ceturtdiena, 2012. gada 29. novembris

Cūkgaļas un rīsu sautējums a ļa plovs

Šodien jaunākā atvase nepatīkami pārsteidza. Atkal temperatūra un tas nozīmē, ja rīt labāk nepaliks un visticamāk, ka nepaliks, arī nākošo nedēļu būs jāsēž mājās. A šovakar bija doma iet pie IunK (Ingas un Kristapa) vakariņās. Nācās atteikt un domāt pašai, ko nu tagad celt savai saimei galdā.
Labi, ka biju jau iepriekš izdomājusi ko gatavošu, līdz ar to ideja skaidra, tikai atlika gatavot.
Šis nu ir tas ēdiens, kuru es varētu ēst un ēst, un ēst. Pārsprāgt un atkal ēst. Un nebeigt vien brīnīties, nu kā var tik garšīgi sanākt. Ņemot vērā, ka visiem plovveidīgajiem ēdieniem dodu priekšroku jēra gaļai. Arī jaunākā atvase, neskatoties uz vājinieka statusu labprāt ēda.


Ābolu saldējums ar Ziemassvētku garšu

Labs vakars!
Aizvakar našķējoties gar ledusskapi, uzgāju diezgan pasen pirktu saldējuma paku. Palicis bija tieši tik daudz, lai pietiktu man. Tad nu sagaidījusi, kad atvases aizgājušas gulēt, ķēros pie saldējuma likvidācijas. Ēdot secināju, ka nu jā... nav tāds, kā manis pašas gatavots. Tagad es te tā iedomīgi, raucot degunu par augu taukiem. Un ka vispār sen neesmu gatavojusi saldējumu. Pie tam, zilais saldējuma ķocītis, no kura es mielojos, lieti noderētu saimniecībā. Vai tas nozīmē, ka sāku kļūt līdzīga mammai, kurai visi margarīnu trauciņi noder priekš aukstās gaļas? Es ceru, ka nē. Jo šoreiz gatavojot saldējumu, sanāca tieši 1l, tiesa, tagad no tā litra vien maza daļa palikusi.
Ak jā, atgriežoties pie saldējuma gatavošanas. Tā kā man bija plānā gatavot piparkūku mīklu, tad nu nolēmu, kā būtu, ja piparkūku garšvielas izmantotu saldējumā? Ja nemaldos, bija Ekselencei saldējums ar žāvētu ābolu un piparkūku garšu. Hmm... doma nav slikta. Jāpamēģina. Gatavais saldējums sanāca trekns, tā ir, ka reti gatavo pati un garšīgs. Atvases, ja neapstādinātu, noēstu visu pa tīro.

otrdiena, 2012. gada 27. novembris

Sarkanais jūras asaris zaļumu sviestā

Labs vakars!
Skat, jau šo svētdien pirmā advente ir klāt un tad jau skaties pasaules gals un Ziemassvēkti un Jaunais gads. Drausmas! Pēdējā laika notikumi ļoti daudz likuši pārdomāt dzīvi un savu ikdienu. Es gan nevaru sūdzēties, ka mana dzīve pazustu ikdienas rutīnā. Laikam pieturos pie teiciena, ja nevari mainīt notikumus, pamaini attieksmi. Un jāsaka, ka šādi dzīvot ir daudz vieglāk, tas nu fakts. Tikai reizēm ir ļoti grūti mainīt tieši savu attieksmi, nevis kāda cita. Taču pieturoties pie tēmas, jā... pagājušā nedēļa bija smaga.
Paldies dievam, manu ģimeni tas nav skāris un es joprojām varu turpināt bubināt, lamāties un bezgalīgi mīlēt savas atvases un tuvākos radus. Un šī nedēļa kā reiz ir piemērota, lai vairāk laika pavadītu ar savām atvasēm. Tiesa, neba nu bez iemesla, šie slimi. Abas jaunākās atvases joprojām slimojas un līdz ar to, man tāds piespiedu atvaļinājums. Un apvienojot patīkamo ar lietderīgo, vakar gāju iepirkties uz piemājas tirdziņu. Tur manu uzmanību saistīja sarkanais jūras asaris. Tiesa saldēts un dārgs - 4.60ls/kg. Par nieka trīs zivtelēm, kas nebūt nav baigi lielās, samaksāju vairāk par 5ls. Jēziņ!! Kur man prāts! Taču, taču... šī zivs man ļoti garšo. Jāsaka, ka mana iecienītākā zivs un ja vien ir iespēja, es izvēlos tieši šo. Un ne jau tāpēc, ka šī zivs ir ļoti liesa un piemērota diētas ievērotājiem. Nē! Vienkārši, tā man ļoti garšo. Tad nu šodien ķēros pie gatavošanas. Prasīju cienītajam, ir kādas īpašas vēlmes? Nē... neesot gan. Lai tik ņemot un cepot augšā. Bet tā brutāli uzmest šo zivtiņu uz pannas un uzcept, man rokas necēlās. Nē... Vajag kaut ko smalkāku. Vai vismaz ilūziju, ka ir smalkāk. Kā būtu cepeškrāsnī cepts... ar zaļumu sviestu? Lai iet! Jāsaka, zivtele sanāca dievīga.

trešdiena, 2012. gada 21. novembris

Zivju burgers

Labs vakars!
Izskatās, ka mūsmājās lazarete pamazām beidzas. Vismaz cienītais ir atžirdzis, tik rīt pie ārsta pieskaitāmības zīme jādabū. Nu jau atkal varēs pamazām ieiet ikdienas ritmā. Man gan nav nekas pret ilgāk no rītiem pagulēt, taču man kā zīdainim, režīms nomierina un rada drošības sajūtu. Viss ir kārtībā.
Šodien pat, vēl desmit minūtes pagulēt un es noteikti aizgulēšos, taču tagad celties un velties uz darbu ir par agru. Ko darīt? Cēlos un vēlos un šodien atļāvos uz darbu braukt ar trim transportiem. Izklausās jau šausmīgi, bet realitātē tas nepavisam nebija šausmīgi. Kaut kā jau tās desmit minūtes bija jāizlīdzina. Tad nu atļāvos vietējā Narvesn kioskā nopirkt cafe latte un žurnālu. 25minūtes svētlaimes garantētas un pirmo reizi secināju, ka tramvajs baigi ātri atbrauc līdz centram.
Darbā kā jau darbā un kā tuvojas pusdienlaiks, tā smagās pārdomas klāt. Pusdienas ir ļoti sāpīgs jautājums. Arī vakariņās bija smagas pārdomas, ko tad nu gatavot. Zvanīju cienītajam un uzdevu partijas uzdevumu, izdomāt ko ēdīsim. Pēc brīža uzdevumu bija izpildījis. Sēdējā pie i-neta un lasīja recpetes kur viena no galvenajām sastāvdaļām ir zivs. Ahā! Tātad, zivs vakariņās. Nu labi! Silti ieteicu viņam negaidīt mani mājās, bet rīkoties, uz ko es saņēmu nepārtulkojamu murmulēšanu, ka.... Tiešām nevarēju iztulkot. Labi! Lai būtu. Nonācām pie kompromisa par to, ka varētu pagatavot zivs burgerus. Abi vienbalsīgi par to nobalsojām un tad nu sūtīju cienīto radošajā komandējumā pēc zivīm. Rezultāts sanāca labs. Vidējā atvase kas ar zivīm parasti ir uz jūs, šoreiz ēda šņakstēdams. Laikam bija lietojams!

pirmdiena, 2012. gada 19. novembris

Mandeļu kūka

Labs vakars!
Nu ko, svētki pagājuši, himna un svētku salūts baudīts pie Tv ekrāna, jo kā jau paredzēju, mūsmājās lazarete turpinās. Nu ir kārta jaunākajai atvasei un vīriec' ir izvēlējies slimošanas maratona distanci nevis sprintu. Nu neko, rīt jau atkal uz darbu. Es tikai tā naivi ceru, ka jaunākā atvase ātri tiks uz kājām.
Taču, kamēr mēs visi pa mājām, pie brokastu galda sadomāju, ka sen nekas garšīgs nav ēsts. Kādu laiciņu atpakaļ, kad vēl visi veseli bija, ēdu gardos mandeļu cepumus. Un šie cepumi man nelika mieru. Gribas kaut ko no mandelēm. Tikai ko? Cienītais tik ieteica nepārstrādāties, lai nav viss vakars pie plīts jāstāv. Tas nekas, ka pats ērti iekārtojās lūkot pēdējo Batman filmu. Taču viņa padomu ņēmu vērā un cepumu vietā izdomāju, ka uzcepšu kūku. Savu mūžu tādu nebiju cepusi un bridu lūkot receptes. Mani uzrunāja divas, kuras es ar čuja, ņuja un poņas palīdzību apvienoju atmetot visu lieko. Par galarezultātu sirds nedaudz trīsēja, bet kad tas tika nobaudīts secināju, ka kūka sanāca garda. Noteikti cepšu vēl.

svētdiena, 2012. gada 18. novembris

Gaisīgās mazās pankūkas

Sirsnīgi sveicieni valsts svētkos!
Šī man ir bijusi viena traka nedēļa, jo nedēļas sākumā mans karsti mīļotais cienītais nolikās slims. Viss, negaidīs pasaules galu, bet mirīs nost jau tagad. Kā tad!!! Bet nu vārguļot šis vārguļoja godam, joprojām nav īsti atkopies, līdz ar to, krāšņā svētku programma mums izpaliek. Varbūt vakarā saņemsimies un aizdosimies pastaigāt pa Vecrīgu un noskatīsimies arī uguņošanu, bet lielas cerības uz to nelieku.
Tad nu šo nedēļu visus darbus menedžēju es. Pirmdiena bija vistrakākā, kad divu stundu laikā bija jāpaspēj no darba aizbraukt uz pārdaugavu pakaļ jaunākajām atvasēm uz bērnudārzu, tad aizvest mājās, iebraukt skolā uz vecāku dienu un tad doties atpakaļ uz centru pakaļ vecākajai atvasei uz dejošanu. Tas viss sastrēgumstundās ar sabiedrisko transportu. Es paspēju, taču otro reizi neko tādu atkārtot nevēlos. Lai gan pārējās nedēļas dienas bija samērā mierīgas līdz piektdienai, kad abas vecākās atvases pievienojās cienītajam un nolikās ar 38.5 temperatūru. Fak! Neko citu es pateikt nevarēju un sākās intensīva partnera meklēšana. Jo akurāt sestdien bija jādodas uz teijāteri kultūru baudīt. Paldies dievam, ka viss ir labs, kas labi beidzas un šodien jau atkal vārguļo tikai cienītais!
Tad nu šodien, radot kaut nelielu svētku sajūtu, nolēmu uzcept pankūkas. Mazās. Bet ne ikdienišķās. Šoreiz samiksēju kaut ko starp amerikāņu un biskvītpankūciņām. Galarezultāts sanāca pārsteidzoši labs. Pankūkas sanāca maigs, gaisīgas, mutē kūstošas.

sestdiena, 2012. gada 10. novembris

Cūkgaļas rulete ar saulē kaltētiem tomātiem un ķiplokiem

Sirsnīgi sveicu visus Mārtiņus Mārtiņos, savu tēti tajā skaitā. Šodien gan izpalika svētku zoss, taču to mēs baudīsim rīt. Šodien mēs pa mājām.
Vakar bijām baudīt kultūru. Ievērtējām izrādi Gremholma metode, man patika. Zāle bija pilna, priekšā apsēdās kundzīte, kura visu izrādes laiku meklējot labāko skatpunktu cītīgi dīdījās, līdz ar to es arī un ticu, ka visa rinda aiz manis arī. Piedodiet, kuri sēdēja aiz manis. Es nav pie vainas.
Šodien baudot laisko sestdienu, cienītais ieminējās, ka šausmīgi sen nav ēsta aukstā gaļa. Es tā padomāju un secināju, ka jā, patiešām sen nav ēsta. Un vai tad man grūti to pagatavot? It kā nē. Tā nu mēs devāmies piemērotas gaļas meklējumos, kas beigās izrādījās par īstām medībām, jo piemājas tirdzniecības vietās cūkas stilbiņi nebija atrodami. Kad nu beidzot atradām meklēto manu acu skatu saistīja cūkas pavēdere. Prātā uzvirmoja doma par smaržīgu cūkas ruletīti kas pildīta ar saulē kaltētiem tomātiem un ķiplokiem. Nebija jau divreiz jāsaka, kad mājās stiepu savu laupījumu. Tagad sēžu un elšu un uzdodu sev mūžīgo jautājumu, kāpēc tik daudz ēdu. Sanāca ārprātīgi labi. Jaunākā atvase atteicās no salātiem, tik gaļu vien ēda. Cienītais pievienojās pukstēšanā, ka būšot resns.

trešdiena, 2012. gada 7. novembris

Vistas tomātu zupa ar rīsu nūdelēm

Labs vakars!
Šodien bija smagas pārdomas par pusdienām darba laikā. Ziniet, nav joka lieta, katru dienu izdomāt kur un kā un galvenais KO, ēdīs. Šodien jau ar darba kolēģēm bijām gatavas iet uz vietējo bodi pēc roltoniem. Bet nu tomēr saņēmāmies un paēdām vietējā ēstuvē. Nedaudz jau apnicis un arī piedāvājuma klāsts nemainīgs. Savu reizi brīnos, kā mājas ēdiens neapnīk. Pirms uzsāku šo blogu, manā recepšu krājumā ne tuvu nebija tik daudz dažādu ēdienu. Bloga ietekmē es izmēģinu aizvien ko jaunu un ģimene savu reizi sāk ilgoties pēc vienkāršām kotletēm un frikadeļu zupas. Jā, tā ir šī bloga blakusparādība, ka aizraujoties ar jaunā meklējumiem, piemirst veco, labo. Bet pati jau vien vainīga... lai gan, es varu vainot Milēdiju. Viņa vainīga, ka uzsāku šo blogu. Un Cez Madam, kas man ierādīja, kā tad blogs veidojams. Viss... grēkāži atrasti, varu dzīvot mierā.
Vakar cepu sālīto sēņu plācenīši, sanāca nāvīgi gardi, ka es ar piespiešanos atrāvos no pannām un katliem. Tiešām sen nebija ēsts(cik zīmīgi par to veco, labo) un likās tik garšīgi, tik garšīgi. Šodien gan man plānā bija zupa. Šī zupa ir tā izslavētā, pareizāk sakot, manis slavētā zupiņa, kas atgrieza mani dzīvotājos. Jā, jā... šī tad ir tā zupele, ko gatavoju kamēr pati biju uzkarsusi kā tikko vārīta tējkanna(lasīt paaugstināta temperatūra) un vecākā atvase brauca uz slimnīcu šūt pieri. Pateicoties šai zupiņai es atguvu spēku, dzīvotprieku un vispār... nācu pie samaņas. Šodien pagatavojot secināju, garšo tikpat labi, kā toreiz.

svētdiena, 2012. gada 4. novembris

Biezpiena sacepums ar žāvētām aprikozēm

Labs vakars!
Brīvdienas beigušās un rīt jau atkal garā darba nedēļa ar visnotaļ plašu izklaides programmu brīvdienās. Sākšu jau rīt, kad būs jādodas viesos, bet nedēļas nogalē mani gaida kultūras pasākums - teātris un tēta vārda diena.
Arī šīs brīvdienas pagāja jautri. Atpūsties jau sāku piektdien, kad cienītais ar Kristapu devās uz Bonda jaunāko filmu. Savukārt mums ar Ingu bija meiteņu pļāpas + scrable un kam viskijs, kam alus. Vakar bija māsai vārda diena, kuru svinējām atceroties saldos 90. gadus. Jāsaka pasākums bija ļoti izdevies, it sevišķi, kad abas vecākās atvases varēja palikt pie māsas pa nakti. Tad nu šodien diena visnotaļ mierīga, jo mājās tikai jaunākā atvase. Tad nu paspēju i māju iztīrīt, i līdz veikalam aizstaigāt, veļu samazgāt un pusdienas sašmorēt. Ņemot vērā rītdienas viesības, tad šodien pusdienas vienkāršākas par vienkāršu - pārpalikumi. Un vakara noslēgumā uzcepu biezpiena sacepumu. Mīļā Inga jau atkal man bija iedevusi gabala biezpiena, līdz ar to, atkal kaut kur jāizlieto. Un vislabāk būtu sacepumā. Tikai šoreiz rozīņu vietā izdomāju pielikt žāvētas aprikozes, savukārt pie gatavošanas atklāju, ka mājās beigusies mannā. Kā būtu, ja pielikšu miltus? Iznāca labi. Vismaz mūsmājās garšoja!