdīšu par to kā man iet. Bez izmaiņām - darbs, mājas, autoskola,  - darbs mājas, autoskola. Kaut kur pa vidu draugi, un pārējais.
Tad nu tā! Ķirbja krēmzupa. Esmu jau vairākkārt stāstījusi par to, ka mūsu ģimenē ķirbji īpašu sajūsmu neizsauc. Pareizāk sakot, mēs tikai mācāmies tos ēst un sagaršot pa īstam. Tāpēc šajos eksperimentos vienmēr diezgan lielā vairākumā piedalās citas garšas - dārzeņu, maizes, sieru izskatā. Taču pie šīs zupas pirmatnējās tapšanas, ja tā var teikt, es pati piedalījos un ar ērgļa aci cītīgi vēroju. Un kā jau ar mani tas visai bieži gadās, man to pašai vajag izmēģināt tūlīt un tagad. Taču  līdz gatavošanai es tiku tikai tagad, jo pirmkārt - es šaubījos vai mani mājinieki šo izvēli atbalstīs, otrkārt - jā... man nepietika laika.
Tad nu beidzot tiku pie šīs zupas gatavošanas un ar trīcošu sirdi devu mājiniekiem nogaršošanai. Izrādās, ka manējie ēd un pat vēl paslavē, ka garšīgi. Galvenais iemesls, kas piesaistīja manu uzmanību - ķirbis un ingvers. Kombinācija laba, izskats un garša arī. Iesaku šo zupu pagatavot drēgnajos ziemas vakaros, kad gribas kādu saules siltuma staru noķert.

pirmdiena, 2013. gada 21. oktobris

Siera kēkss ar saulē kaltētiem tomātiem

Labs vakars!
Tā nu ir sanācis, ka kādu neilgu laiciņu atpakaļ pabiju divās siera prezentācijās un līdz ar to, manā ledusskapī atradās vairāki siera labumi no konkrētā ražotāja. Nav slikti, nav slikti. Taču tā kā tagad vīna vakari ar sieru ir jāatliek, tad jāsāk domāt kur un kā tos sierus izmantot. Nešaubos, ka  receptes ir ļoti daudz un dažādas, taču manas domas raisījās tikai ap vienu - jāgatavo kas tāds, kur varu pielietot arī kefīru. Tā nu klīdu pa virtuālajām dzīlēm un pētīju daudz un dažādu recepšu. Pētīju, pētīju līdz izvilku vidējo aritmētisko - jācep kēkss. Sāļai siera kēkss. Iedomājoties vien, pilna mute siekalām. Nu ko - čujs, ņuhs un poņa pie rokas un uz priekšu. Cepot mājas smaržoja lieliski. Izņemot no krāsns manī uzvēdīja šaubas, vai tiešām būs labi. Cienītais gan mierināja - tev sanāk viss, ko gatavo. Es tam nenoticēju un nenocietusies nogriezu gabala kēksa. Vēl pagalam karstu. Bāc... sanāca dievīgs. Kraukšķīga garoza ar mīkstu sierainu pildījumu. Atdziestot garoza paliek mīkstāka, bet pati mīkla stingrāka - taču sierainā garša nekur nepazūd. ārkārtīgi sātīgs un barojošs. Viens gabaliņš un esi pieēdies līdz ūkai.

svētdiena, 2013. gada 13. oktobris

Apgāztā biezpienkūka

Laba diena!
Nu ko, Latvijā ir iestājies zelta rudens un mana pirmā darba nedēļa godam izturēta. Jā! Es atkal esmu iejūgusies darbu ļaužu gaitās, ceļos ar tumsiņu, mājās esmu ar tumsiņu un gatavošana sanāks vairs tikai pa brīvdienām. Un arī, nekādi smalkumi, tikai piezemētas maltītes tilpumā ne mazāk kā 5l katls. Jo darbdienas vakaros nebūs ne spēka, ne arī vēlmes baigi ko gatavot. Tad nu vismaz brīvdienās sagatavos lielos katlus, lai nākošās nedēļas pirmajā pusē ir ko ēst. Pie tam... ar nākošajām brīvdienām man sākas mācības, lai iegūtu B kategoriju. Jēzīt, kā negribās... bet nepieciešams darba vajadzībām. Un tā kā es vienmēr ar svētu sejas izteiksmi esmu klārējusi, ka ja vajadzēs darbam - autovādītāja tiesības iegūšu, tad nu tagad šī reize ir pienākusi un mani māc milzonīgs stress. Varat mani ar to apsveikt!
Vēl man te sanāca pabūt divās prezentācijās, kur vienīgais prieks bija klātienē satikt Armandu un Lindu. Bet kopumā lika aizdomāties par mūsu jaunajiem sabiedrisko attiecību speciālistiem utt. Mjā... ir par ko padomāt. Bet nu labi. Viss ir labs, kas labi beidzās.
Tad nu tā, par kūku. Ir jau visiem zināmas šīs te burvīgās apgāztās kūkas. Parasti cep ar āboliem, zemenēm vai citiem augļiem/ogām. Tā nu vienu vakaru, kamēr bērni pa treniņiem, nodevos virtuves kaislībām un ar kritisku aci nopētīju visu, kas ledusskapī prasītos pēc izlietošanas. Nekavējoties. Tā nu man bija ledusskapī aizķērusies biezpiena masa. Sākumā domāju, ko lai dara, moška vienkārši mest laukā. Taču sirdsazpiņa neļāva un nolēmu uztaisīt biezpienmaizi. Bet... nebija visas sastāvdaļas priekš smilšu mīklas. Pati biezpiena masa nebija tik daudz, lai taisītu vienkāršu sacepumu. Un te es nolēmu izmēģināt uzcept apgāzto biksvītkūku. Un rezultāts bija tik pārsteidzoši labs, ka vakar nolēmu atkārtot. Tikai pievienojot vēl ābolus. Cepšana varbūt aizņem vairāk laika, bet pati gatavošana ir elementārāka par elementāru. Galarezultātā iegūstam gardu, sulīgu biezpienkūku ar gaisīgu pamatni.

ceturtdiena, 2013. gada 3. oktobris

Ābola ķirbja saldais biezenis

Laba diena!
Nu ko, pēdējās brīvās dienas ir pagājušas manāmi plosoties pa virtuvi gatavojot ziemas krājumus. Vienu dienu, mans jaukais, mīļais cienītais zvana ar jautājumu: Vai mums vajag ķirbi?! Es protams atbildu, ka skatoties cik liels. Ja neliels, tad jā, lielu gan nē... jo mēs neesam baigie ķirbjēdāji un man nepatīk, pareizāk sakot, mani moka sirdsapziņa, ja pārtika sapūst. Pat ja arī tā tikusi na haļavu. Cienītais steidz apgalvot, ka ķribis neesot liels. Ok. Atvedot mājās, secināju, ka ķirbis patiesībā ir liels, milzīgs - kā teica Inga. Paldies viņai par manis atbalstīšanu šajā jautājumā. Jo izrādās, ka vārds "liels" vīriešu un sieviešu izpratnē krasi atšķiras.
Nu ko? jādomā kā šo ķirbi utilizēt ēdamos ziemas krājumos. Viens ir skaidrs, marinēsim. Bet ko vēl? Ok, kāda paprāva šķēle aizgāja ķirbju zupā, bet tak vēl paliek dafigā ķirbja. Un te, klīstot pa virtuālo vidi, aizdomājos, ka ķirbi tak varētu savārīt biezenī - zaptē. Bet pliku ķirbi vai tomēr ar kaut ko kopā?
Āboli!!! Tas bija pirmais kas nāca prātā. Kanēlis, krustnagliņas un nedaudz vaniļas un apselīnu esences. Saldumu panākt kā ar cukuru tā ar iebiezināto pienu.
Pateikšu vienu, ka ābolu zapte mūsmājās ir ļoti, ļoti iecienīta. To gan parasti vāra mana mamma un nodēvē to tādā brīnišķīgā vārdā kā "pļur ļurļur" zapte. Vārds cēlies dēļ tās konsistences. Cienītais pirmo reizi izdzirdot šo vārdu salikumu bija mērenā šokā un zapti pagaršoja ar diezgan lielām šaubām, bet tagad viņam šī zapte ir viena no mīļākajām zaptēm pie pankūkām, izkonkurējot ķiršu, zemeņu un citu garšīgu ogu zaptes.
Tad nu, āboli mūsmājās rullē, spersim klāt ķirbi. Rezultāts - baigi labs. Tiem kam ķribis neizraisa sajūsmu, to liek mazāk, bet tiem kam izraisa sajūtu - vairāk.

sestdiena, 2013. gada 28. septembris

Pildīts cūkas kakla karbonādes cepetis

Laba diena šajā saulainajā dienā. Pēdējās dienas bija vienkārši katastrofa, ne rudenīgs laiks. Es no sirds priecājos, ka man šādā laikā nebija jāpamet savas siltās un mājīgās četras sienas, ko sauc par dzīvokli. Taču vakar gan bija jāsaņemas dūša un jādodas laukā, jo tam bija vairāki būtiski iemesli. Pirmais - vajadzēja vecākajai atvasei palīdzēt iztērēt dzimšanas dienā sadāvināto naudiņu, otrs - mājās bija iztukšītis, bet vakarā bija gaidāmi Inga ar Kristapu un trešais, tāds mazsvarīgs iemesls - bija jānopērk dāvana. Tā nu es ar vecāko atvasi, bruņojušies ar gumijas zābakiem un lietussargiem, devāmies iekarot Spici. Izbesījos vismaz reizes trīs, bet nu viss ir labs, kas labi beidzās. Vien kārtējais secinājums - kad vajag, tad nav. Starpcitu - kur var nopirkt foršus, kvalitatīvus bērnu/jauniešu rokas pulksteņus? Atvase izteica vēlmi pēc tāda, bet visos Spices pieejamos veikalos, bija tikai un vienīgi pieaugušo. Pat Storm, kur es pirms dažiem gadiem māsas atvasei nopirku foršu, stilīgu jauniešu pulksteni. Biju dziļi vīlusies, no tiesas.
Bet nu labi. Lai vai kā, vismaz ar vakariņām viss bija kārtībā. Tā kā laika gatavošanai man nebija daudz, vēlmes ne tik, tad nolēmu uztaisīt kakla karbonādes cepeti. Bet lai nebūtu "plika" gaļa, nolēmu to piepildīt ar to, kas bija mājās - saulē kaltēti tomāti, riekstu-ēkliņu mikslis, čili pipars, ķiploks un nedaudz Rasas krēmsiera. Par rezultātu nebija īsti droša, bet kā parasti - čujs, ņuhs un poņa mani nepievīla. Cepināju to visu apmēram 180grādos kādas divas stundas noteikti. Sanāca maiga sulīga gaļa ar pikantu riekstu piedevu.

otrdiena, 2013. gada 17. septembris

Dievīgā ķirbja krēmzupa

Labs vakars!
Nu ko, laikam ir sācies rudens, un kamēr es taisījos braukt peldēties, tikmēr jau sāka līt. Nu neko, paliku mājās un pabubināju pie sevis par savu tūļīgumu.
Tā kā ārā ir apmācies un lietains, tad ēdienkartē gribās ieviest kaut ko košu un saulainu. Pie tam, brīvdienās veikalā iepirkās kausētais Dzintara siers ar papriku un čili. Uzreiz pie sevis nodomāju, ka tas labi saderēs kopā ar ķirbja krēmzupu. Tad nu šodien tapināju augšā ķirbja krēmzupu ar kausēto sieru, maizes grauzdiņiem, grauzdētiem riekstiem un sēkliņu miksli un lai pilnībā nobeigtu kompozīciju, to visu vēl pārkaisīt ar kādu cieto sieru. Piemēram Džiugas sieru. Ideāla kombinācija, garša un izskats. Nav kauns šādu pasniegt kādam goda viesim vai arī tādu, kas par ķirbi rauc degunu. Garša ir ideāla.
Es laikam aizrāvos ar zupas slavināšanu, ja? Bet ko darīt, ja tā tik tiešām man ļoti, ļoti garšoja un ierindojās manā krēmzupu topa augšgalā?

pirmdiena, 2013. gada 16. septembris

Ātrais kefīra kēkss ar grauzdētām auzu pārslām

Laba diena!
Uhh, viena traka nedēļa garām, nākošā jau klāt. Visur kur tik jāpaspāej, visur kas tik jāizdara un skaties septembris jau būs cauri. Un tas viss man sēžot mājās, kas būs kad sākšu strādāt? Bet nekas, vāveres ritenis liek nezaudēt formu. Es vismaz tā ceru!
Nu ko, kamēr es te ripuļojos pa vāveres riteni, pa vidu mēģinu arī ko pagatavot. Sestdien, pēc piektdienas izēšanās pie vecākiem, diena pagāja gandrīz neēdot. Un ne jau tāpāc, ka nebūtu bijusi apetīte. Nē. Vienkārši no rīta bija vienai atvasei trenniņa sapulce, tad otra atvase jāved uz nākošo nodarbību un tā nu tas rīta cēliens paskrēja vēja spārniem. Vakarā, pēc atspirdzinošas vizināšanās ar velo, sapratu, ka kaut ko taču gribēsies vakariņās. Ko nu? Paskatījos ledusskapī un secināju, ka mūsmājās iemaldījusies kefīra paka, kuru noteikti mēs neizdzersim un auksto zupu nestaisīs ne tik. Tā kā jau vienu kefīra paku biju izlietojusi pankūkās, šoreiz atkal cept pankūkas absolūti nebija vēlmes. Bet... kefīrs jau tāda laba lieta, ko var izmantot gan kūkās, kēksos un citās labās lietās. Tāpēc es lieki nedomājot ķēros pie lietas. Cepšu kaut kādu kefīra kēksu. Taču tad atģidos, ka nav ne žāvētu augļu, ne riekstu ko piešaut klāt, a tā pliku mīklu ēst nekārojās. Nu ko, sāku pētīt sava skapīša saturu un acu skats atdūrās pret auzu pārslām. Grauzdēt... ar cukuru un kanēli... Ilgi man nebija jādomā. Vienīgi palauzīju galvu pie - bērt mīklā vai pārkaisīt pāri. Es nolēmu bērt mīklā. Sanāca labs, ne pārāk salds kēkss ko atvases vicoja iekšā vienu gabaliņu pēc otra.

otrdiena, 2013. gada 10. septembris

Pikantā vistas zupa ar koksriekstu pienu un rīsu nūdelēm

Labs vakars!
Nu ko, septembris ir klāt un ikdienas rutīna tai skaitā. Nē, nu kas man par rutīnu. Sēžu mājās un baudu laisko ikdienu ik pa laikam aizstaigājot uz kādu no darba intervijām. Te nu es atkal esmu uzrāvusies un jāsāk nopietni apdomāt - stāties atkal darba ļaužu gaitās, vai tomēr turpināt baudīt laisko mājsaimnieču ikdienu.  Dilemma nenoliedzami. Un prasīt padomu kādam citam ir absolūti lieki, jo lēmums jau jāpieņem man. Un tā nu es galīgi domīgā noskaņojumā gatavoju saimei pusdienas.
Ko lai pagatavo? Gribās zupu, bet kādu? Skatos, kas mājās ledusskapī ir. Kaut kāda pāri palikusi sagriezta paprika, divi burkāni, saldētavā kaut kad sen pirkta puķākposta paka. Ko ar to visu iesākt? Sabāzt krēmzupā... nu nē. Un tad pamazām sāk raisīties doma par vistu, kokosriekstu pienu un visam vēl klāt rīsu nūdeles. Sanāca gardum garda zupa kuru ik pa brīdim gribas iet nostrēbties no lielā katla.

otrdiena, 2013. gada 3. septembris

Kūka "Pavlova"

Nu lūk, mans šīs nedēļas lepnums un prieks. Vakar bija svētki, gan pirmā skolas diena gan arī jaunākai atvasei godības un tieši viņai par godu tapa šī kūka. Mazajai balerīnai Pavlovas kūka svētkos.
Uz šo kūku aci jau biju uzlikusi sen, bet kaut kā vienmēr likās, ka tās pagatavošana ir grūts un piņķerīgs pasākums un tādēļ es to reizi no reizes atliku un atliku. Taču pienāca augusta beigas un es sapratu, nē... nu tak vajag pamēģināt. Jautājot Googles tantei pēc Pavlovas receptēm nākas sevi pārsteigt ar to, cik to ir daudz. Un lai pagalam saputrotu galvu iesācējam, tās arī ir atšķirīgas viena no otras. Un atšķirās tieši galvenās sastāvdaļas pagatavošanā - bezē pamatnē. Tādēļ vien jau var atmest ar roku šai kūkai. Kā lai cilvēks, vulgaris, saprot pēc kuras receptes vadīties. Jo galveno sastāvdaļu daudzumi - olu baltumi, kartupeļu ciete, vīna etiķa vai citrona sulas, pūdercukura daudzumi būtiski atšķiras. Arī cepšanas ilgums un temperatūra katrai kūkai savs. Pirmo reizi apjuku un secināju, ka nekas jau cits neatliek kā čujs, ņuhs un poņa. Neba nu pirmā reize un gan jau kaut kā tikšu galā. Pārlasot receptes secinu, ka palikšu pie daudzuma 5 olas. Tālāk pūdercukrus... hmmm, rēķinot vidējo aritmētisko 50grami uz 1 olu. Labi, riskēsim. Vīna etiķis un kukurūzas vai kartupeļu ciete... ko ar tiem. Un jau atkal dziļas pārdomas, ko darīt. un atkal čujs, ņuhs un poņa - ņemšu 1 ēdmakaroti kartupeļu cietes un 1 tējkaroti vīna etiķa. Un visbeidzot cepšana. Te nu gan ir jāpazīst sava cepeškrāsns. Man ir mazā, elektriskā tāpēc karstums ir diezgan liels. Tāpēc iesākumā kādas 10 minūtes cepu 150grādos, tad nākošo stundu 140grādos un vēl kādas 15 minūtes 130-120grādos. Vadoties pēc tā, lai apvalks būtu stingrs - kraukšķīgs, bet viducītis mīksts. Kā arī lai bezē nebūtu nocepies brūns. Pēc tam jau vieglākais posms - ļaut krāsnī atdzist. Tālāk jau viss vienkārši, parasti kūku papildina ar sakultu saldo krējumu un daudz daudz augļiem vai ogām.

Sabanjons (dzabaļjoni, zabajone u.c.)

Laba diena!
Nu ko, skat septembris ir arī klāt un tagad tik sāksies vāveres ritenis, jo jāpaspēj gan atvases izvadāt pa bērnudārzu un dažādiem pulciņiem. Gan uz darba intervijām piestaigāt, mājassoli apdarīt un vēl skolnieciņu izkontrolēt. Kas notiks, ja es tomēr atsākšu pilntiesīgi strādāt, kāds ir arī mans mērķis, es nezinu.
Bet... kamēr es esmu uz vietas pie pilna saprāta, puslīdz brīvām rokām un vāveres riteņa nenogurdināta, varu atļauties kaut ko padarīt virtuvē.
Augusta mēnesis bija pagalam tukšs mēnesis. Receptes 2 un tās pašas tādas pusaizmirstas. Tad nu septembri cenšos iesākt ar ko... itālisku?
Tā nu ir sanācis, ka vakar tapināju augšā vienu kūku no kuras man pāri palika 5 olu dzeltenumi. Ko ar tiem iesākt? Tā kā zināju, ka kūkai vajadzēs recepti uzbridu tādam ļoti interesantam deserta nosaukumam - sabanjons, kas citur tulkots kā zabajone, dzabaļjoni utt. Latvieša mēlē runājot - klasisks itāļu deserts - gaisīgās olu putas. Vismaz tā es to nodēvētu. Gatavošana sākumā varētu likties sarežģīta, bet tā nepavisam nav. Vienīgais ko var salaist dēlī - neiegūt gaisīgo masu, bet garšu tas nepavisam nebojās, jo sastāvā olu dzeltenumi, cukurs un stiprināts vīns jeb portvīns.
Ar to vīnu tā interesanti, receptē bija norādīts, ka vajadzīgs Marsalas vīns (Itālijas stiprinātais vīns aļa portvīns). Tā kā man nebija ne nojausmas, kas ir Marsalas vīns, jo par to, ka tas ir portvīns apjausma nāca vēlāk, tad man radīja zināmas šaubas kur un kā to pagadāt. Bet, izrādās, ka Maximās pie alkahola stenda - Dažādi vīni - ir atrodami šie te vīni. I Porto portvīni, i citu valstu stiprinātie vīni. Ar vīru mājās notestējām un atzinām par labu esam. tagad tik atlika saņemties un pagatavot šo te desertu.

ceturtdiena, 2013. gada 22. augusts

Pildītie kabači

Labs vakars!
Vakar svinējām Milēdijai vārda dienu un tā kā Milēdijai ļoti garšo kabači, rīkojām kabaču pasākumu. Galvenajā lomā, Milēdija un pildītais kabacis.
Ar kabačiem ir tā, ka man pašai garšo pildīts kabacis, manam cienītajam nē. Vispār jau man pienākas medaļa, jo viņš pirms kopdzīves ar mani, kabaci vispār neēda. Tagad ēd, ja tas ir kopā ar citiem produktiem, piemēram, kā lečos, sacepumos utt. Par pildīto kabaci man tādas svētas pārliecības par to, ka ēdīs, nebija. Tāpēc neriskēju savā mājā to gatavot. Tā nu līdz šim brīdim biju veiksmīgi izvairījusies no kabaču pildīšanas, līdz manā mājā ienācās trīs paprāvi kabači. Vienu, mazāko no visiem, es sacepu un ar atvasēm noēdām. Bet vēl divi palika. Ko darīt? Gribot negribos jāķeras pie pildīšanas. Dievs ar viņu, ēd gaļu, kabaci atdod man. Tā es ar cienīto vienojos. Taču te atkal problēma. Mana cepeškrāsns par mazu, lai vienā reizē šo kabaci tā skaisti nonīdētu! Bet, tāpēc jau man ir draugi, kuriem ir normāla izmēra cepeškrāsns, kuri paši ir gana viesmīlīgi un neliedz palīdzību grūtā brīdi. Pie tam, Milēdijas vārda diena bija pamatīgs iemesls, lai savāktos un Āgenskalna apartamentos pagatavot šo gardumu. Sanāca ļoti labs!

ceturtdiena, 2013. gada 15. augusts

Siltie vistas salāti

Labs vakars!
Esmu nostrādājusies līka. Šodien vistiešākajā nozīmē gurķojos. Marinēju un taisīju Latgales salātus. Tagad mugura sāp.
Skat, jau augusta vidus un es tik beidzot esmu tikusi pie ēst gatavošanas. Tā nu bija sanācis, ka šis laiks bija diezgan intensīvi aizņemts. Augusta pirmās divas nedēļas manam cienītajam bija atvaļinājums un saprotams, ka tad jau jālaiž dzīvē. Šoreiz ļāvāmies Latvijas dzelzceļam mūs aizvizināt līdz Ludzai un tad no turienes sešās dienās izmetām līkumu - Ludza - Nirza - Lauderi - Vecslabada - Meikšāni - Ezernieki - Dagda - Krāslava - Auleja - Aglona - Siveriņi - Malta - Rāznas ezers - Rēzekne - ar riteņiem iekarojām dievnamu un zilo ezeru zemi Dienvidlatagli. No Rēzeknes atkal ļāvāmies Latvijas dzelzceļa burvībai un braucām mājās. Bija neaprakstāmi forši un no visas sirds iesaku šo maršrutu izbraukt kaut vai ar auto. Tiesa, ar velo braucot kaifs un ceļš ir pavisam savādāks. Jāsaka, ka šajās dienās pārtiku no "tušonkas" ar ķīmiskajiem roltoniem vai kartupeļu biezeņiem. Tad nu tagad esmu izslāpusi pēc kaut kā svaiga un viegla, bet tajā pašā laikā, sātīga. Un šie salāti tādi noteikti ir.
Es vienmēr esmu skeptiski lūkojusies uz siltajiem salātiem. Nez, kaut kā man nelikās, ka svaigie salāti ar siltu gaļu iet kopā. Bet... tā vienmēr ir, kamēr pats pagaršo un secini, ka līdz šim esošie aizspriedumi vairs nav aktuāli. Šo recepti man ierādīja mana laba draudzene Līga. Bija mums te nobriedis vīna vakars un vakariņās bija doma gatavot tomātu krēmzupu. Izrādījās, ka viņai nav blendera, piedāvāja uztaisīt šos salātus. Kāpēc ne? Nopirku palielāku kūkas gabalu, ja nu ar tiem salātiem nebūs gana pieēsts vēders. Beigās, mēs katra apēdām pa vienam gabaliņam, vairāk nebija rūmes.
Tad nu šodien nolēmu iepazīstināt savu saimi ar šo izcilo kulinārijas šedevru. Atvases ēda, nesmādēja, cienītais bija stāvā sajūsmā. Galvenais, ka gatavojas ātri un vienkārši. Pie tam, ar sastāvdaļām var variēt pēc sirds patikas - kas nu mājās ir.

ceturtdiena, 2013. gada 25. jūlijs

Cūkgaļas šķēles ruma mērcē

Labs vakars!
Šodien sagribējās gaļu! Tādu kārtīgu gaļu ar kuru piesiet dūšu uz vairākām dienām. Un manā gadījumā tā ir cūkgaļa. Trekna, sātīga un piesien dūšu, tas ir fakts.
Un šoreiz kā par brīnumu, nebija jālauza galva, kā tad īsti gatavot. Kad mājās bāriņā ir palikuši pēdējie 40ml ruma, tad nekas cits neatliek, kā tos izmantot saldajā vai kādai gaļai piešaut klāt. Šoreiz lēmu par labu gaļai un trāpīju desmitniekā. Visi kas ēda, teica, ka esot sanākusi laba. Ak jā, nav jābaidās par alkohola saturu gaļā, karsējot tas izdalās atstājot vien maigas nojaušamas garšas nianses.
Kādu laiku atpakaļ biju gatavojusi ar konjaku, taču šoreiz mērcei pievienoju saldo krējumu. Lai pašas mērcītes ir vairāk. Paša gatavošana vienkārša un neprasa daudz pūles. Rezultāts - ļoti gards!

trešdiena, 2013. gada 24. jūlijs

Melleņu tiramisu

Labs vakars!
Esmu uzsēdusies uz divām lietām - velobraucieniem un tiramisu. Pēdējais garais izbrauciens bija uz viesu namu "Trīssaliņas" kas kopumā bija kādi 160km no manām mājām. Tiesa, brīdi šaubījos par savām spējām, bet... bet es to pieveicu. Pie tam, ceļā veicās necerēti labi. Diezgan raiti ripoju uz priekšu un ja neiestrēgtu Bērzkrogā dēļ negaisa, braukšana prasītu īsāku laiku. Bet, kur man skriet. Tāpat ierados pieklājīgi savlaicīgi un izbaudīju foršus sporta svētkus cienītā darba vietas organizētus.
Protams, kad nobraukāts šāds gabaliņš, enerģiju vajag papildināt ar garšīgām lietām. Sākumā gan, braucu uz Spices Rimi pēc krekliņiem, taču tā kā to vairs nebija, kā mierinājumu nolēmu taisīt tiramisu. Melleņu.
Sanāca dievīgs. Man šis garšoja labāk par aveņu tiramisu. Un kamēr vēl ir mellenes, steidziet to pagatavot. Ne mirkli nenožēlosiet. Pirmo reizi ir tā, ka man žēl dot atvasēm norīšanai! Joks.

ceturtdiena, 2013. gada 11. jūlijs

Aveņu tiramisu

Nu ko, kas tā par maltīti, ja nav saldā! Bez saldā ēdiena nevar... ne ne, tas nekur neder. Tad nu pēc maltītes cēlu galdā aveņu tiramisu.
Patiesībā par šo tiramisu jau domāju sen. Viss sākās ar to, ka savas jaunākās atvases kristībās Siguldas Elvi veikalā nopirku Tiramisu kūku. Tā bija viena no dievīgākajām kūkām, ko es biju ēdusi. Un pirmo reizi man bija žēl, ka šai kūkai bija tik daudz pretendentu uz apēšanu. Tā bija parastā tiramisū kūka ar svaigām avenēm un garšoja tā izcili labi. Tik viegla un gaisīga. Tiesa, gan jau pateicoties daudzajiem irdinātājiem un satbilizārotiem kurus mājas apstākļos nekad neizdosies atkārtot. Bet tomēr... Tā nu pagāja 4 gadi un te nu es esmu. Beidzot saņēmusies uztaisīt šo kūku. Tiesa pēc sava prāta un saprašanas. Vispār jau bija tā, ka izlasīju par zemeņu tiramisu un tieši šī kombinācija - zemenes+ maskarpones siers bija tas, kas lika sarosīties manām garšas kārpiņām. Tā nu izmetot līkumu ar velo gandrīz izklaidīgi pabraucu garām tirdziņam, kur bija doma iegādāt zemenes. Bet, ak vai, zemeņu nebija. Bija avenes. Ņēmu vienu kastīti un braucu uz netālo Maximu pēc pārējiem produktiem. Laimīgi iepirkusi maskarpones sieru, izdomāju, ka naudas vēl pietiek... eh, nopirkšu vēl avenes. Ar vienu kastīti varētu būt pamaz un kas paliks pāri, to mājinieki apēdīs. Domāts darīts. Kad jau iepirku avenes atģidu, ka es tak cepumus - dāmu pirkstiņus, esmu aizmirsusi nopirkt. Devos atkal uz Maximu pakaļ cepumiem. Taču stāsts ir ar laimīgām beigām. Visu nopirku un vakarā pagatavoju.
Vai kūka garšoja kā tā? Nē, noteikti nē. Bet arī manai kūkai bija dievīga garša. Man pat garšoja labāk par klasisko variantu. Tāda vieglāka un ne tik salda.
Visi kas ēda, teica ka esot baigi labi. Vidējā atvase paziņoja, ka šī ir mīļākā kūka un pēc apēsto gabaliņu skaita, nemaz nešaubos. Aveņu vietā var ņemt jebkuras citas garšīgas ogas ar izteiktu aromātu un garšu.

Vistas fileja ar sinepēm un medu

Labs vakars!
Šodien bija ražīga dieniņa. Tas laikam tāpēc, ka mana lazarete pamazām sāk atkopties un līdz ar to, pašai parādās enerģijas uzplūdi. Vakar viesos pieteicās Āgenskalna iemītnieks, tātad - jāgatavo pusdienas. Un kas var būt labāks par vīrieti, kurš tavus pūliņus novērtēs?! Tiesa, mans cienītais ikdienā ar šo lietiņu nodarbojas, bet tā kā viņš vārguļo, tad jāmeklē citi kas novērtēs. Kā arī, visu pagājušo nedēļu iztikām bez jau tik ierastiem viesiem. Vieniem medusmēnesi, lasīt - brīva nedēļa no atvasēm, citiem dziesmu un deju svētki. Visnotaļ nopietni iemesli, lai arī mēs paši pievērstos tikai paši savai pasaulītei. Tad nu šodien bija jauka diena, lai atkal atsāktu ņigu ņegu, kad viens pie otra iet viesos, ēd, dzer un izkustās no vietas.
Jau no rīta izdomāju, ka gribu vistu. Precīzāk - vistas fileju. Vēl tikai nezināju kā gatavot. Brutāli sacept karbonādēs, vai tomēr papūlēties un to pagatavot savādāk? Bet ko? Apdomājos un izdomāju, kāda jēga visu sarežģīt, ja vairākas reizes ir pierādījies, ka viss ģeniālais ir vienkāršs? Viena no populārākajām vistas marinādes receptēm ir sinepes un medus. Ideāla kombinācija. Tiesa, to pārsvarā izmanto vistu spārniņiem vai šķiņķīšiem, taču tā īsti man šī kombinācija pie šīm daļām nu tā... Ēst var, bet lai sajūsmā lauztu krēslu, tā noteikti nav. Taču es šoreiz izdomāju par veselu fileju, kuru tad apsmērēt ar burvīgo sinepju un medus kombināciju. Un ziniet... garšo baigi labi. Šoreiz krēslus gan nelauzu, bet savu fileju noēdu acis nepamirkšķinādama. Pie tam enerģiju tas prasa maz. Gatavojas ātri un pats galvenais - garšīgi.


otrdiena, 2013. gada 9. jūlijs

Vistu stilbiņi sojas un sinepju marinādē

Labs vakars, kuram tas ir labs.
Es tā lepni biju izziņojusi, ka nu tik braukšu, nu tik atpūtīšos prom no civilizācijas. Aha. Tūlīt!!! Vakar pa dienu sāka vārguļot jaunākā atvase un stāvoklis diezgan strauji pasliktinājās, ka pat vienā brīdī apsvēru domu braukt uz slimnīcu. Aizsūtīju abas vecākās atvases manā vietā, lai godpilni pārstāv mūsu saimi, taču aizbraucot galamērķī, vidējā atvase sāka nīkuļot. Savā ziņā atvieglojums mijās ar rūgtumu. Atvieglojums - tas ir vīruss, nevis kāds baisāks bubulis, rūgtums - viena slima bērna vietā, divi. Nu neko, šodien jau rokas atrotījusi cīnos ar lazareti. Un lai man pavisam nebūtu garlaicīgi - cienītais ir nolicies līdzās atvasēm. Šodien no darba pārnācis galīgi sanīcis. Tā kā, uzmanieties!! Apkārt klejo lipīgs vīruss, kas izpaužās kā augsta temperatūra, galvassāpes un vemšana. Tiesa, vidējai atvase tikai galva sāpot un ir temperatūra. Pārsvarā iet pa māju kā tanks. Jaunākā atvase ciešs viss smagāk. Žēl!
Pirms cienītais bija pārradies mājās no darba, domāju ko sagatavot pusdienās. Labi, ka bija iepirkušies vistu stilbiņi. Es tak biju paredzējusi doties prom un ēšanu atstāt cienītā paša pārziņā. Ko vistai? Hmm... sojas mērce un sinepes vienmēr ir pa rokai. Ķiploks arī. Nu tad lai iet viss kopā. Sanāca ļoti labi. vēl viena fiksā recepte bez liekas enerģijas patērēšanas. Tiesa, izcepto vistu baudīju es un vidējā atvase.


svētdiena, 2013. gada 7. jūlijs

Cepeškrāsnī ceptas cūku ribiņas

Labs vakars!
Šodien laiciņš foršs. Jūlijs iesācies visnotaļ enerģiski un pozitīvi. Metu sev izaicinājumus un tos arī izturu, kas pašai liek daudz ko pārdomāt un pārvērtēt.
Viens no tiem, kas pašai rada milzu gandarījumu par sevi, ir draudzenes apciemošana Valmierā. Pats par sevi tas nav nekas, taču nozīmīgu šo apciemojumu darīja fakts, ka es turp devos sava vellapēda mugurā. Es neesmu nekāds profesionāls velobraucējs. Tik, cik savam priekam pa vietējām ārēm esmu braukusi. Taču mani nekad nav likusi mierā doma, ka vajadzētu kaut kur tālāk. Tā nu nevienam neko neteicu, bet sevī briedināju domu par šo braucienu, jo bailes bija diezgan lielas. Taču es to paveicu, kopējais braukšanas ilgums 10 stundas ar 2  lielākām un 2 mazākām pauzītēm. Pa ceļam biju apciemot Absolūts ēd, paldies viņai par garšīgo tēju. Kopumā nominos 8h ja izņem ārā pauzes. Murjāņos ar pirmo ātrumu, trīcošu sirdi un no aizmugures braucošām fūrēm, uzminos augšā. Pēc tam jau bija kauns neuzmītos pārējos stāvākos un ne tik stāvos uzkalnos.
Nākošais, kas tagad mani sagaida ir nedēļa prom no civilizācijas, ar teltīm, bez elektrības un jūra, jūra un vēlreiz jūra. ņemšu savas atvases un braukšu padzīvot jūras krastā. Nu tā... lai pēcāk jūra ir līdz brošai. Arī laiku sola labu, tad kāpēc gan ne.
Tad nu šodien pārrunājot ar cienīto ko un kā darīties, ka šams uz nedēļu viens pats paliksies, braucām uz Centrāltirgu iepirkties. Sak, jāsagatavo cienītajam ēdiens. Uz nedēļu.
Tā nu klaiņojot pa paviljoniem, uzdūros ļoti skaistām un kārdinošām cūkas ribiņām. Nu ko? Jāņem ciet un jāšmorē ģimenei pusdienas. Sanāca kaut kas ārptātīgi gards, ka jaunākā atvase atteicās ēst kartupeļus. Ēdīšot tikai gaļu. Aha... tūlīt!

ceturtdiena, 2013. gada 4. jūlijs

Sviesta pupiņas čili mērcē

Labs vakars!
Lūk, kas varbūt labāks par +32grādu siltumā ceptām kotletēm? M? Absolūti nekas. Domājat esmu aptrakusi? Ne vella? Vienkārši ir pienākusi tā diena, kad atkal jāgatvo ēst un kā par brīnumu, šoreiz man ir iedvesma. Līdz ar to, spītējot karstumam stāvēju pie plīts un taukiem šķīstot uz visām pusēm, ar maniakālu skatu acīs, cepu kotletes. O, es zināju, ka mājinieki to novērtēs un kā vēl novērtēs. Tāpēc cepu tādas brangas kotletes. Bet nu ko par kotletēm, galvenais iemesls kāpēc es vispār saņēmos kotletēm, bija sviesta pupiņas. Jā, jā... nevainīgās, maigi dzeltenās sviesta pupiņas pamudināja mani šādā karstumā atdoties elles mokām.
Ar sviesta pupiņām ir tā, ka vienkārši izvārītas sālsūdenī man absolūti neimponē. Brrr... noskurinos. Tāpēc es meklēju receptes kur šīs sviesta pupiņas nesāpīgāk izmantot. Viena, bet absolūti trekna recepte ir sviests+ saldais krējums+ ķiploks. Nāvīga kombinācija svara vērotājiem. Taču šoreiz tādu kombināciju pat es negribēju. Ni, ni...kaut ko vieglāku. Un te izdomāju, ka sviesta pupiņas sajaukšu ar zaļajām pākšu pupiņām pēc tam tās nedaudz apcepšu sviestā un pielikšu ķiploku klāt. tuč tuč aromātam. ā... un vēl medu saldumam. Bet pagaršojot kaut kas pietrūka. Protams, mana vecā galva šajā karstumā strādā palēlinātā režīmā. Čili mērci aizmirsu pielikt bildēšanai, bet attēlā redzamās sezama sēkliņas aizmirsu pielikt klāt. Cerams piedosies man, aušai.
Atlika priekš atvasēm uzvārīt rīsus, sakrāmēt traukos un prom uz jūru vakariņās. Nekas nav labāks par mājās gatavotu maltīti jūras krastā. No sirds iesaku.

piektdiena, 2013. gada 28. jūnijs

Vistas spārniņi dārzeņu karijā

Laba diena!
Nu ko, visi svētki aiz muguras un skat, pirmais vasaras mēnesis arī. Ak vai, laiks skrien nepielūdzami ātri. Domāju, ka jūlijs paskries vēl ātrāk un par augustu vispār nerunāsim. Baisi, es jums teikšu.
Bet, ko nu par drūmām lietām. Vasara jābauda kamēr tā ir un es laikam nevarētu sūdzēties par vasaras trūkumu savā ikdienā. Ir gan izbraucieni ar velo gan peldes dažādākajās Latvijas ūdens tilpnēs un Līgo svētkiem bijām Alūksnes pusē, kur jau atkal izbraukājām krustu šķērsu un secinājām, ka Latvija ir tik skaista. Nopietni! Iesaku izbraukāt Vidzemes augstieni, daudz burvīgu ainavu atklāsies!
Bet nu atgriežoties atpakaļ Rīgā un ikdienas ritmā attapos smaga jautājuma priekšā - ko gatavot!? Mājās galīgs iztukšītis arī naudas maks nevar lepoties ar uzblīdušu "vēderu" un galva bija absolūti bez idejām. Sēdēju un domāju...un domāju...un domāju.... Klaiņojot pa virtuālās vides dzīlēm, uzdūros vārdam karijs. O jā, karijs man garšo. Vista? Dārzeņi? Un tad jau sāka raisīties doma par dārzeņu kariju ar vistas spārniņiem. Galarezultātā sanāca nāvīg gards paēdies kas neprasa daudz enerģijas.

otrdiena, 2013. gada 18. jūnijs

Zitinjas Napoleona kūka

Labs vakars!
Uzsaucu visiem glāzi dzirkstošā dzēriena manas jaunākās atvases godībām! Lai arī sākumā nebija domāts svinēt, beigās tomēr sanāca feina pasēdēšana. Paldies kompānijai, jo tiešām domāju, ka šī diena būs vien parasta darbadienas pievakare un lielā svinēšanās atlikta uz nedēļas nogali.
Labi, ka savas atvases svētkos bez kūkas neatstāju un šoreiz man bija doma daudz neiespringt, uzcept ko pagalam vienkāršu. Izdomājos gan šā gan tā un tad attapos, ka saldētavā mētājās kārtainā mīkla. Hmmm.... pirmā doma napoleons. Tad atcerējos, ka šim pasākumam ir vajadzīgs vārītais krēms. Es tiešām gribu ķēpāties? A kas man cits atliek?! Tā nu tapināju augšā un atklāju sev brīnumgardu krēma recepti. Treknu, bet gardu.
Bet tātad, viss no sākuma. Kūku Napoleons esmu cepusi akurāt vienu reizi. Internetā atradu recepti un tur pēc stingras pamācības cepu i mīklu, i vārīju krēmu. Mana pirmā sastapšanās ar vārīto krēmu, kur daudzumu aprēķinot visu ņēmu uz pusi mazāk, tikai pienu pielēju pēc pilnas receptes. Krēms sanāca pašķidrāks, bet kūkā saliku. Tik nākošā dienā apķēros, ka nolažojos pie piena daudzuma. Bet kūka sanāca laba un smaga. Tā es vairākas reizes esmu iedomājusies par šo kūku, ka vajadzētu atkārtot, bet nekad nav sanācis laika. Līdz vakardienai. Šoreiz gan es noslinkoju, jo izvēlējos gatavo kārtaino mīklu. Bezrauga, dzeltenā iepakojuma Tešla. Jo gribot, negribot esmu samaitāta ar veikala Napoleona kūkām, kuras ir ceptas no kārtainās mīklas. Tikai lūk, tas krēms ir tāds gaisīgāks, ne tik smags, kā mājās vārītais krēms. Likt tikai saldo krējumu būs bāāāigi trekni un nebūs tā īstā garša.  Un šeit man sīka balstiņa vārdā čujs saka, ka jāsaputo saldais krējums kopā ar vārīto krēmu. Un bingo!!! Krēms sanāca dievīgs. Pēc garšas akurāt vārītais, bet daudz vieglāks un gaisīgāks. Tiesa es ar daudzumiem nedaudz nošāvu greizi, krēms kūkai nedaudz pietrūkās, taču kopējo garšu tas nemaz nemaitāja un kā atzina pārējie ēdāji...pareizāk sakot, neko neteica. Tikai dažs labs apēda divus vai pat trīs gabaliņus tortes. Laikam jau bija sanākusi laba.
P.S. bildē ir aizmirsušies milti, cik ļoti es biju koncentrējusies uz pārējām sastāvdaļām, ka piemirsu par miltiem.

svētdiena, 2013. gada 16. jūnijs

Apgāztā rabarberkūka

Labs vakars!
Skat, jau jūnijs līdz pusei un tūlīt jau būs lielā līgošana klāt. Ko es pa šo laiku esmu izdarījusi?! Absolūti neko. Tā arī savas dienas pavadu - laiskā slinkumā un ar domām par gaišo, darbīgo nākotni.
Domāju, ka drīz šim te ieilgušajam slinkumam būs gals klāt. Nu cik tad var?!
Šodien bija visnotaļ jauka diena. Pa dienu veicām dienišķios iepirkumus, uzvārīju dievīgu soļanku un uzcepu šo te rabarbermaizi. Vakarā, kad jau laiciņš kļuva jauks, ar cienīto izmetām līkumu ar velo, līdz ezeram un atpakaļ.
Tagad siltu tēju padzēruši un rabarbermaizi apēduši domājam, ka gulēt taču vēl tā kā par agru!?
Bet... sīkāk par rabarbermaizi. Šī ir daudziem zināmā un pagalam vienkāršā recepte. Es pati esmu cepusi ābolkūku, tikai ābolus iejaucot mīklā. Taču šādi cep arī citas fiksās kūkas un rezultāts nekad nepievils. Maiga, pufīga mīklas pamatne un sulīgs garnējums pa virsu. Lai to visu iegūtu - kūka jācep otrādi!

svētdiena, 2013. gada 9. jūnijs

Rīgas melnā balzāma un tumšās šokolādes saldējums

Labs vakars!
Man ir nelabi. Esmu pārēdusi jēgu un tagad nesaprotu ko un kā darīt, lai atgrieztu sevi pie dzīvības.
Vakar turp un atpakaļ ar velo aizmināmies līdz Lilastei. Vakarā secināju, ka man ir iesauļojušies enģeļu spārni no krekla un tumšās getras no pusgarajām biksēm. Glīši, es jums teikšu.
Piektdien ievērtējām nesen atvērto Orange Bomber kur pagaidām pasniedz dzērienus un picu. Lai arī sākumā picas cena liekas nesamērīgi augsta, tomēr beigās secinājām, ka priekš lielās picas cena +/- ir ok. Tie kam patīk plāna plāna mīkla ar daudz, daudz garnējuma un siera, šīs picas liksies ideālas. Vismaz tās divas ko mēs pasūtījām bija tieši tādas.
Vēl es piektdien nodevos kārtējā saldējuma gatavošanai. Šoreiz izmantoju pārpalikušos 40ml Rīgas melnā balzāma un tumšo šokolādi.
Atceros, ka sen sen atpakaļ, kad vēl biju jauna un sprauna, tirgojās Ekselences saldējums. Balzāma - šokolādes. Mmm, kā man tas garšoja. Varēju es veselu litru viena pati apēst. Un es ēdu. Ne vienu reizi vien es nopirku un vienā piegājienā to apēdu. Ēdu, ēdu līdz atēdos un vairāk šo saldējumu i acīs redzēt negribēju. Vai tāds vēl ir pieejams, es nezinu. Un ja godīgi, tā garša man vēl ir pārāk svaigā atmiņā un nebūt pēc tās nealkstu. Bet!! Mājas bāriņā stāv Rīgas melnā balzāma pudele, kur skaidri zinu - iekšā nav daudz. Jāizlieto. Tikai kur un kā? Nolēmu, ka jāuztaisa pašai savs saldējums.
Ziniet, sanāca pārsteidzoši labs un gards. Es gan gatavojot sagaršojos tā, ka man tagad ilgi negribēsies ne balzāmu ne tumšo šokolādi, bet mājinieki ir sajūsmā.

pirmdiena, 2013. gada 3. jūnijs

Pina Colada saldējums

Laba diena šajā karstajā laikā!
Manā dzīvē nekas nav mainījies. Joprojām ir baiss slinkums kaut ko gatavot. Ja vien saime ļautu, pārtiktu viņi tikai no ceptiem kartupeļiem vai vārītiem makaroniem. Un no zupām, labākajā gadījumā viņiem draud vistas buljons ar nūdelēm. Viss. Neko negribas ne domāt, ne iespringt un vēl jo mazāk gatavot.
Tā vietā labprāt nododos ikvakara izbraucienam ar velo un peldēšanai.
Taču, tā nu sanāca, ka ar savām saldējuma receptēm iepazīstināju Āgenskalna iemītnieku, kas ir saldējuma iznīcinātājs. Nezinu nevienu citu cilvēku, kas būtu gatavs ēst saldējumu kaut vai nakts vidū! Tad nu šis, dikti laimīgs atklāj sev pašgatavotā saldējuma pasauli un ziniet, tad nedaudz pavelk līdzi. Jo pārrunājot ko un kā varētu taisīt un ko likt klāt, saproti, ka arī pašai galvā sāk raisīties domas un idejas ko un kā labāk gatavot. Tā nu nolēmu vienu savu ideju realizēt.
Mājās stāv pina Colada liķieris, kurš ārkārtīgi lēni tukšojas un man visu laiku ir tāda ķecerīga doma, kur un kā to izlietot. Un te ideja par saldējumu. Kāpēc gan ne?! Domāts darīts un tapināju tik augšā. Gan cienītais, gan Āgenskalna iemītnieks pēc garšas noteikt nevarēja. Teica, ka garša ļoti pazīstama, bet kas tas ir precīzi, to nevar pateikt. Inga bija pārliecināta, ka tas ir olu liķiera saldējums.

trešdiena, 2013. gada 22. maijs

Vistas filejas šašliks kokosriekstu marinādē

Laba diena!
Šodien visu dienu dungoju : Šodien mana dzimšanas diena, draugi nāks uz glāzi piena!!! Un ne bez iemesla. Svētki mūsmājās ir!
Un šoreiz nebūs nekādu lielu viesību un bagātīgu klātu galdu. Pirmkārt, vecākā atvase pirms dažām pamanījās dabūt sev smadzeņtrīci, kā rezultātā ir stingrs gultas režīms. Otkārt, aicinātie viesi vienā dienā savākties nevar. tad nu manas svinības ievilksies uz nedēļu. Arī nav slikti.
Šo šašliku es gatavoju pagājušo piektdien, kad Āgenskalnā norisinājās odu pikniks. It kā pikniks bija domāts mums, bet man māc aizdomas, ka odiem bija lielāki svētki nekā mums. Taču mēs izturīgi un tik viegli nepadevāmies. Savu tiesu gaļu sagrillējām un noēdām.
Šī recepte ir izmēģināta arī iepriekš. Pagājušos jāņos taisīju ar vistas spārniņiem, taču šoreiz ņēmu fileju un bez majonēzes. Ideāls šašliks bērniem. Maigs, mīksts  - mutē kūstošs.

ceturtdiena, 2013. gada 16. maijs

Aukstā skābeņu zupa

Laba diena!
Sakot, ka šajās dienās būšot sutīgs, karsts un kas tik vēl ne. Briestot arī negaisi.
Nu nu, paskatīsimies par tiem negaisiem. Varu derēt uz visiem 100, mūsmājai šamējie paies garām miera vējos. Un es atkal palikšu gribot. Kā vienmēr.
Taču runājot par karstumu, no tā man laikam neizbēgt. Šodien bija jāiet uz piemājas tirgu pēc gaļas rītdienas piknikam Āgenskalnā un pie reizes apcerēju ko lai gatavoju pusdienās. Gribētos zupu, tikai kādu?
Sāku savā prātiņā pārcilāt kas ir mājās, kas nopērkams un uz ko man vispār ir kāre. Gāju, apcerēju un secināju, ka man ir karsti. Laikam nevajadzēja vilkt melnās bikses. Un ja jau karsti, tad domas steidz domāt vēsu, atvēsinošu lietu virzienā. Un bingo!! Aukstā zupa. Un šoreiz nevis klasisko, bet gan skābeņu. Tagad kā reiz, smukas, sulīgas, kraukšķīgas skābenes. Pilnas saules un vasaras vēsmām.
Nu tad lai iet. Sataisīju lielo 5l katlu un kamēr meklēju īsto garšu, gandrīz pusi viena pati apēdu.

trešdiena, 2013. gada 15. maijs

Šmorēti tītara spārni siera mērcē

Labs vakars!
Nu ko, maijs jau ir pusē un šodien tiek oficiāli uzsākta peldēšanas sezona. Es gan šo sezonu atklāju nedēļu ātrāk un katru vakaru cītīgi atrodu laiku, lai aizkļūtu līdz ezeram un izpeldētos. Ņemot vērā, ka vietējais ezers ir ļoti plaši iecienīts vietējo iedzīvotāju vidū, tad tagad tur ir neaprakstāms miers un klusums. Bauda ne tikai miesai, bet arī dvēselei. Tiesa, kompāniju peldēšanā es rodu tikai vecākās atvases izskatā. Šad tad pieslēdzas māsas vecākā atvase un Āgenskalna iemītnieks. Vairāk neviena peldētgribētāja nav.
Bet tas nekas, labi, ka vismaz ir kāds, kas sastāda kompāniju riteņbraukšanā. Šeit man ir vairākas opcijas ko izvēlēties un katrs savam režīmam. Pa mežu - māsas atvase, lēnie gargabali - Inga, īsie gabali - manis paša vecākā atvase un visu šo kopā es varu baudīt arī sava cienītā kompānijā.
Labi, pietiks par to.
Šodien pēc ilgiem laikiem uznāca iedvesma. Tā kā vakar bija pilna māja, gatavoju pupiņu sautējumu meksikāņu gaumē. Taču kamēr pirku vistas fileju, manu skatu saistīja tītara spārni. Hmmm... interesanta lietiņa. Ņēmu piecus gabalus jau tālredzīgi izrēķinot, ka viens spārns pietiks divām atvasēm. Tikai kā gatavot? Mērcē?! Hmm... kāpēc ne. Kādā? Siera? Skan labi, jāpamēģina. Sanāca ārkārtīgi labi, pašai pārsteigums par gala rezultātu. Tad nu pirms brauciena uz ezera našķējos ap katlu.

sestdiena, 2013. gada 11. maijs

Kartupeļu "bifšteks"

Laba diena!
Eh, man pazudusi iedvesma. Ja godīgi, neko negribas ne gatavot ne arī domāt par gatavošanu. Paļaujos uz to, kas mājās pieejams un uz ātru roku uztaisāms. Laikam radošais mūzis ir aizgājis gulēt. Bet... ne jau pirmo reizi un zinu, ka gan jau pēc kāda laika tas atgriezīsies. Tā kā radošais mūzis ir aizgājis gulēt tā vietā nāk sportiskais mūzis! Šogad, kā nevienu citu gadu esmu atdevusies riteņbraukšanai līdzi ņemot vai nu māsu, vīru vai Ingu. Tā mēs iekarojam piemājas āres un mežus. Kaifs. Ak jā, un esmu atklājusi peldsezonu pilnīgi oficiāli. Ūdens ezerā ir pārsteidzoši silts un patīkams. Tagad katru dienu cenšos aizbraukt līdz ezeram nopeldēties. Arī vecākā atvase pievienojas ar mērķi norūdīties un ziemā pamēģināt ielekt āliņģī. Nu ko, uz priekšu!
Tad nu šodien mostoties ar patīkamu domu, ka šī dienu pavadīšu pie vecākiem ēdot vecāku kūpināto zivi, cepsim gaļu un dzersim mājas vīnu, gatavoju savējiem brokastis. Jau kādu laiku atpakaļ manā prātā pavīdēja šāda doma, ka varētu cepeškrāsnī izcept sarīvētus kartupeļu plācenīšus ar olu virsū. A ļa bifštekveidīgo. Varētu jau teikt olas kartupeļu ligzdiņā un tā tālāk, bet ja pasaka kartupeļu bifšteks - tad uz reiz ir nojausmas kā tas varētu izskatīties. Neskatoties uz to, ka mājās nebija puse no manām ieplānotajām sastāvdaļām, sanāca ļoti labs un garšīgs brokastu ēdiens. Idejas šeit var raisīties aumaļām un katrs šo recepti noslīpēt pēc savas patikas un saprašanas. Es tik padalīšos ar pamatprincipu.

svētdiena, 2013. gada 5. maijs

Tītara filejas cepetis saldskābajā mērcē

Labs vakars!
Man nav spēka!
Kaut kā pašai negribot, šīs divas brīvdienas sanākušas piesātinātas ar fizisko aktivitāti. Vakar kopā ar cienīto un māsu apmeklēju grupas Pērkons koncertu. Visnotaļ labs un uz deju rosinošs. Vakarā hokejs, taču mēs ar māsu izlēmām izmest līkumu ar riteņiem. Sak, jāizkustina vecie kauli un jāpaklačojas, lai liekās ausis neko nedzird. Tā nu minām pedāļus ar visnotaļ skaidru mērķi līdz sapratām, ka eu... baigi ātri būsim atpakaļ. Tad nu izlēmām griezt vietējā Imantas mežā iekšā un pa stigām, takām, kalniem un pauguriem nodot uguņus. Jāsaka, ka bija baigi labi, kārotā fiziskā noguruma vietā dabūjām kārtīgu enerģijas lādiņu, ka nemaz mājās negribējās braukt. Pēcāk jautra laika pavadīšana kāršu spēlē līdz pat diviem naktī. Un šodien jau bija jābūt uz strīpas pie manas dārgās svaines uz dārza talku. Ņēmu lāpstu, zāģi un darbojos. Pa vidam vēl kārtīgi izlēkājos uz batuta un tagad saprotu ar mani ir cauri. Rrīt nevajadzēs ceļamkrānu, lai mani izceltu no gultas.
Bet atgriežoties pie vakardienas. Starp koncertu un riteņbraukšanu, kamēr hokejs ritēja pilnā sparā, tapināju vakariņas 9 mutēm, mani ieskaitot. Idejas un iedvesmas absolūti nekādas. Pēdējā laikā baigais besis uz ēst gatavošanu. Taču šoreiz atslābt nevar. Kas mājās? Jau labu laiku man saldētavā bija gabals tītara filejas. Gabals gana liels uz savu kilogramu ar astīti velk, tātad visam ēdāju baram jāpietiek. Tikai kā gatavot? Ai, likšu saldskābajā mērcē, gan jau kaut kas sanāks. Uz ziniet!! Galarezultāts sanāca pārsteidzoši labs. Visiem kam garšo saldskābie austrumveidīgie ēdieni droši šo recepti var izmantot. Pie tam enerģijas jāiegulda ārkārtīgi maz.

trešdiena, 2013. gada 24. aprīlis

Vēsture manās rokās Nr.2

Labs vakars!
Atkal ir iestājies neliels klusums, taču patreiz manā dzīvē tiek pieņemti svarīgi lēmumi un ticiet vai nē, ēst gatavošana atvirzās pēdējā vietā. Šo laiku esmu gatavojusi senās aizmirstās maltītes, kuras jau sen kā publicētas šeit. Taču, taču... es gribu uzsākt jaunu rubriku, ceru, ka līdz ar pārmaiņām savā ikdienā man būs vairāk laika gatavošanai.
Tātad!
Manās rokās ir nonākusi varen interesanta grāmata. Grāmata par kuru es nezinu absolūti neko, tik to, ka mans tētis to ir kaut kur saņēmis mantojumā, atradis, uzdāvinājis vai vienkārši dabūjis un visnotaļ pabēdīgā stāvoklī. Viņš kā rūpīgs sava amata mīlošs grāmatsējējs, šo grāmatiņu ir salīmējis, salabojis un pa jaunam ievākojis. Tikai līdz ar vāku un pirmajām lapaspusēm, pazudusi svarīga informācija. Kas, kur un galvenais kad, šī grāmata ir izdota.
Kā jau noprotat grāmata ir saistīta ar ēdienu - pavārgrāmata. Un es nolēmusi šo grāmatu izpētīt un iespēju robežās pārtulkot un pat izmēģināt dažas receptes. Jo, kā smejies vai raudi, bet grāmata ir vecajā latviešu drukā. Ticu, ka daudzi tajā lasa bez problēmām un gandrīz katram bēniņos vai vecāsmātes pūra lādē ir atrodama kāda veca pavārgrāmata. Taču vairāk par receptēm, man šajā grāmatā saista izteiksmes veids. Teikuma uzbūve nepavisam nav tāda kāda tā ir mūsdienās.
Tad nu ķeršos pie darba un lapaspusi pēc lapaspuses pārtulkošu, ja pamanāt kādu kļūdu vai neprecizitāti droši labojiet. Varbūt kādam arī ir šī grāmata un var padalīties ar sīkāku info, kur, kas un kā izdota.

piektdiena, 2013. gada 12. aprīlis

Ābolu - mandeļu krambls

Laba diena!
Vakar vakarā man ļoti sagribējās ko saldu un garšīgu. Cienītais bija nopircis ābolus, saldētavā mētājās sen pirkts saldējums... ideja skaidra. Esmu jau vairākkārt cepusi šo desertu un katru reizi priecājos, cik tas ir vienkāršs un ērts. Tagad es esmu uzzinājusi, ka šādus un līdzīgus dēvē par krambliem. Lai nu tā būtu, es gan vienkārši paliktu pie vārda deserts. Ābolu deserts ar rīvmaizi, vai ābolu deserts ar drumstalām. Un tā tālāk un tā joprojām. Pagatavošana stipri līdzīga un ābolu vietā var izmantot citus augļus un ogas. Labs rezultāts garantēts.

ceturtdiena, 2013. gada 11. aprīlis

Cūkgaļa konjaka sviesta mērcē

Laba diena!
Mans atvaļinājums strauji tuvojas nobeigumam un mani ir pārņēmusi pamatīga pavasara depresija. Vienīgais, ko vēlos darīt ir gulēt...gulēt un gulēt. Nav man ne enerģijas, ne vēlmes ko darīt vai nedarīt.
Kāpēc tā?! Pašai nav īsti skaidrs, taču nav ļaunuma bez labuma. Šajā noskaņojumā es esmu vairākas reizes dzīvi pārdomājusi un nonākusi pie daudzām sev svarīgām atziņām. Kā viss norisināsies tālāk, dievs vien zin, taču ceru, ka pārmaiņas būs pozitīvas.
Aizvakar savā drūmajā noskaņojumā tapināju saimei pusdienas. Bija man te kādu laiku atpakaļ iepirkusies cūkgaļas kakla karbonāde. Ilgi pētīju to gabalu un nesapratu, kā būtu labāk to gatavot. Veselu cept vai šķēlēs. Cept kā karbonādi vai tomēr papūlēties izdomāt ko citu. Tā nu apdomājot visus variantus iedomājos par tādu lietu kā konjaku. Kā reiz, mājās kādi grami 30mit iraid. Izveicu nelielu aptauju virtuālajā vidē, uz kuru saņēmu atbildi, lai es labāk pati izdzerot. Taču tas mani neatturēja no eksperimenta.
Kā sanāca? Ļoti labi. Neesmu nekāds gurmāns, lai izjustu visas smalkās nianses, bet skatoties kā mana vidējā atvase lok iekšā jau trešo gaļas šķēli, sapratu, ka tomēr kaut kas tajā konjakā ir! Ja nav bail eksperimentēt uz priekšu, pie tam, pati recepte ir gaužām vienkārša un neprasa daudz laika un enerģijas. Es šo recepti noteikti atkārtošu, jo arī man garšoja.

svētdiena, 2013. gada 7. aprīlis

Mu(A)fini ar karameļu krēmu

Ju hū!! Labā ziņa ir tā, ka pēc lielās bailēs pavadītās nedēļas par turpmāko fotoaparāta likteni, šodien nolēmu ieslēgt. Sak, kas būs, būs! Un strādā!!! Tiesa, būs jau tāpat jānes pie meistara lai iztīra, apskata utt. Bet nu galvenais, ka neskatoties uz to peldi, šis tomēr strādā.
Aiz lieliem priekiem nolēmu sacept mafinus ar karameļu krēmu!

sestdiena, 2013. gada 6. aprīlis

Krāsnī cepti kartupeļu vēdekļi ar bekonu

Laba diena!
Kamēr visus ir pārņēmis kārtējais Dziesmu un deju svētku trakums, es savukārt baudu atvaļinājumu. Gan tiešā gan pārnestā nozīmē.
Tiešā nozīmē - es tiešām esmu paņēmusi 2 nedēļu atvaļinājumu darbā. Pietiek. Esmu piekususi un lai arī liekas, ka spēka līdz siltākam laikam pietiks, tomēr darba kvalitāte par to neliecina. Labāk es pasēžu mājās un atceros tos laikus, kad bija laiska mājsaimnieču dzīve. Ehh, labi tad bija un ar baudu izdzīvoju šīs dienas. Vēl lielāku baudu sagādā apziņa, ka visa nākošā nedēļa ir brīva. Ju hū!!!
Pārnestā nozīmē - atvaļinājums blogošanā. Jo tieši Lieldienās, manas abas jaunākās, skaistākās, gudrākās un visnotaļ apburošākās atvases ļoti veiksmīgi noslīcināja fotoaparātu. Akvārijā. Man likās, ka es tos abus uzlidināšu kosmosā. Tomēr šie abi palika uz zemes. Fotoaparātam droši vien ir kaput. Lai arī ātri izvilkts ārā, izņemta baterija, atmiņas karte un objektīvs.. šaubos ka ūdens ir bijis tik labs un nav nodarījis nekādus kaitējumus. Cienītais ir pārliecināts, ka nekas nebūs noticis. Es toties esmu daudz pesimistiskāka. Nu jau nedēļu fočiks žūst un man ir bail slēgt iekšā. Līdz ar to, jaunās receptes paliek nefotografētas. Tiesa, vakar izvilku veco fočiku, kuram ir piemeties zināms vecuma marazms. Izmēģināju gan šā gan tā, beigās atklāju, ka daudz maz ciešamas bildes sanāk bildējot tumsā! Forši ne? Un tā nu es, gaismu slēgdama iekšā, te ārā tapināju vakariņas.
Vakariņas sanāca ārkārtīgi labas un gardas. Iesaku visiem, kam gribas lēti, labi un sātīgi. I acij tīkami, i vēderam labi.

sestdiena, 2013. gada 30. marts

Lieldienu olu krāsošana

Nu tā, tā kā rīt ir Lieldienas un kā neatņemama sastāvdaļa ir olu krāsošana. Vislielākā nozīme olu krāsošanai ir bērnībā un tad, kad pašam jau ir bērni.
Atceros, ka bērnībā mēs ar māsu sēdējām pie lielā virtuves galda, ka bija nokālts ar avīzēm. Katrai priekšā bija noliktas salvetes uz kurām krāsojām daž ne dažādas krāsas, kuras bija sajauktas stikla pudelēs. Manā atmiņā ir iespiedies sarkana un zaļa krāsa. Kas tās bija par krāsām, īsti nezinu, bet izkrāsotajās salvetēs tinām iekšā olas un mamma tālāk uzņēmās rūpes par to vārīšanu. Vislielākais azarts bija olu iztīšana un galarezultāta ieraudzīšana. Vienmēr ar māsu sacentāmies, kurai skaistāka ola. Un jā, visam šim priekam bija arī ēnas puse - vienmēr par maz olas, ko krāsot. Kad izbeidzās šīs krāsas, vietā nāca dzeltena ar tumši violetu, bet kad arī tās izbeidzās, atlika vien sīpolu mizas. Jāsaka, ka kamēr man bija šīs krāsas - krāsošana sīpolu mizās man likās nāvīgi garlaicīgi. Un ja godīgi, arī tagad kaut kā īsti sīpolmizas sajūsmu neizraisa, bet tā ir vienīgā kaut cik interesantā krāsošanas metode. Veikalā nopērkamās krāsas ir pats garlaicības iemiesojums.
Tad nu katru gadu ar atvasēm tinam olas sīpolu mizās un priecājamies par raibajiem iznākumiem. Ja ir kāda puķīte ko ietīt, tad ir vēl jo lielāks prieks. Rīsi, griķi, putraimi, ķimenes utt. kā rakstu veidotāji ir nedaudz apnikuši. Šogad gan, nekas cits neatlika.
Bet!! Es vienmēr esmu lasījusi, ka olas krāso tējā, kafijas biezumos, karkade tējā, kumelītēs un citās interesantās lietās. Hmm, viengad ar mammu mēģinājām, bet toreiz nesanāca. Šoreiz nolēmu savu eksperimentu izmēģināt atkal. It sevišķi, kad lasi, cik skaistas sanākot. Paskatos bildes ar skaistajiem galarezultātiem, bet pats process izpaliek. Cik, kas, kā? Tumša bildes. Tad nu padalīšos ar savu šīs dienas ekperimentu un ceru, ka kādam šī pieredze noderēs!

Tītara stilbiņi vīna marinādē

Labs vakars šajā baltajā pirmsllieldienu vakarā!
Nu tagad visi varēs teikt, ka tajā 2013. gadā Lieldienās bija sniegs!! Tiesa, ja parakājas atmiņu dzīlēs, tad akurāt kādus 10 gadus atpakaļ vai pat vairāk arī bija sniegs. Atceros, kā tajā naktī iekrita mana maiņa strādāt un naktī sāka snigt sniegs. Tas bija skaisti - ar lielām pārslām, lēnām un nesteidzīgi zema palika balta. Šis gan nokūst īsti nepārklājot zemi ar savu baltumu.
Bet ko nu par sniegiem un Lieldienām. Šovakar tapināju augšā gardu maltīti. Lai arī no rīta bija absolūta neziņa ko un kā gatavot vakariņās, iebraucot piemājas tirdziņā viss kļuva skaidrs. Pirmām kārtām es gribēju gaļu, otrām kārtām ieraudzīju tītara stilbiņus. Un tā kā vēl nesenā pagātnē bija runāts par stilbiņu gatavošanu, tad šoreiz izmantoju izdevību un nopirku, lai pagatavotu.
Sākumā gan nedaudz palauzīju galvu kā gatavot. Bet tad aizdomājos, tītars labi varētu derēt ar sarkanvīnu, kas, starp citu, bija palicis pāri no Ingas brauciena uz Ungāriju. Tātad... ja sarkanvīns, ko vēl? Vorčesteres mērce?? Pasmaržoju mērci, pasmaržoju vīnu...hmm... pēc smaržām iet kopā. Mājās bija vēl no Polijas atvestā garšviela tītaram, tieši ar tādu mērķi pirkta, lai gatavotu tītaru. Ķiploks pats par sevi. Sīpoli? Varbūt sarkanie? Tāpat man tie jāmizo, jo olas jākrāso. Rezultātā sanāca gardi tītara šķiņķi, vīriec, kurš teicās, ka apēdīs tikai vienu stilbiņu, beigās apēda jaunākās atvases neapēsto un manējo. Man, godīgu sakot, viens stilbs daudz par daudz.


pirmdiena, 2013. gada 25. marts

Tītara šķiņķis sinepju - saldā krējuma mērcē

Labs vakars!
Šodien man laiks vilktin vilkās un man likās, ka šī diena nebeigsies nekad. Lai arī uz darbu braucu domu, ka nu šodien būtu tā forši jāpastrādā, galarezultātā no manas ieceres čiks vien sanāca. Līdz pusdienām man nebija enerģijas, pēc pusdienām uznāca slinkums un pirms darba dienas beigām streiku pieteica viena no deguna nāsīm. Aizgāja ciet. Nāss, ne es. Labi, ka cienītais glāba mani un atbrauca man pakaļ, lai aizvestu mājās. Taču, ja es sapņoju par to, ka gultā ierušināšanos ar tēju un žurnālu, tad man nācās smagi aplauzties. Bija jāgatavo saimei vakariņas. Ak vai!
Labi, ka es jau tālredzīgi no rīta no saldētavas izvilku gaļas gabalu. Tā kā bija sasalis, nevarēju saprast, kas tas ir. Taču smagas aizdomas par tītara šķiņķiem. Atkaulotiem. Vakarā paņemot atkausēto gaļu, secināju, ka man bija taisnība. Tie bija tītara šķiņķi. Super! Jau sen gribēju izmēģināt tos vienkārši izsautēt krējuma - sinepju mērcē. Vista šādā mērcē man nāvīgi garšo, kā būs ar tītaru? Tikai šoreiz ņēmu krievu sinepes, likās, ka tītara gaļai maigās franču sinepes būs par maigu. Un ko, man bija taisnība, mērce sanāca nāvīgi garda, tītara gaļa maiga un viens no svarīgākajiem faktoriem - salīdzinoši ātri pagatavojās. Nedaudz ilgāk par vistu, bet daudz ātrāk par cūkas, liellopa vai kāda cita lopa gaļu. Tā kā lieciet aiz auss, ka ātrām vakariņu maltītēm, tītars der.

svētdiena, 2013. gada 24. marts

Šokolādes banānu ma(U)fini

Āliņģis bija super! Esmu atkal ar enerģiju uzlādēta visai nedēļai. Ko es darīšu, kad ledus izkusīs, nezinu. Bet kamēr vēl ir, tikmēr jāizmanto šī izdevība.
Un jau, ja nemaldos, trešo reizi, pēc peldes uznāk vēlme uzcept kaut ko garšīgu mājiniekiem. Un tie ir mafini. Pirmkārt ātri, otrkārt beidzot man mafinu panna, treškārt recepte ir vienkārša.
Tā nu šoreiz nolēmu par labu šokolādes mafiniem ar banāniem. Sākotnēji domāju izmantot citu recepti, nevis to, pēc kuras cepu iepriekšējo, taču gatavojot tā likās tik pazīstama. Paskatījos savās receptēs, nu ja, proporcijas gandrīz tādas pašas. Šeit tikai sviesta vairāk nepieciešam un cepamā pulvera. Nu neko, nosmējos pie sevis un cepu augšā. Sanāca ārkārtīgi gardi, pufīgi un maigi mafini.

Jēra cepetis alū

Laba laba diena!
Šodien laiciņš tiešām jauks un vēl jaukāk ir apziņa, ka nākošnedēļ ir īsā darba nedēļā un priekšā četras brīvdienas. Tiesa, šo prieku nedaudz aptumšo fakts, ka brīvdienas būs par vienu stundu īsākas, bet nu ko darīt?! Lai jau!
Pagājušā nedēļa pagāja visnotaļ mierīgi, visi tādā Lieldienu noskaņojumā. Olas iepirktas, mizas sagatavotas, atliek vien sagaidīt svētkus. Piektdien vakarā jauki pasēdēju ar Milēdiju pie šampja pudeles, vakar savukārt ar māsu pie lielas kapučino tases. Respekts viesmīlim, kurš mums neuzbāzās un ļāva ar māsu izklačoties. Un tā nemanot pagāja 4 stundas. Cienītajam teicu, ka būšu ap deviņiem mājās, pārvilkos pusnaktī ar pēdējo autobusu. Šodien jau atkal mani gaida āliņģis.
Vakar pa dienu tā nesteidzīgi filma skatoties nolēmu beidzot pieķerties tam jēra gabalam, kas pa saldētavu maisījās. Lai arī dārgs, tomēr ne man vienaldzīgs bija šis jēra mīkstums kuru es pirku ar tādu mērķi - cepetim.
Pārsvarā jau cep jēra stilbu jo tad ir treknāks un sulīgāks. Man tāds liesāks tas gabals un tādiem, kam jēra specifiskā garša un smarža ne īpaši iet pie sirds. Šim gabalam tas nebija tik izteikts. Pati pārdevēja teica, ka garšīgs, lai arī jēru neēdot. Viņa man nemeloja.
Darbs nav grūts, bet jārēķinās ar lielu laika patēriņu, jo cepu apmēram 170grādos kādas 3 stundas. Tā lēnām un nesteidzīgi. Marinādē izmantoju visu, kas bija mājās palicis pāri un savu iemīļot garšvielu maisījumu jēram - rozmarīns, ķimenes un koriandrs. Šoreiz gan papildinot ar timiānu un smaržīgajiem pipariem.
Un jā... alus. Iļģuciema medalus.
Atvasēm ļoti garšoja, alkohols dara brīnumus!!!

otrdiena, 2013. gada 19. marts

Cepta baltmaize ar ievārījumu - bērnības našķis

Labs vakars!
Oi kā dienas skrien, skat, jau marts straujiem soļiem tuvojas aprīlim un tas nozīmē, ka drīz būs vasara. Jā, jā zinu, ka līdz vasarai vēl tālu, ja no rīta sveicina 20grādi mīnusā. Bet nekas, man tas aukstums netraucē, reizēm jau nedaudz apnīk, bet kopumā sadzīvojam labi.
Ar ēst gatavošanu šobrīd ir galīgi švaki.  Te viendien pie vieniem ciemiem ēst, te otrdien atkal citi piesakās viesos un taisu to, kas sanāk vairāk un lētāk. Te atkal izmantojam kādas ārpusmājas ēdināšanas iestādes pakalpojumus. Bet!!! Mājās pilna saldētava ar gaļu un daudzām jo daudzām idejām, ko un kā gatavot. Kad tikšu, nav ne jausmas.
Bet... padalīšos ar vienu savu bērnības gardumu recepti. Vienkārša un visiem zināma kā pasaule, taču nelaupiet man to prieku ar to vienkārši padalīties.
Katrs bērnībā ēdis svaigu baltmaizi ar zaFti. Ā, atceroties pilna mute siekalām. Tad tā maizīte garšoja pavisam savādāk, ne kā šodien. Kraukšķīga garoza ar mīkstu maizīgu viducīti. Parasti no veikala nākot, tiekot pie svaigās baltmaizes, puses jau bija noēsta. Un tad jau nebija nekādu dižo kārumu, mamma ar visādu našķu gatavošanu neaizrāvās, tad nu iztikām ar zaptsmaizi un pienu. Bet reiz pa reizei mamma vakariņām, kā našķi maizi sacepa. Izmērkut pienā ar cukuru pārkaisītu. Nāca laiki un sāka parādīties šķēlēs sagrieztās baltmaizes. Tās vairs pienā tā neimērcēsi - izšķīda. Tad nu mamma šo maizes šķēli apsmērēja ar zapti, salika divas šķēles kopā, tad iemērca pienā un sacepa. Tas bija kaut kas! To pirmo iespaidu jau neaizmirst.
Tā nu es - nolēmu arī saviem bērniem ko tādu pagatavot. Parasti jau meklējam visādas mafinu, kēksu un kūku receptes. Cepam cepumus. Taču šajā visā mēs aizmirstam pavisam vienkāršu, ērtu un arī lētu recepti, kas bērnos rada tādu sajūsmu! Manējie kā pielikās pie tā šķīvja, tā bez maz vai beigās sakāvās, kurš varēs to izlaizīt!!! Tik ļoti garšoja.

pirmdiena, 2013. gada 11. marts

Dzērveņu mu(A)fini

Labs vakars!
Vakar vakarā pēc sātīgajām vakariņām sagribējās ko saldu un garšīgu. Un kopš man ir mafinu panna es to patiesi novērtēju, cik ātri un vienkārši var tikt pie kaut kā garšīga. Šoreiz izdomāju, ka varētu uzcept dzērveņu mafinu, taču attapos, ka mūsmājās trūkst piena. Velns un elle, ko nu? Bet man mājās bija kokosriekstu piens. Jau esmu ievērojusi, ja nav baigās pretenzijas pret kokosriekstu pienu, tad ar to droši var aizstāt parasto pienu. Un galarezultātā šis kokosriekstu piens nemaz nav jūtams.
Otrs - mafini ir lieliska vieta, kur iztērēt dažādu alkoholisko dzērienu pārpalikumu izmantošana. Šoreiz - ķiršu vermuts. Es tādu nelietoju, kokteiļus negatavojām, tad nu man tā pudele no kādām viesībām visu laiku mētājās. Parasti pa šļukai pievienoju aknu pastētēm un tā, taču tagad ir iespēja izmantot mafinos. Un ziniet, bija baigi labi.
Vakarā bija šķīvis ar siltiem dzērveņu mafiniem un vakars bija izdevies.

svētdiena, 2013. gada 10. marts

Jēra gaļas - kartupeļu sacepums

Labs vakars!
Brīvdienas būs beigušās un jau atkal, atkal sāksies gara, gara darba nedēļa. Ehh... kaut kā sāku ilgoties pēc laiska atvaļinājuma. Tik tas laiks tāds... nu ne pavisam ne pavasarīgs. Lai arī saulīte silda, tomēr termometra stabiņš nepielūdzami rāda mīnusus. Vienīgais prieciņš - ka āliņģis mani gaida. Šodien pat, spītējot vējam, mēs ar Mimosa devāmies iekarot mūsu dārgo draugu. Brr... vējš centās kā nu spēja, bet glābiņu atradām ledainajā ūdenī un pēc peldes sajūtās. Dēļ tās vien bija vērts braukt un ģērbties nost.  Tā, nu godpilni varu teikt, ka šī jau ir ceturtā reize un neesmu izlaidusi ne vienas brīvdienas pēc peldes. Jā, arī pagājušo svētdien ar Mimosu braucām uz āliņģi. Tiesa, tieši peldes brīdī sniegputenis bija pierimies.
Tā nu, smēlusies enerģiju visai dienai nolēmu, ka jāgatavo pusdienas ģimenei. Šoreiz jēru, jo šis zvērs nu nekādi nav piemērots ātrām darbadienas maltītēm. Šeit vajag laiku, enerģiju un iedvesmu.
Tā nu sāku lūkoties pēc receptēm ko un kā to jēru gatavot. Parasti es to gatavoju ar rīsiem, bet šoreiz sagribējās ar kartupeļiem. Sacepums būtu īstā laikā.

ceturtdiena, 2013. gada 7. marts

Spinātu - siera krēmzupa

Labs vakars!
Šodien pārmaiņām bagāta diena. Darbā. Nu tagad būs interesanta strādāšana, ka gandrīz viss kolektīvs saspiedies vienā draudzīgā, dažu kvadrātmetru plašajā telpā. Jūtu, ka nogurums tagad būs vēl lielāks nekā ir. Ceru tik, ka pusdienas pārtraukumos varēs baudīt siltos saules starus, par spīti tam, ka sola atkal aukstumu.
Šodien man bija partijas uzdevums - jaunākās atvases izņemt no bērnudārza. Ok. uzdevums nav grūts un visnotaļ viegli paveicams, ja vien galvā nešaudītos neuzvarama doma - ko gatavot vakariņās. Domāju, domāju un vēlreiz domāju un neko prātīgu nevarēju izdomāt. Taču, kaut kur prāta dziļākajās dzīlēs man nelika mierā vārds - spināti. Kā būtu, ja pieliktu klāt kausēto sieru? Nu ko?! Nobļāvos facebook'ā , ka vakariņās spinātu krēmzupa ar sieru un hokejs fonā, gaidīju, ka kāds pieteiksies. Acīmredzot vārds - spināti, liek mēmās šausmās sastingt. Lai jau!
Tā nu vārīju savu zupeli un priecājos, kad abas jaunākās atvases izēda vairākas porcijas. Viens divas, otrs trīs. Pat frikadeļu zupu vairāk par 2 porcijām nekad neēd. Šoreiz trīs!! Tā kā bērnus vārds spināti nebiedē!

trešdiena, 2013. gada 6. marts

Vistu šķiņķīši kokosa/mango čili/ananāsu mērcē

Labs vakars!
Ak, kas šodien par vienu pavasarīgu dieniņu. Tāds pozitīvs lādiņš visai dienai un to pat nespēj sabojāt fakts, ka autobusā apsēdos beņķī, kas bija slapjš. Reti pretīga sajūta, bet autobuss pārpildīts, ka nav kur adatai nokrist. Tā nu skaitīju pieturas līdz mājai un sapņoju kā tūlīt skriešu uz dušu.
Taču neskatoties uz šo piedzīvojumu, bija jāgatavo saimei vakariņas. Joprojām mūsmājās ir aktuālas receptes, kas neprasa daudz laika un pūļu. Vēlams - gatavot cepeškrāsnī.
Tā nu es no saldētavas izvilku vistas šķiņķīšus ar domu, cepšu cepeškrāsnī. Ko un kā konkrētāk, to nezināju. Slapjais autobusa beņķis mani uzvedināja uz kokosriekstu pienu. Tā... kas vēl? Mango čili mērce?? Der. Vēl? Ananāsi? Nu tā, eksotikai? Kāpēc gan ne! Un tā, recepte ir vienkāršāka par vienkāršu 5 minūtes un jau cepeškrāsnī cepās gardum gardas vakariņas. Cienītais zvērēja, ka es esmu pati pati labākā uz pasaules!
Nu... būšu pieticīga un atbildēju - lai nu tā būtu!

otrdiena, 2013. gada 26. februāris

Pina Colada ma(U)fini

Labs vakars!
Šodien jau ir otrdiena, dzeru vīgriežu tēju un apceru dzīvi. Neko daudz nav ko apcerēt, tikai to, ka gribu pavasari un vasaru. Viss... apnika man tuntulēties un katru rītu pamosties ar mūžam nomācošo domu - ko lai velk mugurā. Brrr... viss, pietiek!
Un lai tuvinātu pavasara iestāšanos, nolēmu cept ko garšīgu. Tiesa, cepu jau svētdien, kad pēc piesātinātās sestdienas pamazām atguvu samaņu. Pēc spēcinošās vistas zupiņas, man tik ļoti sakārojās ko garšīgu. Tā, lai būtu vienkārši, ātri un nedārgi. Tā nu mana izvēle krita par labu mafiniem.
Jau pēc pirmo mafinu izcepšanas, man prātā iesēdās doma par kokosriekstu pienu. Ja jau pie vārītā krēma sapratu, ka ir baigi labi, tad nu mani eksperimenti turpinājās, un šoreiz nolēmu izmēģināt mafinos. Bet tad, nezinu kāda vella pēc, man prātā iešāvās doma, ka noteikti jāpievieno kāds alkoholisks dzēriens. Piemēram liķieris?! Te nu pārskatot sava bāriņa piedāvājuma klāstu skats apstājās pie Pina Coladas. Oooo!!! Tas jau noteikti ģeldēs kopā ar kokosriekstu pienu, vai ne? Tā nu cepu augšā. Mājiniekiem jau baigi garšoja. Silti, pufīgi un gardi. Bet tā kā es zināju, kas ir sastāvā, nolēmu vienu aiznest darba kolēģei nogaršošanai. Pie otrā kumosa kolēģe viszinīgi noteica - Garšo pēc tā ko es dzēru vakar! Pina Colada!  Bingo - es uzgavilēju. Tātad garšu var nojaust.

svētdiena, 2013. gada 24. februāris

Kartupeļu biezputra ar žāvētu gaļu

Laba diena!
Ārā ir ārprātīgi skaists laiciņš, bet man nav spēka izbrist laukā. Vakar diena bija tik piesātināta, ka kur nu vēl piesātinātāku var vēlēties.
Viss sākās ar to, ka piektdien ziņu padeva māsas vecākā atvase, braukšot pie mums ciemos. Nu ok. lai jau brauc, būs, kas manus mežoņu izklaidē. Un ar to tā kā būtu viss. Taču tā kā sestdienas rīts atausa saulains, es sapratu, ka gribu izpeldēties āliņģī! Jau atkal! Mimosa bija devusies uz Valmieru, nācās meklēt citu pavadoni. Ilgi jau nebija jāmeklē, Milēdija kaut ko čiepstēja, ka arī gribot pamēģināt. Tad nu ņēmu telefonu rokā un neļāvu atslābt! Sak, davai taisies un braucam. Cienītais aizvedīs un atvedīs. Viņa gan sākumā tā kā šaubījās par savām spējām, bet kad redzēji kā es metos iekšā ledainajā ūdenī, kārdinājumu man pievienoties, neizdevās pārvarēt. Jau pēc brīža Ievas kostīmā arī viņa mērcējās ledainajā ūdenī. Vēl pēc brīža arī viņas pavadonis nespēja palikt vienaldzīgs un metās āliņģī. Tā nu jutos gana labu padarījusi, divus ūdenī iegremdējusi, riktējāmies uz māju pusi, kur mums pievienojās, jau mašīnā esošie Milēdija ar pavadoni un Inga ar Kristapu. Tātad - jātaisa pusdienas 13 cilvēkiem. Jēziņ.... a ko? Un te, šad tad ir ļoti svētīgi, kad cienītais braukalējot pa Latvijas ārēm, klausās Latvijas radio 1. Tur vien čakla latgaļu ģimenes galva, stāstīja ko nu visbiežāk ceļ galdā savai saimei. Izstāstīja to tik garšīgi, ka sapratu, ka man ar jāpamēģina. Un ziniet, viņai bija taisnība. Visi ēda, lielais katls tukšs. Tad nu šī recepete ir domāta vienkāršām, sātīgām pusdienām ar mazām izmaksām.
Pēc tādām sātīgām pusdienām devāmies iekarot piemājas kalniņus. Šodien dibens skaļi atgādina, ka vakar bez žēlastības uz "ābolīša" vizināts. Bet jautrība sita augstu vilni!