otrdiena, 2012. gada 30. oktobris

Cepti vistas spārniņi rīvmaizē

Labs vakars!
Šodien notecināju asinis un pie.... mēģeni. Sen tas nebija darīts, kopš pēdējās grūtniecības. Es par to mēģeni domāju. Tā kā analīzes nodevu no rīta, tad secināju, ka visa diena brīva, jo ārsts man tik no 1. novembra atļāva pie virpas stāties. Taču ko nu es, esmu laba un devos taisnā ceļā uz tramvaju lai brauktu uz darbu. Nav ko, ir šādi tādi svarīgi darbiņi jāpadara un vismaz uz pusi dienu varu pastrādāt. Tā teikt, rīta pusē darbi raitāk sokās. Tā nu es pirmajā dienas pusē čakli pastrādāju, otrajā pusē devos mājās caur VID. Jā, jā, beidzot iesniedzu gada ienākumu deklarāciju. Tiesa, ieraugot milzīgo rindu nopietni apdomājos, vai man tiešām jāstāv un jārada vēl garāka rinda, vai izmantot iespēju aizpildīto veidlapu iemest urnā ar laipnu aicinājumu, ka tas domāts deklarāciju iesniegumiem. Vai mans iesniegums nonāks tam paredzētajā galamēŗķī, to es uzzināšu rīt. Jo man tāda nelaba aizdoma, ka esmu kaut ko piemirsusi šajā deklarācijā norādīt un tā tiks atzītu par spēkā neesošu. Tomēr, izejot no VID ēkas, jutos kā uzvarētājs un apcerēju, ko nu gatavot vakariņās. Izdomājos gan šā gan tā un beigās nonācu pie secinājuma, ka viss ģeniālais ir vienkāršs un nav ko vēlreiz izgudrot divriteni. Ir lietas, kas bez liekiem apgreidiem garšo labi un pie tā arī paliku. Tie būtu vistas spārniņi. Sākumā bija doma par vienkāršu izcepšanu cepeškrāsnī tikai sāls un melno piparu maisījumā. Taču sākot apdomāt šo domu kaut kā galvā nelika mierā ideja par rīvmaizi. Te nu nolēmu neignorēt un cept vistas spārniņus rīvmaizē. Pannā. Lielā eļļas daudzumā. Kā marinādi izmantojot savas iecienītākās garšvielas un voil'ā sanāca debešķīgs fāstfūds cepts sasodīti lielā eļļas daudzumā, taču garša...mmm.

pirmdiena, 2012. gada 29. oktobris

Pupiņu soļanka

Labs vakars!
Šodien biju atrādīties dakteronkulim, pareizāk sakot tantei, uz darbu vēl nepalaida. Nepatīkot mans arostikrātiskais bālums un nolēma rīt no rīta notecināt asintiņas. Lai tek suliņa, lai tek...(c). Kas tad man, tiesa es jau biju noskaņojusies, ka rīt došos jau uz darbu virpot, bet še tev, vēl dažas dieniņas brīvas. Vecākā atvase gana sapīkusi, jo māte mājās, kamēr šis bauda skolas brīvlaiku. Nav dzīvē taisnības, nav.
Bet kamēr es vēl biju noskaņās, ka rīt atgriežos ierindā, domāju, ko gatavot pusdienās. Skaidrs ir viens, ka pēc pēdējā laikā ēstajām gaļām, cepešiem un karbonādēm, gribas ko siltu un šķidru. Tas būtu zupa! Tikai kādu? Prātā pārcilāju visas iespējas. Sākumā doma bija par spinātu krēmzupu, bet tad apdomājos, ka mans cienītais droši vien gribētu zupu vulgaris un nevis krēmzupu. Vai es to spēju nodarīt savam karsti mīļotajam cienītajam? Nē. Tad nu sāku pētīt sīkāk, kas tad ledusskapī atrodas. Un te skat, doma sāka raisīties par soļanku, biezu, aromātisku un gardu. Kā reiz mājās mētājās viss kaut kas, kas prasījās pēc izlietošanas. Un arī vakar ceptais cepetis lieliski noderēs zupai. Sākumā bija doma par kartupeļi un pupiņas, bet beigās zupa sanāca pietiekami bieza, ka kartupeļus nepieliku. Un labi, ka tā. Kartupeļi tikai sabojātu visu kopainu. Atvases savas porcijas burtiski izrija, cienītais bija stāvā sajūsmā.

svētdiena, 2012. gada 28. oktobris

Cūkas cepetis sinepēs

Labs vakars!
Šovakar mūsmājās smaržo pēc tikko ceptām piparkūkām. Pateicoties piektdienas laika apstākļiem, pirmajam sniegputenim, negaisam un aukstumam, izvilku no saldētavas laukā pērnā gada piparkūku mīklu un cepu piparkūkas. Skat, Ziemassvētki jau nav tālu aiz kalniem.
Nu ko, pēdējais ieraksts tapis īsi pirms došanās uz poļu zemi, pēc tam iestājās klusums. Un neba jau tāpēc, ka es pilnām mutēm ēdu poļu labumus, nē... ne būt nē. Es ārstēju poļu baciļus. Es jau piektdien sajutos ne baigi labi, bet sadzēros tēju, aizgāju agri gulēt un likās, ka būs ok. No rīta cēlāmies tik agrā rīta stundā, kad pat visi baciļi saldi guļ, līdz ar to nenojautu, ka labāk šoreiz palikt mājās. Tikai pie Polijas - Lietuvas robežas sapratu, ka ir pakaļā. Tā nu divas dienas es tāds, s odņim krilom i tot pabit, centos pieturēties pie moža gara. Galarezultātā pirmdien saucu dakterkungu kas mani uzsēdināja uz ripām. Stiprām ripām. Un kad jau pamazām sāku nākt pie samaņas, lai varētu ko pagatavot pusdienās, vecākā atvase pārsita pieri. Veda uz VG šūt, līdz ar to, visi labie nodomi par gatavošanu izpalika. Izpalika tādā ziņā, ka nebildēju procesu. Lai gan tapināju vienu vājinieku zupiņu, kas mani atgrieza pie dzīvības pazīmēm.
Vakar biju pie māsas viesos, laipni izēdām viņas māju un apspēlēju iekš loto. Šodien beidzot tiku pie gatavošanas. Šo cūķa gabalu jau biju nopirkusi sen ar domu, cept cepeti. Šodien kā reiz izvilku laukā un ķēros pie darba. Poļos nopirku varen labas franču graudainās sinepes, tās nu man bija padomā likt lietā. Galarezultātā, pūles pieliku maz, bet rezultāts bija gardums gards.

ceturtdiena, 2012. gada 18. oktobris

Vistas cepetis ar melno balzāmu un āboliem

Labs vakars!
Man ir piemeties lielais, milzīgais besis. Gribās slinkot un neko vairāk, taču darbs jādara un kā par skādi, rīt ir tikai piektdiena. Tas nozīmē, vēl viena darba diena līdz brīvdienu braucienam. Labi, ka rīt par vakariņām nav jādomā. Jo pēdējā laikā ir piemeties milzīgs ideju trūkums. Vakar centos izcept tortillas, bet mans mēģinājums cieta neveiksmi. Biju tik nikna par iztērētajiem produktiem. Labi, ka pildījums bija sanācis labs, tad to kā sautējumu arī apēdām. Šodien man noteikti negribējās neko tādu atkārtot. Tad nu bija jādomā ko gatavot. Lai arī kā mana dārgā svaine centās iedvesmot, neviena no viņas pasviestajām idejām, mani tā īsti neuzrunāja. Taču sarunas laikā nonācu pie secinājuma, ka varētu izcept vistas cepeti. Ātri, tādā ziņā, ka nav baigi jāgatavo, vienkārši un ērti.
Palūkojos inetrnetā pēc receptes. Manu uzmanību saistīja Rīgas melnais balzāms. Hmm... skan vilinoši. Mājās kā reiz kādi nepilni 100ml jābūt.  Ciemos pieteicās viesi, kas vistas cepeti novērtēja atzinīgi.

otrdiena, 2012. gada 16. oktobris

Tītara - kūpinātas vistas kotletes bekonā

Labs vakars!
Šodien jau otrdiena un tas priecē, jo līdz brīvdienām vien palikušas četras dienas, praktiski jau trīs, kad dosimies iekarot poļu zemi. Jā, brīvdienās plānojam apvienot patīkamo ar lietderīgo, apskatos Poliju kā arī iegriezties kādā poļu veikalā un šo tie iepirkt, kā arī nosvinēt vienam jubilāram dzimšanas dienu! Lielisks plāns, es jums teikšu.
Bet kamēr vēl esam tepat uz vietas, jādomā kā saimi pabarot. Sestdien, kad vēl cienītais pa butēm pērās, tirgū pirku tītara gaļu. Filejas cena tik pievilcīga, ka nespēju palikt vienaldzīga. Sākumā man bija doma pagatavot kaut ko daudz vienkāršāku, bet tā kā mana mamma iedeva man pašu kūpinātus vistu šķiņķīšus - divus, lielos, tad nolēmu šo lietu likt jau lietā. Divi lielie šķiņķi mūsu ģimenei par maz. Gatavot kaut kādus salātus, nebija vēlmes. Tādēļ nolēmu, kā būtu ja tītara filejas gabalu sajauktu ar vienu no šķiņķu gaļas. Un tā, lai būtu pa trekno, visu ietīt bekonā. Nu ja audzē taukus uz ziemu, tad audzē. Labi, tas joks! Galvenā doma tāda, ka fileja jau sausa pati par sevi un lai nedaudz piedotu slapjumu, ietinu bekonā. Jo arī vistas gaļa, kā jau pašas kūpināta, nav ar visādiem E uzlabotājiem piedrazota. Galarezultātā ēdot nevar noteikt, kas par gaļu, jo kūpinātās vistas aromāts ir ļoti izteikts. Cienītais teica, ka garšojot pēc žāvētas desas. Jāsaka, man pašai ļoti garšoja, ideāls variants, ja gribas mājās sarīkot gril pasākumu, bet bez grilēšanas. Ir jau protams visādas ķīmijas, kā šķidrie dūmi utt. kas piedos vajadzīgo aromātu un garšu. Taču šādi arī var panākt vēlamo efektu. Tikai vistai tiešām jābūt kūpinātai, nevis kūpinātā šķidrumā mērcēta.

svētdiena, 2012. gada 14. oktobris

Pīrādziņi ar svaigi sautētiem kāpostiem

Vakardiena man bija ražīga jo ražīga. Neskatoties uz ķirbju zupas un kāpostu tīteņu gatavošanas, pašā vakarā sacepu arī kāpostu pīrādziņus. No tīteņu gatavošanas palika pāri kāposts un domāju, kā to labāk izmantot. Tā kā zupa man nebija paredzēta, nolēmu, ka jāsacep pīrāgi. Un uzreiz, jo savādāk pusvārītais kāposts nobēdzināsies ledusskapī un tur arī paliks, līdz pienāks laiks doties uz miskasti. To es pieļaut nevēlējos, un neskatoties uz savu izklaidību un nogurumu, sacepu tos pīrāgus.
Es jau biju vienreiz cepusi kāpostu pīrāgus, bet ar skābi sautētiem kāpostiem. Šoreiz izmantoju svaigi sautētos. Bildē, pie sastāvdaļām nav ieraugāms kečups, lai gan tika izmantots. Tas tāpēc, ka cepot pīrāgus, bija jau deviņi vakarā un bija manāms izklaidīgs nogurums. Jo pirmā kļūme bija, kad bildē neieraudzīju miltus!! To gan savlaicīgi novērsu. Par kečupu atcerējos vien tad, kad pievienoju.

Krāsnī cepta ķirbja krēmzupa

Labas dienas!
Šodien jau ir svētdiena un rīt jau atkal jādodas uz darbiem. Lai arī man mans darbs patīk, tomēr šobrīd neatteiktos kādas dieniņas padzīvoties mājās. Bet kas man to dos, būs vien rīt jāceļas un jāveļas uz darbu.
Vakar mans cienītais bija aizdevies uz Ventiņiem pēc butēm. Uz visu dienu! Tas nozīmē, ka man vienai jāizklaidē mani trīs mošķīši un jāsadomā, kā arī sevi nodarbināt. Apdomājos gan šā gan tā un nonācu pie secinājuma, ka gatavošu kāpostu tīteņus. Ārprātīgi sen nav ēsti. Bet tā kā šie diezgan ilgi gatavojās, nolēmu pa vidam uztapināt ķirbja krēmzupu, lai remdētu izsalkumu. Rīts sākās ar gājienu uz piemājas tirgu pēc gaļas. Ne tikai tīteņiem, bet arī  citām ēdienreizēm, ja nu gadījumā butes mājās nepārved. Vecāko atvasi jūdzu mugursomā, pati bruņojusies ar tīkliņu, stiepām acis pārgriezuši. Vienu brīdi apdomāju, ka vēl pie esošajiem smagumiem varbūt iztikt bez tā ķirbja. Bet kad viesos pieteicās māsas vecākā atvase, sapratu, ka pirkšu vien to ķirbi. Pareizāk sakot šķēli. Jo zupas jau nevajag daudzu, tik lai remdētu to pirmo izsalkumu.
Mana vecākā atvase pēc iepirkšanās aizdevās pie draudzenes un vēlāk, īsi pirms zupa bija gatava, nostādīja mani fakta priekšā, ka Danielai arī garšojot ķirbja zupa un nākšot pie mums ēst! Ak tā... ja!?! Nē, nu ja jau mani noliek fakta priekšā vai tad es varu liegt bērniem ēst zupu. Vai Danielai garšoja, nezinu, bet meitēns pieklājīgs, izēda visu porciju. Māsas atvase un manis pašas jaunākā noēda katrs pa 3 porcijām. Ja jau 14 gadīgam jaunietim šī zupa gāja pie sirds, tad jau laikam sanāca laba!

trešdiena, 2012. gada 10. oktobris

Makaronu sacepums ar malto gaļu

Labs vakars!
Es joprojām turpat un joprojām cenšos izdomāt ko lai ātru, vienkāršu un nesarežģītu gatavotu pusdienās. Brīvdienas pagāja vienos priekos, cik piektdien lāpiju savu besi, tik sestdien jautri pavadīju laiku spēlējot galda spēles un ēdot suši. Pasākums izdevās pa pirmo!
Pirmdien, otrdien ēdām to, kas bija palicis no iepriekšējās gatavošanas reizēm. Un tik šodien pienāca tā diena, kad cīnoties ar magnētiskajām vētrām, domāju ko gatavot vakariņās.
Sākumā jautāju cienītajam par vēlmēm, bet diemžēl šajā jautājumā viņš man palīdzēt nespēja. Nu neko, pamesta zem tanka, domāju pati. Secināju, ka negribu ne kartupeļus, ne rīsus, ne griķus, atliek vienīgi makaroni. Ok. Bet kā? Te man atmiņu dzīlēs pavīdēja makaronu sacepums cepeškrāsnī. Un cik atceros, bez liekas vārīšanas. Tas der!! Tikai vistas filejas vietā ņēmu malto gaļu. Sanāca ļoti labi un tieši tas kas vajadzīgs, lai sevi lieki nenogurdinātu stāvot pie plīts! Bērni bija stāvā sajūsmā un katrs ēda pa div' porcij'!

ceturtdiena, 2012. gada 4. oktobris

Vistas zupa ar rīsu nūdelēm

Labs vakars!
Šodien pamodos ar domu, ka ir jau piektdiena. Smagi aplauzos, jo izrādās, ka piektdiena ir tikai rīt. Ko nu? Nu neko, kratījos ka nu uz darbu un šoreiz pirmo reizi dēļ transporta kavēju darbu. Diezgan tāda patizla sajūta, kad esi iesprostots lielā bleķa mašīnā un no tevis nav atkarīgs absolūti nekas. Jāatzīst, ka man netīkas kavēt, līdz ar to, man tas ir dubultsāpīgāk, nekā vienkāršam cilvēkam vulgaris. Nepietiek ar to, rīta kafiju aplēju ar aukstu ūdeni. Labi, ka negaidīju, kamēr ievilksies, bet savu kļūmi pamanīju uz reiz. Es jau ar aizdomām sāku domāt, ka šodien nav mana diena, bet paldies dievam, tas arī bija viss izņemot vienu kolorītu Lattelecom darbinieku. Viņš, kā tehnisks cilvēks man prasa telefona komunikātoru. Es gan atbildēju, ka mīļo cilvēk, es tak esmu tikai sieviete vulgaris. Kas par ellē ratā komunikātoru? Uz ko es saņēmu atbildi, ka forši esot, ka sievietei ir garas kājas. Nu jā, manas kājas ir smukas, nenoliegšu. Un šodien īpaši glīšas īsajos bruncīšos. Prieks, ka mēs abi sapratāmies.
Tā nu, priecādamās par savām kājām laicīgi devos mājās, lai varētu gatavot saimei vakariņas. Šodien ideja par vakariņām atnāca ātri. Laikam pasūdzēšanās par mūzas pazušanu, liek tai nokaunēties. Šodien doma bija skaidra, ka vēlos zupu. Tādēļ no rīta jau savlaicīgi izņēmu vistas ragū priekš buljona. Skaidrs, ka taps vistas zupa. Tikai kāda?? Sāku domāt par makaroniem un te, prātā nāca doma par rīsu nūdelēm. Tālāk jau viss aizgāja kā pa diedziņu un galarezultātā cienītais šo nodēvēja par FuFu Pandas īpašo nūdeļu zupu. Vidējā atvase, kā par brīnumi, divas porcijas izēda + vienu izlēja uz grīdas.

trešdiena, 2012. gada 3. oktobris

Cūkgaļas kiš-miš bez rozīnēm

Labs vakars!
Sākšu uz tādas diezgan skumīgas nots! Šodien bija jāatvadās no viena ģimenes mīluļa. Nu, mūsu ģimenē ir palicis viens mīlulis un tas ir pēdējais jaunpienācējs. Skumīgi, bet reizēm dzīvē nākas pieņemt smagus lēmumus. Ehh...
Runājot par ēst gatavošanu. Ir tā, ka mana iedvesma ir paņēmusi atvaļinājumu un kad pienāk tā diena, kad par sevi vārgi atgādina, ka ir taču bijusi, tad boikotu piesaka fotoaparāts. Pagājušo piektdien, vēl septembra izskaņā nolēmu cept vistu stilbiņus. Pusceļā mans bloga fotoaparāts pateica viss - ņemu atvaļinājumu. Pie tam, tā nav pirmā reize. Pie iepriekšējās reizes es iegādājos jaunu fotoaparātu. Tad gan vecais sasparojās, bet tagad atkal atsācis veco dziesmu. Nu labi, gaidīsim kad atžirgs. Bet tā kā šams pārstāja darboties procesa vidū, tad nu nebija jēgas ņemt jauno aparātu rokās. Kuru, starpcitu, svēti solījos, ka nekad, ne mūžam, par i prātā nenāk izmantot kā bloga fotoaparātu. Ha...ha, reizēm solījumus vienkārši esi spiest lauzt.
Brīvdienas pavadījām romantikas pilnu kartupeļu pārlasīšanas talku. Divas dienas tupus rāpus uz ceļiem pie milzīgas kartupeļu kaudzes. Un kā mantru skaiti, šis cūkām, tas brāķis, šitas ēdams, tas sēklai. Šāda veida pasākumā piedalījāmies pirmo reizi, taču ziemai 2 maisi kartupeļu nopelnīti. Pēc tam pilnmēnesī klausījāmies briežu riestu dziesmas. Romantiski, ka es jums saku. Tādēļ arī izpalika gatavošana, un vakar, aizvakar, bija jāapēd to, kas bija vēl ledusskapī palicis.
Pienāca šodiena un bija jādomā, ko un kā gatavot. No rīta neaizmirsu izņemt gaļu no saldētavas, tādēļ bija vērts papūlēties un palūkot receptes. Skaidri zināju, ka izņemtais gaļas gabals ir cūkas kakla karbonāde, bet karbonādes cept kaut kā nevēlējos. Tā nu klaiņojot pa recepšu dzīlēm uzdūros visnotaļ kārdinošam produktam - čili mango mērce. O! Šito noteikti vajag pamēģināt. Ko un kā klāt... tumša bilde. Tā nu pēc darba steidzu uz veikalu, pirku šo mērci un devos mājās dziļās pārdomās, kā tad labāk izmantot. Mājās secināju, ka ir daudz kas jāizmanto lai neaiziet postā, tādēļ, pārmetu krustu un liku visu, kas liekams. Galarezultātā sanāca cūkgaļa it kā saldskābajā krējuma mērcē. Bija ļoti labi! Bet nosaukumā tāpēc arī ir, kiš miš, tikai bez rozīnēm.