otrdiena, 2012. gada 31. jūlijs

Vistas fileja ar aprikozēm un brie sieru

Labs vakars!
Nu ko, šī jau trešā nedēļa, kad ar cienīto darba dienās esam tikai divatā. Atvases bauda omes/opja disciplīnu un cik esmu runājusi pa telefonu, nemaz par to nesūdzas. Ja jau atvasēm ir labi, mēs ar cienīto steidzam baudīt divvientulību. Vakar, par spīti ārā līstošajam lietum un tā izraisītajam haosam uz ceļiem, devāmies iekarot kino pasauli. Tiesa gan, izvēlētā filma mani garlaikoja un seansa laikā vismaz 10reizes man radās jautājums, ko es šeit skatos. Taču, es godam izturēju līdz galam un vairāk priecājos par faktu, ka vakaru pavadīju ar cienīto divatā. Tiesa, vakar Milēdija prasījās viesos un uzzinot, ka mums tomēr citi plāni, nosauca mūs par izlaideņiem. Tā viņš ir!! Skauž! Joks protams.
Šodien jau atkal darbā un tā kā vakardienas Milēdijas viesošanos pārcēlām uz šodien, tad nu vajadzēja domāt ko gatavot vakariņās.
Kādu laiku atpakaļ es vienā sabiedriskā ēstuvē baudīju vistas fileju saldajā čili mērcē ar aprikozēm. Garšas kombinācija man ļoti patika, tad nu šodien nolēmu, ja jau neesam daudz ēdāju, lai top vistas fileja. Tikai es savā versijā vistas fileju apgreidoju ar brie sieru un siera-aprikožu mērci. Sanāca dievīgi labi. Vīriec solījās zvaigznes nonest, Milēdija piebalsoja. Vēl nekaunējās pārpalikumus līdzi uz māju paprasīt. Pēc tā secinu, ka laikam jau bija gardi!

svētdiena, 2012. gada 29. jūlijs

Grilēta paprika ar salami un mocarella sieru

Nu ko! Ārā karstumiņs ne pa jokam. Šodien termometrs rādīja akurāt +34 grādus. Es miru nost, cienītais palika aizvien žirgtāks un žirgtāks. Nu ko! Nu neko!
Kopš piektdienas vakara līdz šodienas pēcpusdienai nodzīvojāmies jūras krastā. Bija mums tāds Duntes chillouts. Vairākas ģimenes ar bērniem azotē devāmies padzīvot pie jūras. Teltis ir, mazs grils un kempinga gāzes plītiņa līdzi un var padzīvot zaļi. Visa diena svaigā gaisā, ūdens, saule un laba kompānija. Atvases gan, šodien izskatījās pagalam sagurušas. Ja vakar no ūdens knapi dabūju laukā, tad šodien jau jūra bija apnikusi. Bet tak neticēja, kad vakar saukdama pasildīties, teicu, ka jūra nekur nepazudīs. Neticēja.
Bet laiks bija fantastisks, ūdens slapjš un naktis romantikas pilnas. Sajūta, ka nevis divas dienas, bet veselu nedēļu pie jūras dzīvojusies.
Protams, paralēli chiloutam, bija arī jāgatavo ēst diezgan paprāvam ēdāju pulciņam, vesliem 14 gabaliem. 6 pieaugušajiem un 8 bērniem. Tad nu vakara uzkodām gatavoju grillētas paprikas. Māsas 13gadīgais dēls novērtēja ļoti atzinīgi un beigās iemanījās noēst lielāko daļu no pagatavotā daudzuma. Bet prieks, ka jaunēklim garšoja. Ak, jā.. jaunēklis ar manu māsu uz Dunti brauca ar riteņiem. Tiesa, māsai pēc Alūksnes brauciena, Dunte tik tāda iesildīšanās vien sanāca.

Garneles saldskābajā mērcē

Labs vakars!
Mans chill-outs turpinās jau trešo nedēļu. Atvases joprojām pie vīramātes, līdz ar to grēks tēlot godīgu mājsaimnieci. Katru vakaru ar cienīto cenšamies ko izdomāt ko padarīt. Te peldes, te ar skrituļslidām pa Mežpraku, te izklaides Vecrīgā. plezīrs ne pa jokam es jums teikšu. Un ēst gatavošana atvirzās otrajā...nē, es pat teiktu trešajā vai pat ceturtajā plānā. Ok. otrdien tēloju labo mājsaimnieci un sagatavoju auksto zupu un cīsiņu mērci ar makaroniem. Tikai nelaime tāda, ka es pēc inerces gatavoju un tas nozīmē, ka 5l aukstās zupas un 2l cīsiņu mērces. Vīrs to ieraudzīdams bezspēkā izdvesa, kurš gan to visu noēdīs!! Bet neko, ēdām un gandrīz visu arī noēdām. Esam malači!
Taču, runājot par garnelēm. Šīs brīvdienas pavadījām jūras krastā. Mūsu vidū bija arī viens kaislīgs svētdienas makšķernieks. Manam cienītajam radās gaiša doma - jāķer butes. Protams, tam otram jau daudz nevajag un jūras krastā riktējāmies uz bušu ķeršanu. Tā nolūkam nopirkām 1kg garneļu. Vienkārši mazākas paciņas mēs nemākam nopirkt. Bet man jo bija doma - ja nebūs butes, gatavošu garneles. Un tā... ar gudru ziņu līdzi paņēmu sojas mērci, medu un kečups bija jau pats par sevi saprotams. Gatavošana - absolūti vienkārša. Tie kas ēda, teica, ka garšo labi. Panna bija tukša.

ceturtdiena, 2012. gada 19. jūlijs

Laša krēmzupa ar zaļumu sviesta grauzdiņiem

Labs vakars!
Mums ir plezīrs! Visu šo nedēļu jūtos tā, it kā atvaļinājums vēl turpinātos un darbs ir kā brīvā laika pavadīšanas pulciņš, nevis naudas pelnīšanas vieta. Bērni prom pie vīramātes un mēs ar savu cienīto ķeram kaifu. Beidzot mēs esam iemācījušies lietderīgi izmantot laiku, kad mājās nav trīs mošķīšu. Burvīgi, es jums teikšu.
Pirmdien un trešdien bijām apciemot manu tēti, kas bija nedaudz savārdzis un ievietots slimnīcā. Paldies dievam, viss ir labs, kas labi beidzas un nu jau viņš ir mājās, mammas gādīgajā aprūpē. Otrdien ar Ingu un Kristapu pabaudījām Vecrīgas romantiku un šodien, šodien beidzot tā pilntiesīgi mājās un gatavojot vakariņas. Pirmo reizi šajā nedēļā! Rīt jau jābrauc pakaļ bērniem un tad jau atkal draud ierastā ierinda! Es gan plānoju sestdien doties uz mežu pēc sēnēm.
Bet, kamēr vēl esmu uz vietas un pie vietas, jādomā ko gatavot vakariņās. Pie šī jautājuma pamatīgi samulsu. Ko nu? Ledusskapī iztukšītis, tas ir fakts. Tātad, jādodas uz veikalu. Skaidra doma. Tā nu šķirstu akcijas avīzes un lūkoju, ko lai gatavo. Gribas zupu. Krēmzupu. Ok. lai būtu, bet kādu tieši?! Un te man ar aci miedz Rimi akcijas lasis. Es gan acis ieplešu divreiz lielākas. Man?? Lasis? Nē, nu... sitiet mani nost, bet šis no prāta neiziet. Un tā, bruņojusies ar domu par laša krēmzupu, dodos uz Rimi pēc laša. Uzreiz varu pateikt, ka man zivju zupas uzdzen šermuļus un sevi esmu pozicionējusi kā zivju zupas neēdāju. Taču jau kādu laiciņu atpakaļ man prātā iezagās grēcīga doma, ka jāmēģina pašai pagatavot zivju zupa. Nu šī reize pienāca un ar šaubām ķēros klāt pie gatavošanas. Ja domājat, ka tagad teikšu, ka bez zivju zupas savu dzīvi nespēju iedomāties, tad nē. Jūs kļūdāties! Man laša zupa - neteikšu, ka negaršoja līdz ārprātam, bet savu mazo zupas bļodiņu tā arī neizēdu. Nē, man tiešām negaršo vārītas zivis! Cienītais? Oooo, tas gandrīz zvaigznes no debesīm nonesa, cik laba zupa esot sanākusi. Nē, nu cik ēdu, tik jau kopējās garšas likās ok. Bet vairāk par dažām karotēm apēst nevarēju.
Tādi lūk pīrāgi!

svētdiena, 2012. gada 15. jūlijs

Pikantie vistu spārniņi saldskābā mērcē

Nu ko, šovakar vedīsim savus trīs mošķīšus pie vīra mātes. Uz veselu nedēļu!! Jūs to spējat iedomāties?? Es nē! Abi ar cienīto sēžam un štukojam, ko nu tagad darīsim to nedēļu, kamēr tēlosim bezbērnu pāri. Vai prātā nesajuksim?? Joks. Atceroties tās reizes, kad atvases aizdotas uz pāris dienām trimdā, tad pa māju staigājām istabai piekto stūri meklējot. Tā vietā lai baudītu klusumu un mieru, abi nemierā dīdījāmies viens uz otru nesaprašanā skatīdamies. Kā lai aizpilda laiku, ja nav trīs bērnu? Redz kā cilvēks pierod pie kņadas.
Bet, bet kamēr vēl visi mājās, tikmēr jāgatavot saimei pusdienas. Ko nu taisīs, ko nu šmorēs? Bija man no Līgo saldētavā aizķēries 1kg vistu spārniņu, tad nu šos vilku laukā un gatavoju augšā. Par marinādi izvēlējos saldskābo jeb pareizāk sakot, viss kas mājās bija.
Sanāca nāvīgi labi + saldajā bija uzbeku melone. Ārprātīgi garda, bet arī dārga.

sestdiena, 2012. gada 14. jūlijs

Bulciņas ar rozīnēm un riekstiem

Labs vakars!
Nu ko, vēl tikai rītdiena un atvaļinājums ir cauri. Ehh, žēl, no tiesas žēl. Taču žēloties jau būtu grēks, jo šo nedēļu godam esam atpūtušies. Kopš otrdienas iekarojām Alūksnes novadu. Izbraukājām tuvākās apskates vietas un jūtamies varen labi atpūtušies. Tiesa, bija jau sākumā plāns pavisam savādāks, taču ne velti saka, cilvēks domā, dievs dara. Bet nekas, nākošgad mēģināšu atkal, varbūt izdosies.
Tā nu šodien atbraucot mājās secināju, ka gribas kaut ko garšīgu. Nezin kādēļ, bet pēdējā laikā kaut kā saldumus prasās. Tad nu ar šādu domu devos uz veikalu. Gribu kaut ko garšīgu! Tikai ko?? Šķetināju savu iegribu kamoliņu, līdz atšķetinājās doma par bulciņām. Pašceptām. Ar rozīnēm un riekstiem! It kā viss būtu labi, bet... kā ar mīklu. Klasisko raugu mīklu negribējās. Gribējās kaut ko mīkstāku, pufīgāku, līdzīgu kā veikala smalkmaizītēm. Un te, kustinot savu pelēko vielu izdomāju, kā būtu..., ja cukura vietā pieliktu iebiezināto pienu ar cukuru? Un vēl nedaudz skāba krējuma? Un mazāk miltu? Gala rezultātā sanāca diezgan daudz mīklas, bet maizītes sanāca gardum gardas. Spēj tik cept, jo tās tiek apēstas vēl lāgā neatdzisušas. Man gan, pēc trešās bulkas kuņģis pateica stop!! Lai būtu, savādāk naktī murgi rādīsies.

svētdiena, 2012. gada 8. jūlijs

Mocarellas nūjiņas

Gatavojot kabaču rullīšus, palika pāri man viens iepakojums mocarellas siera. Viss jau būtu labi, ja vien es to jau nebūtu izņēmusi no iepakojuma. Līdz ar to, vajag ātri izlietot, savādāk pazudīs ledusskapī aizmirstībā. Ko lai gatavo? Tā, kā pusdienas jau gatavojās pilnā sparā, bija jāizdomā kādas uzkodas. Varētu jau izlietot salātos, bet nekā prātīga mājās nebija. Gaidīt līdz rītdienas karstmaizēm, arī negribējās. Un te!! Prātā iešāvās doma, ka virsu kā uzkodas piedāvā siera nūjiņas. Parasti gan klāt servējot kādu mērcīti. Es gan iztiku bez mērcītes, bet sieru sagriezu un sacepu. Tiesa no tā viena gabala nekas daudz nesanāca, līdz ar to arī uzkoda pazuda pār'desmit sekunžu laikā!

Kabaču rullīši bekonā

Labs vakars!
Nu ko, pirmā atvaļinājuma nedēļa ir noslēgusies, vēl viena nedēļa priekšā. Ticu, ka tā palidos vēja spārniem un nepaspēšu ne attapties, kad jau būs jādodas darba gaitās. Vai man ir baigā vēlme strādāt?? Baidos, ka laikam tomēr nē. Mājās dzīvoties ir labi. Taču, nekas, sapurināšos un gan jau pēc nedēļas būšu atpakaļ ierindā!
Jāsaka, ka neskatoties uz to, ka dzīvojos pārsvarā pa māju, nekur tā neesam izbraukuši. Viesos, neskaitās! Ēst gatavošana kaut kā panīkusi. Laikam lielais karstums pie vainas, kad apetīte attopas tikai pie vēlas vakara stundas. Un tad jau pats par sevi saprotams, ka neko jau dižu nešmorēsi. Atliek iztikt ar ledusskapja labumiem.
Šodien arī lieliski varētu iztikt ar to, kas ledusskapī, taču dārzeņu grozā bija aizķēries kabacis. Doma bija sacept. Tā es to domu briedināju, līdz šodien beidzot sabriedu. Nolēmu, sacepšu, ka rullīšos iekš bekona mētelīša. Šo ideju izklāstīju cienītajam, kurš teica, ka diez vai tādus ēdīs. Viņš kabačus ēd tikai un vienīgi iekš lečo. Es pie sevis nopriecājos, ka tad jau pietiks man un atvasēm un cienītais lai ēd neapēsto gaileņu mērci. Taču!! Kad bija jau gatavs, vīriec jau nokomentēja, ka izskatās apetīti rosinoši. Pagaršoja un ko padomā! Esot lietojams! Viņš ēdīs!! A gaileņu mērce? Man?? Nu labi, ko darīt! Bet nu labi, sadalījām tā kristīgi uz pusēm, tā teikt, nogaršošanai. Cienītais atzīmēja, ka šādi varot gatavot, viņam garšojot!

piektdiena, 2012. gada 6. jūlijs

Krējuma-mascarpones-banānu želejkūka

Labs vakara!
Nu šodien bija karastumiņš, tāds pie kura mans cienītais atdzīvojas, bet es skaitu pātarus. Ne, ne, es dodu priekšroku nedaudz vēsākām gaisa temperatūrām. Tiesa, no galīga panīkuma mani glāba auksts ūdens un bērnu baseins 9stāvu māju ielokā. Bijām viesos pie vīra brāļa, jo manai vīramātei šodien dzimšanas diena.
Viņa uz to jubileju, lūdza pagatavot kūku. Bez olām! Sākumā domāju, ka nēē... man negribas cept. Taču beigās, attīstot savu fantāziju nonācu pie visnotaļ veiksmīga secinājuma - krējuma želejkūkas, kuru apgreidoju ar banāniem un maskarpones sieru. Pagatavošana gaužām vienkārša, bet rezultāts karstai vasaras dienai kā radīts. Es gan palūdzu vīramātei nopirkt zemenes ar ko servēt kūku. Jāsaka, kombinācija bija ļoti laba. Vismaz man garšoja un vīrieškārtas pārstāvjiem garšoja.

otrdiena, 2012. gada 3. jūlijs

Zemeņu desertkūka ar šokolādes gabaliņiem

Labs vakars!
Man ir tikai viens jautājums - Kur ir saule?? Man tā kā sācies atvaļinājums, bet laiks pagaidām tāds, ka labāk sēdēt mājās. Nē nu, pēc piesātinātajām brīvdienām man nav nekas pret pasēdēt mājās, četrās sienās. Tomēr atvasēm tas acīm redzot netīkas. Labi, ka ir draugi kas atbrauc izklaidēt!
Vakar bija Milēdija, šodien atbrauca mana bērnības draudzene, kuru es satieku, labi ja reizi gadā. Šim pasākumam par godu tapināju kūku. Bija man no laukiem ienācies biezpiens. Sākumā domāju, ka taisīšu sieriņus, bet kad pieteicās ciemos draudzene, tad nolēmu, ka jātaisa kāda kūka. Pagājušo gadu izmēģināju desertkūku ar mellenēm, tad nu šoreiz uzrunāja zemenes. Kūka karstām vasaras dienām ideāli piemērota!
Pie tam, pagatavošana pagalam vienkārša.

svētdiena, 2012. gada 1. jūlijs

Uz grila cepta vista

Labs vakars!
Uhh, kas par atpūtu! Piektdien, kā jau zināms, sākās mans un mana cienītā atvaļinājums. Tad nu jau lieki nekavējāmies un jau piektdienas vakarā sākām to izbaudīt. Atvaļinājuma sākuma baudīšana izpaudās gandrīz divas dienas ārpus Rīgas, pie Ingas laukos. Ko gan pilsētniekiem vajag, kā svaigu gaisu, ķemertiņu aiz šķūņa, ūdens no akas un virtuves vietā ugunskura pavards. Visa diena svaigā gaisā badot lauka cilvēka, tik ierasto ikdienas gaitu. Mums, pilsētniekiem, tā ir eksotika, kurai nodevāmies ar lielu prieku. Vislielākais prieks par atvasēm, kas lai arī ik pa brīdim centās aizšmaukt uz istabu palūrēt TV, tomēr lielāko daļu pavadīja kopā ar mums. Vislielākā sajūsma bija vidējai atvasei, kas gan ar prieku teltī gulēja gan pie lopiem uz kūti gāja un mājās ne pa visam negribēja doties.
Visa gatavošana, kā jau minēju, notika uz ugunskura improvizēta pavarda. Gatavojām gaileņu mērci, no turpat mežā salasītām sēnēm. Zivju zupa un vēži izpalika, jo cienītie pirmo nenoķēra, priekš otrā bija par daudz saguruši. Nekas, tas paliks uz nākošo reizi. Bet šoreiz gatavoju vistu, kas gan pirkta iekš Rimi veikala, taču gatavota svaigā lauku gaisā!