pirmdiena, 2012. gada 28. maijs

Vistas fileja ar zaļumu sviestu

Šodien man bija jautrs pusdienas pārtraukums. Tā kā strādāju netālu no liela tirdzniecības centra, tad nolēmu apvienot lietderīgo ar patīkamo - iegādāt sev salausebrilles. Iepriekšējās bija godam kalpojušas divas vasaras un nu laiks jaunām. Un te nu tik sākās. Izrādās, ka veikali akli seko līdzi modēm un briļlu rāmju modeļi ir absolūti vienādi.
Tā kā man nav briļļu seja un es pārdevējām šajā jautājumā ne īpaši uzticos, nolēmu ņemt palīgos savu darba kolēģi. Sak - skats no malas. Tā nu abas iekarojām veikalus. Taču, ak vai. Visur piedāvājumā ir sūdumušas brilles, kas man akurāt nepiestāv. Uzvelkot tādas, man tika atliek uzvilkt mušu spārniņus un 100 punkti man būs jāizvairās no vecām čībām un salocītām avīzēm! Apstaigājām visus veikalus, kur vien tirgojās saules brilles, visus kā viens. Un visur vieni un tie paši modeļi, kas manai sejai akurāti neder. Pat normālā briļļu veikalā man neveicās. Pat pie dārgā stenda!  Arī kolēģe saprata, ka man šāda veida brilles tiešām nepiestāv. Ka tā nav tikai mana izdoma. Ķeroties pie pēdējā salmiņa iegāju pat lielajā pārtikas veikalā. Tur gan, veicās un atradu modeli, kas man tiešām piestāvēja, bet cena nepavisam nebija tik draudzīga, kā man sākotnēji likās, ka tur jau nu noteikti nebūs dārgi. Tajā brīdī es pat apsvēru doties uz centrāltirgu, jo tikai tur es varētu atrast brilles, kas būtu bijušas modē pāris gadus atpakaļ. Taču, neticēsiet, izrādās, ka Drogās, pie necila stendiņa atradās brilles, kas derēja kā vajag. Nu jā! Daudz nedomāju, pirku nost. Vienai sezonai derēs un cerēšu, ka nākošgad briļļu mode būs nedaudz pamainījusies.
Ak jā, par vakariņām runājot. Izdomāju šodien pagatavot vistas fileju ar zaļumu sviestu. Es gan brīdi pašaubījos, kā labāk gatavot, bet manis izvēlētais variants bija pareizs. Un vakariņas sanāca gardum gardas, pat vecākā atvase noteica, ka esot garšīga gaļa. Un galvenais, ka vienkārši un ērti pagatavojami.

Banānu - kivi saldējums

Tajā pašā svētdienā klīstot pa to pašu veikalu sapratu, ka man nav miera. Nemiera iemesls bija banāni! Svētdienas brokastīs tika pasniegts ārkārtīgi gardas brokastis. Rūgušpiena pankūkas ar karameļu mērci un svaigiem banāniem. Tiesa, atvases diezgan neuzticīgi skatījās uz šādu kombināciju, tāpēc mums ar cienīto tikai pavairāk. Taču neskatoties uz to visu, no brokastīm bija palikuši pāri svaigi banāni. Nu ko, ko lai no tiem pagatavo?! Un te, veikalā, domājot par rabarberu zemeņu saldējumu, izdomāju, ka EU!!!, banānu saldējums! Taču arī šis saldējums jau bija reiz gatavots. Un tad!! Kaut kur dziļā atmiņu nostūrī uzpeldēja atmiņas par mājās esošiem kivi, kas bija palikuši pāri no tortes cepšanas. Kā būtu šāda kombinācija?? Jāsaka, ka nāvīgi gardi!

Rabarberu - zemeņu saldējums

Labs vakars!
Savu dzimšanas dienu nosvinēju ārkārtīgi labi. Iecerētais meiteņu pasāciens, neskatoties, ka no iecerētā skaita bijām piecas, sanāca ļoti labs. Mājās pārvilkos līdz ar gaismas aušanu. Un nākot mājās, pie sevis nodomāju, paldies dievam, ka nekas nebija jāšmorē, nav jāmazgā netīrie trauki un jāvāc bardaks pēc viesu atvašu uzlidojuma. Un no rīta, pamostoties ar pārsteidzoši skaidru galvu, devāmies iekarot rododendrus, kas beidzās ar manas dzimumdienas svinēšanas noslēgumu pie cienītā brāļa apartamentos. Viennozīmīgi, tik ilgi un tieši šādā veidā savu dzimšanas dienu svinēju pirmo reizi. Es tak zināju, jaunais gadu desmits nāks ar savām izmaiņām. Pozitīvām!
Tā nu svētdien, ejot iknedēļas pastaigā uz vietējo veikalu, apcerēju saldējuma recepti. Cienītā brāļa apartamentos sagriezu sev kādu pārīti rabarberu. Ar domu cepts rabarbermaizi, taču, taču, klīstot gar veikala plauktiem radās doma - saldējums!! Tā kā rabarberu saldējumu esmu gatavojusi, vajadzētu ko savādāku. Kā būtu ar zemenēm! Jā, tas varētu ģeldēt. Lūk rezultāts!

ceturtdiena, 2012. gada 24. maijs

Kartupeļu-puravu krēmzupa ar zaļo sviestu grauzdiņiem

Labs vakars!
Nu ko! Pirmdien man bija ārkārtīgs besis un īgņojos visu dienu. Pie vainas daļēji bijas manas kurpes, kuras pēc apavu remonta uzvilku kājās. Nācās secināt, ka salaboja ne tā, kā biju iecerējusi. Bet nu neko. Birojā sākumā visus nošokēju ar savām kurpēm, pēc tam jau bez kurpēm. Jo sapratu, ka ar basām pēdām man ir daudz, daudz ērtāk. Un arī kāju nagi smuki nolakoti. Vēl vaina jāuzņemas pirms dzimšanas dienas krīzei, kas tā nemanot uzmācās. Kā nekā jauns gadu desmits un smagas pārdomas par nākotni, jo pēdējie desmit gadi ir nodzīvoti ļoti intensīvi. Taču mana oma uzlabojās, kad man par godu, es vismaz tā ceru, māte daba bija uzrīkojusi pamatīgu uguņošanu! Savā dzimšanas dienā iekaroju vidzemes pusi un dāvanā no vecākiem saņēmu sešas kristāla glāzes. Kā man patīk trauki!! Vakar un šodien jau atkal esmu ierastajās sliedēs un gatava mesties dzīvē ar pilnu krūti.
Rīt kā reiz ir paredzēt neliels meiteņu pasākums par godu manai, nu jau pagājušai, jubilejai.
Taču, kamēr vēl esmu tikai domās par rītdienu, šodien bija jāgatavo saimei pusdienas. Sagribējās zupu. Tikai kādu?? Te nu daudz galvu nelauzīju, jo gribējās ko vienkāršu. Mājās bija kartupeļi,ķiploks un sviests, veikalā tika nopirkti puravi un dilles. Nekļūdījos, atvases pa divi lāgi ēda.

svētdiena, 2012. gada 20. maijs

Pildītās kotletes

Un visbeidzot man šodienas varoņdarbs. Neskatoties uz ārā valdošo svelmi un iekšā karsējošo cepeškrāsni, es sevi nolēmu paspīdzināt stāvot pie plīts un cepinot kotletes. Un ne jau šādas tādas, bet gan pildītās. Vai man izdevās sevi paspīdzināt? Protams! Mugura slapja, dibens putās, toties kāds rezultāts!! Es nezinu no kurienes man radās šī doma, ka varētu taisīt pildītās kotletes. Nekādas revolūcijas, spriežot pēc internētā atrodamās informācijas, bet manā redzeslokā līdz šim nebija nonācis. Un šoreiz pildīju nevis ar sieru, bet gan ar dārzeņiem.
Nu ko, šis tad arī bija iemesls, kādēļ vilkāmies pa pusrajonu uz tirgu. Vajadzēja malto gaļu. Taču rezultāts ir tā vērts. Cienītais stenēdams un pukstēdams, mani vainojot, ka es šo nobarošot, neatgāja no kotlešu bļodas.

Kartupeļi ar sieru

Šodienas viena no pusdienu sastāvdaļām bija kartupeļi. Ilgi domāju, kā lai tos pagatavo. Atkal sacept daiviņās? Ai nēē... Vārītus? Arī negribas... Pētot ledusskapja saturu uzmanību saistīja franču sinepes, siers, dārzeņu grozā atrodamie ķiploki un burkāni. Hmm... kā būtu ja to visu saliktu kopā un iespundētu cepeškrāsnī? Ļoti labi, es jums teikšu. Vismaz mājiniekiem garšoja.

Tītaru aknu pastēte

Labs vakars!
Nu ko, brīvdienas pagājušas un sāksies jauna darba nedēļa.
Vakar ar ģimeni iekarojām Muzeju naktis. Protams, protams, masas bija daudz un uz beigām jau sāka kaitināt. Taču sākums bija ļoti labs un daudzsološs. Kā pirmo apmeklējām Motormuzeju, kur tautas bija visnotaļ maz un diezgan brīvi varēja apskatīt eksponātus. Pēc tam devāmies uz alus darītavu Aldaris. Šeit lielāks prieks bija vecākiem, lai gan arī bērni nesūdzējās turēdami rokās Aldaris ražotās limonādes. Un vakara noslēgumā bijām ugunsdzēsības un dzelzceļa muzejos. Tad jau bija arī diezgan vēls, tāpēc devāmies mājās.
Šodien laiciņš silts un jauks, maratonu izlaidu, jo bija jāgatavo saimei pusdienas. Un kāda skriešana šādā karstumā? Tik sirdsklauves var dabūt!
Tad nu izstaigājām vietējos rajona tirgus un bodes, iepirkām visu nepieciešamo pusdienām. Pirmais ko šodien gatavoju un kas vismazāk attiecas uz pusdienu kārtu, ir aknu pastēte no tītara aknām. Ja jūs zinātu, cik garda tā man šoreiz sanāca. Mmm... ne-no-ēsties!


sestdiena, 2012. gada 19. maijs

Karstmaizes ar mocarella un vītinātu gaļu

Labrīt, labrīt, labrīt!
Šovakar vakarā ir muzeju nakts. Šogad esam nobrieduši tās apmeklēt. Zinu, tautas būs daudz un man tas, pilnīgi iespējams, varētu krist uz nerva, bet... bērniem varētu būt piedzīvojums. Pagājušo gadu mēs atturējāmies, bet aizpagājušo gadu un vēl iepriekš, labprāt apmeklējām. It kā jau sakot, kādēļ jāmīcās tajā burzmā, ja varētu normālā sestdienā, par maksu, bez stresa visu apskatīt. Jā, tā laikam būtu prātīgāk, taču šīm muzeju naktīm ir savs šarms. Un es tam tā īsti pretoties nevaru. Šis laikam ir vienīgais masu pasākums, kuru labprāt apmeklēju. Tad nu redzēs, kā mums vakarā veiksies.
Šorīt brokastīs gribējās ko siltu. Sākumā bija doma par vienkārši vārītu olu, taču paveroties ledusskapja dzīlēs uzgāju paciņu ar mocarella sieru. Kaut kad pasenāk, bija doma par picu, taču kaut kā līdz tās cepšanai, tā arī neesmu tikusi. Lai siers neaizietu bojā, nolēmu, ka varētu uzcept karstmaizes. Vēl bija dažas šķēles vītinātas gaļas, no viena izlaidīga piektdienas vakara. Tad nu visu to saliekot kopā, nedaudz uzlabojot ar marinētiem gurķiem, kas arī bija no kādas gatavošanas reizes palikuši, tapināju augšā brokastis. Viens mīnuss - mazuma piegarša. Jo atvases sākumā dikti aizdomīgi nopētīja balto siera gabalu un paziņoja, ka neēdīs. Protams, protams, līdz pagaršoja. Mēs ar cienīto, tik paostīt dabūjām.

piektdiena, 2012. gada 18. maijs

Vista ābolu-sojas-medus mērcē

Labs vakars!
Nu ko, veiksmīgi šī darba nedēļa pavadīta. Pēdējā nedēļa pirms jauna gadu desmita. Gandrīz sākot ar jauno nedēļu iekāpšu es jaunā gadu desmitā un šo gadu desmitu gaidu ar nepacietību. Attiecībā uz to, man ir lieli plāni.
Jāsaka, ka šis aizvadītais gadu desmits bija ārkārtīgi ražīgs un notikumiem bagāts. Ceru, ka nākošais būs tāds pats. Tiesa pēdējā nedēļā notiek, ne visai patīkami notikumi, bet arī tie ir vajadzīgi, lai stiprinātu savu raksturu.
Ak... es jau te aizrunājos par tādām visai filozofiskām lietām. Lai tās paliek!
Tātad, šovakar es gatavoju vistas spārniņus ābolu-sojas-medus mērcē. Bija tā, ka trešdien biju viesos pie Ingas un Kristapa. Kristaps bija pagatavojis ārkārtīgi gardu cūkgaļu saldskābajā mērcē. Tik gardu, ka es, nākošajā dienā, iepriekšējo dienas vakariņu iespaidā, darba pusdienlaikā devos uz vietējo ēstuvi. Un ieraugot tur vistas fileju ananāsu mērcē nespēju pretoties, jo likās, ka garšas eiforija turpināsies. Ne vella! Bija tāda vilšanās, ka gandrīz apraudājos. Nu neko. Bet miera man nebija. Tad nu šodien nolēmu pagatavot vistas spārniņus. Domāju, ko un kā, līdz atcerējos Mimosas stāstīto par soju ar ābolu sulu. Šādā kombinācijā vēl nebiju mēģinājusi t'qpēc apvienojot patīkamo ar lietderīgo, nolēmu izmēģināt. Ziniet ko?!! Sanāca nāvīgi gardi. Cienītais ar jaunāko atvasi sacentās, kurš vairāk vistas spārniņu noēdīs. Es, tiesa, vairāk devu priekšroku klāt liktajiem dārzeņiem, kas ar rīsiem garšoja ārkārtīgi labi.

svētdiena, 2012. gada 13. maijs

Grūbu salāti

Nereti ar mani ir tā, ka izlasu recepti un saprotu, ka viss, jāizmēģina. Bieži šādās reizēs es vēl tā līdz galam neesmu pārliecināta, ka galarezultāts sanāks tieši tāds, kādu es iedomājos, bet sastāvdaļu kopums liek domāt un ticēt, ka būs garšīgi. Arī šoreiz. Darbs man saistīts arī ar preses lasīšanu, tad nu vienā no avīzēm bija šī recepte, kas tūlīt pat tika norakstīta un noglabāta, kaut kad izmēģināšanai. Šis, kaut kad, akurāt bija vakar, kad pie mums ciemojās māsas trīs atvases. Un kad viņi ir pie mums viesos, mani nodarbina viena doma, ko lai gatavo pusdienās. Šoreiz arī vakariņās.
Vienmēr cenšos izlīdzēties ar kādu zupu, bet tā kā zināju, ka būs jāklāj arī vakariņu galds, tad nu nolēmu izmēģināt. Sak, kā būs būs. Māsas vecākā atvase pateica, ka garšīgi un noēda 2 porcijas. Lai gan, kā es uzzināju, grūbas viņš neēdot. Lūk tā! Sirdi, tas protams, man sasildīja. Arī manas abas jaunākās atvases labprāt ēda pa divi lāgi, kas liek domāt, ka salāti bija izdevušies. Tiesa, salātu recepti nedaudz pamainīju, olīvas nomainīju pret marinētajiem gurķiem, bet neatrodot vajadzīgo sinepju mērci, izlīdzējos ar franču sinepēm.

Biezpiena plācenīši ar rozīnēm

Labs vakars!
Sirsnīgs sveiciens visām māmiņām Mātes dienā. Jūs jau savas pienenes dabūjāt? Es jā! Veselas piecas. Tiesa dienas otrajā pusē es ar māsu sarīkojām sev nelielus svētkus. Esam tak pelnījušas!! Un izdzērām pudeli šampanieša, un uzēdām importa zemenes. Maximās trauciņos par 0.65ls tirgojās, trāpijās saldas, gluži pēc salmiem negaršoja. Tā nu nosvinējām Mātes dienu, ko lielāko daļu pavadījām mežā, pastaigājoties.
Vakar pie mums atbrauc māsas 3 atvases, vajadzēja kaut kā visu baru pabarot. Kādu brīdi atpakaļ Inga, ak šī dāsnā sirds, atveda biezpienu. Labs, sauss lauku biezpiens. Nolēmu, ka jāsacep biezpiena plācenīši. Klāt vēl jāpieliek rozīnes un nedaudz citrona miziņa. Sanāca labi, tik ar mazuma piegaršu.

ceturtdiena, 2012. gada 10. maijs

Viltotais zaķis ar bekona kažoku

Labs vakars!
Šodien noteikti nav mana diena. Pilnīgi un noteikti, lai gan no rīta tā nebūt neizskatījās. Darbs šodien lāgā neveicās, bet tam nepievērsu uzmanību. Ne pirmā reize, kad iestājas neliela radošā krīze. Taču tas nozīmē, ka drīz būs jauns uzrāviens. Šodien bērnudārzā bija Mātes dienai veltīts pasākums. Nu ko, laicīgi atprasījos no darba un devos uz bērnudārzu. Tā kā nebiju pusdienojusi un laiciņš vēl man ir, nolēmu, ekk, ieskriešu ka nu McDonaldā uzēst kaut ko. Piemēram McChiken un kolu? Ideāli. Nu lūk, un te jau sākās... pirmkārt man izsita vidējo komplektu, nevis atsevišķi burgeru ar kolu. Tā kā norēķinājos ar karti, tad nolēmu, piekāpties. Labi, kartupelīšus apēdīšu. Pēc tam man čikena vietā iedod McFish, to nu gan es nebiju ar mieru ēst. Uz manu aizrādījumu, ka pasūtīju pavisam ko citu, McMeitene vārgi izdvesa, a es sapratu ka fišmaku. Mans NĒ skanēja stingri un pārliecinoši un mcmeitene pūzdama elsdama tomēr iedeva man manu čiken. Ok. aši paēdu, lai gan burgers bija pārpiparots un devos tālāk savās gaitās. Ejot cauru tunelim aizķērās man kurpes purngals un es gandrīz novilkos ar zobiem pret trepēm. Stipri atsitu roku, cenzdamās noturēt līdzsvaru un kaut cik graciozi piesvempties kājās lāgā nesanāca. Jo otra roka bija aizņemta turot neizdzerto colas glāzi un somiņu uz elkoņa. Nu neko, noskurinājos, pielaboju kroni un gāju tālāk. Tramvajā iekāpu bez starpgadījumiem un arī līdz bērnudārzam tiku bez starpgadījumiem. Koncerts jauks un sirsnīgs, neraudāju un ar abām atvasēm devos mājās. Un te atkal sākās. Gaidot autobusu, atvases draiskojas pa pieturu. Palūru sarakstā, palūru pulkstenī, neraža... laikam autobuss tikko aizgājis. Nākošais pēc 20 minūtēm. Atslābusi stāvu un skatos, kas notiek, kad pēkšņi pamanu, ka pieturai strauji tuvojas autobuss. Brēcu atvasēm, ka autobuss klāt, lai skrien šurp, taču jaunākā atvase uzņēmusi apgriezienus skrien pretējā virzienā. Tā nu lēkšoju tai pakaļ, un brēcošu, jo atvasi tas acīmredzami neapmierināja, vilku uz autobusa. Fūu... paspēju, tik sīkā ute mauro pa visu autobusu. Nekas, uzlieku sejai akmens ģīmi un braucam mājās. Paldies dievam, atvase diezgan ātri nomierinās. Pie izkāpšana jau atkal tracis. Es savācos un kaut kā nokļūstam mājās. Atnākot mājās, kad jau liekas, viss, esmu drošībā, skatos... kaķis apvēmies pie WC durvīm. Velns!! Un tā čupa tik milzīga, sajūta, ka tur vesels kaķu bataljons vēmis. Tajā brīdī zvana mans cienītais un vidējā atvase dodas uz WC. Nākošais ko redzu, ar durvīm visa šī "Bagātība" izsmērēta pa visu grīdu. Āāā... gandrīz pati apvemdamās savācu visu to šmuci. Tajā brīdī pārrodas cienītais un es tik spēju uz viņu uzmest niknu skatu, kas vēstī, ka labāk mani neaiztikt. Paldies dievam, paēdam vakariņas un es ķeros pie trauku mazgāšanas. Nepamanu ka vienai glāzei apmalē robs izsists un es uz tā skaisti sagriežu savu pirkstu. Tieši uz asinsvada. Asinis šķīst uz visām pusēm, trauki pusmazgāti. Kaut kā apturu savu asiņojošo pirkstu, sabindēju, uzvelku gumijas cimdu un nomazgāju tos sasodītos traukus. Ceru, ka vairāk mani nekas negaida. Vakarā tik hokejs jānoskatās.
Bet par zaķi runājot!! Vakar pie mums viesos bija Inga ar Kristapu. Atveda man lauku olas, kuras es šodien sacepu vakariņās, jo gatavot man absolūti nebija spēka un vēlmes. Un vakardienas maltītē nolēmu pagatavot viltoto zaķi. Ideju par bekonu nejauši uzgāju kādā no draugiem.lv galerijām. Tajās, ko parasti iesaka draugi. Tā kā bekons mājās bij, tad nu cepināju vien augšā. Sanāca ārprātīgi labi, pati brīnos. Servēju galdā ar šī gada pirmajiem mazsālītajiem gurķīšiem!

piektdiena, 2012. gada 4. maijs

Vistas šķiņķīši karija mērcē

Laba diena!
Sveicu visus Latvijas Neatkarības pasludināšanas dienā! Lai arī esmu savas dzimtenes patriots, tomēr, tomēr par nožēlu, es šo dienu pavadu kā jau jebkuru brīvdienu. Vajadzētu kaunēties, bet man dikti netīkas apmeklēt masu pasākumus. Dodu priekšroku nomaļai izklaidei ar savējiem.
Tā nu apvienojot lietderīgo ar patīkamo, šodien bija tirgus diena. Kā nekā, nākošnedēļ pilnās burās uz darbu prom, līdz ar to, ledusskapis jāpiepilda ar pārtiku.
Šodien vārās skābeņu zupa no jaunajām skābenītēm. Rīt ciemos pie vīrabrāļa ģimenes, tad nu gatavošana izpaliek. A svētdien... svētdien šmorēšu jēru ar rīsiem. Tad nu lūk, ēdienkarte tuvākajām dienām gatava.
Bet vakar!! Vakar pie manis atbrauca Milēdija, dzērām šampi, sitām klaču. Taču lai tā labāk sistos un šampis labāk garšotu, kārtīgi jāpaēd. Zinot to, ka šodien veltīšu sevi iepirkšanās drudzim, tad nu vilku laukā saldētos vistu šķiņķīšus. Sak, pēdējie saldētavas mohikāņi, jāēd nost.
Neliels pārdomu brīdis, ko un kā gatavot. Gribās kopā ar kādu mērcīti, bet negribas noņemties ar marinādi. Un tad... secināju, ka ir taču tāda laba lieta kā karijs un saldais krējums. Viss ģeniālais ir vienkāršs un es absolūti tam piekrītu. Trekni? Protams, kā tad bez tā, bet viegli, ērti un gardi viennozīmīgi. Mērcīte lieliski noder pie rīsiem, gaļa pati par sevi, garšīga.

otrdiena, 2012. gada 1. maijs

Grēcīgie cepumiņi

Labs vakars!
Nu ko, brīvdienu maratons tuvojas izskaņai. Tiesa gan, nelielai, jo pēc divām dienām jau atkal trīs brīvdienas. Bet pēc tam gan, šādas brīvdienas būs vairs tikai novembrī, ja nemaldos. Ehh, mazliet žēl, jo šīs brīvdienas bija tik piesātinātas, ka es šodien vēl nespēju atiet. Nē, nē... ar alkoholu tur nav nekāda sakara, drīzāk ar notikumiem un pozitīvām emocijām.
Sākšu jau ar to, ka sestdiena, kas citiem bija zināma, kā darba diena, man bija brīvdiena. Man bija milzonīgs besis un nevēlēšanās neko darīt. Taču es sevi pārvarēju un uzcepu maizi, kā arī uztapināju kārtējo krekliņu. Tā jau varēju mājās bumbulēt, taču vakarā bija jādodas pie māsas uz dzimšanas dienu. Kā gāja, to var izlasīt zem nosaukuma "34". Tas bija satrteris pozitīvajām emocijām, kas sekoja vēl divas dienas, kad ar Ingu un Kristapu iekarojām Pērnavu. Piebūrām brāļiem igauņiem labu laiku, jo svētdien, akurāt, tur bija auksts un lietains. Ziemeļi, ko var gribēt!! Mājupceļā jau saule spīdēja un putniņi čivināja. Mēs tikai nedaudz palauzījām galvu, kas tad ir igauņu tradicionālā virtuve. Par leišiem zinām, par sevi arī... kaut cik, bet par brāļiem igauņiem... melnais caurums. Tiesa, mājās ņēmu talkā googles tanti un noskaidroju. Kartupeļi ar siļķi. Tā lūk!
Vakarā vēl iebraucām pie manas mammas, apsveikt vārda dienā un tik vēlā vakarā mājās.
Šodien, neskatoties uz saldo miegu naktī, nekādi nespēju pamosties. Ceru, ka uz vakarpusi tas izdosies, jo doma ir izmest kādu līkumu ar riteni. Vīriec šodien nocēla no bēniņiem.
Taču, visam tam pa vidu, nolēmu, ka jāucepina kaut kas garšīgs. Ledusskapī vēl vientulīgi meditēja vārītais iebiezinātais piens. Tas vēl tur bija no tiem laikiem, kad cepu maizītes. Nolēmu, ka jādara gals un šis labums kaut kur jāizmanto. Nekas cits nenāca prātā kā uzcept cepumus. Domāts darīts. Silti - man likās, nu tā...nekas īpašs, bet kad atdzisa, ooooo..... cita lieta. Kraukšķīgi, saldi un bezdievīgi garšīgi. Vismaz mūsējiem garšoja. Tāpēc arī nosaukumā - grēcīgie cepumiņi.