sestdiena, 2012. gada 31. marts

Cūkgaļa terijaki mērcē(marinādē)

Laba diena!
Nu ko, marts ir beidzies un tūlīt, tūlīt sāksies aprīlis. Godīgi, kopš sāku strādāt, laiks lidot aizlido. Vēl nesen likās cik tālu vēl pavasaris, bet tagad... skat, tūlīt jau būs beidzies.
Šī nedēļa bija diezgan saspringta. Te jaunākā atvase pēc vienas dienas bērnu dārzā nolēma nedaudz pavārguļot, kas nozīmēja, ka plānotā slimības lapa vai nu jāpagarina, vai jāmainās vietām. Ar cienīto lēmām par labu otrajam variantam. Te veļasmašīna noplīsa, tikko ar cienīto būrāmies līdz sataisījām. Tad divas dienas bija viesos vīramāte. Palaida nelielā brīvsolī kultūru baudīt. Un šim brīvsolim bija arī sekas. Pilns ledusskapis ar vīramātes šmoriem un pilnīga plānotās ēdienkartes izjaukšana. Manus vārgos pīkstienus, ka es tak arī plānoju, palika nesadzirdēti. Tā nu vakar saucu viesos draugus, sakot... viss. Jāēd! Savādāk aizies postā, jo šodien jau atkal viesos jādodas. Un atliktā gaļa pusdienu šmorim paliks nesagatavota. Tā nu nevar!
Draugi mums labi un atbrauca palīgā noēst to, kas jānoēd.
Biju no saldētavas izņēmusi gaļu. Cūkgaļas kakla karbonādes gabalu. Sākumā bija doma par cepeti, taču vīramāte manus plānus nojauca un gala rezultātā nolēmu, ka viss. Kaut kas jāsataisa. Domāju, domāju, līdz nonācu pie secinājuma - terijaki mērce. Vistu terijaki mērcē esmu gatavojusi un man garšo. Gan no Santa Maria gatavajām marinādēm gan arī no pašgatavotās. Tad nu nolēmu šoreiz gatavot cūkgaļu. Atsauksmes bija labas, laikam garšoja!

pirmdiena, 2012. gada 26. marts

Vistas aukstā gaļa

Laba diena!
Nu ko es teicu, ka būs jāceļas tumsiņā? Tā tas akurāt arī bija. Vispār naktī ļoti slikti gulēju, te daba sauca, te atvase pieprasīja ūdeni un manī nostrādāja vaktētājs, vai tik nav piemetusies nelāgā temperatūra. Tā nu pussnaudā gulšņāju līdz jūtu...nāk tāds labais miedziņš. Ka nu saldi pagulēšu, un lai arī aiz loga tumšs, tomēr palūrēju pulkstenī. Kā tad!! Akurāt pēc stundas jāceļas! .... pieklājīgi tas neskanēja. Tā nu tumsiņā cēlos un vēlos uz darbu. Labi, ka jau izejot ārā no mājas, bija gaišs. Tas liek domāt, ka gan jau drīz atkal celšos gaismiņā.
Ak jā, atgriežoties pie vakardienas. Paralēli zupas vārīšanai un cepumu darināšanai vārīju vistas auksto gaļu. Mūsmājās cienītais ar vecāko atvasi ir lieli aukstās gaļas cienītāji, tāpēc to varu vārīt gana bieži. Vienmēr būs pieprasījums. Tikai šoreiz vārīju no vistas gaļas. Vispār, pašu pašu pirmo reizi, kad saņēmos drosmi un vārīju auksto gaļu, to vārīju akurāt no vistas gaļas. Tad nu šoreiz, apvienojot patīkamo ar lietderīgo pirku veselu vistu un vārīju kā vistas zupu, tā auksto gaļu.
Cienītais ar vecāko atvasi slavē, es vēl pie garšošanas neesmu tikusi.


svētdiena, 2012. gada 25. marts

Sāļie cepumi

Labs vakars jūsmājās!
Šodien neskatoties uz agro celšanos, plkst. 9.00 pēc ziemas laika 8.00 tāpat jūtos, it kā man kāds būtu nozadzis laiku. Grrr, kamēr atkal ieiešu normālā laika ritmā. Vēl viens "bounus" šīm laika maiņām ir tas, ka kādu laiku nāksies celties tumsiņā. Jo šorīt bija nepatīkams pārsteigums, kad jaunākā atvase tā ap plkst. 7.00 no rīta, pieprasīja ūdeni, ārā valdīja tumsa. Tik tad sāka lēnām aust gaisma, bet es jau biju pieradusi, ka veļoties 6.30 no gultas, saulīte jau sveicināja un ārā bija gaišs. Un šovakar nevarēju pierast, ka plkst. 20.00 vēl ir gaišs. Grrr...
Bet nu labi. Ne pirmā, ne pēdējā reize. Rīt jau atkal uz darbu, tad nu steidzu gatavot pusdienu krājumus. Pusdienās, nekā īpaša, vistas makaronu zupa, tad vēl šo to, par ko rīt un vakariņās bija šie sāļie cepumi.
Vīriet's jau no rīta nočiepstēja, ko nu atkal garšīgu gatavošu. Es gan izlikos par beigtu, bet... bet prātā bija doma. Šos cepumus, kas slēpjas zem nosaukuma - Kartupeļu cepumi, izlasīju vienā recepšu saitā. Vīriet's pamanījis bildes izmisīgi nosaucās, ka man vajag tādus uzcept. Aha, šas! Bet ko tur liegties, bildes mani uzrunāja. Kā reiz, no vakardienas maltītes bija palikuši pāri vārīti kartupeļi. Tad nu ko, tapināju vien augšā. Nosaukumā neliku vārdu kartupeļu, lai tauta nenobītos. Jo galarezultātā cepumi galīgi negaršo pēc kartupeļiem, tāpēc labāk lai paliek sāļie.

sestdiena, 2012. gada 24. marts

Burkānu un zaļo zirnīšu sautējums

Šodien pusdienās pārēdos, ka vai traks var palikt. Pa ilgiem laikiem mūsmājās galdā tika celtas kotletes. Un ja jau kotletes, tad par lieliem priekiem cienītajam, arī burkānu zirnīšu sautējums.
Man ar šo sautējumu ir visnotaļ interesantas attiecības.
Ar šo ēdienu ir tā, vai nu baigi garšo, vai tas iedveš nāves šausmas. Es piederēju pie otrajiem. Jā, šis ēdiens bērnībā tik tiešām spēja iedvest šausmas. Ar gariem zobiem, lēnām un prātīgi, noskalojot ar kārtīgu malku ūdens, tas tika apēsts. Akurāt kā to tagad dara manas atvases. Lielākas šausmas par šo ir tikai burkānu sautējums. To gan neēdu vēl šobaltdien. Zināt, kā es sāku ēst burkānu zirnīšu sautējumu?
Pavisam vienkārši. Kad jau biju precētas sievas godā, vīram lepni paziņoju, ka lai šo mantu no manis negaida. Punkts un āmen. Taču, zināma lieta, ka grūtniecība ar sievieti izspēlē zināmas spēlītes. Akurāt, tā bija man. Vienu reizi, bijām viesos pie vīra mātes un tur galdā tika celts šis virums. Ak man dieniņ, es kā labi audzināts cilvēks, uzliku mazlietiņ, nu tā... pieklājības pēc. Taču, pagaršojot es tiešām negaidīju, ka tas garšos tik labi. Pagāja diezgan ilgs laiks, līdz es nolēmu, ka ai... kā būs tā būs, mēģināšu pagatavot. Un tavu brīnumu!! Ar kotletēm un vārītiem kartupeļiem, šis virums garšo ļoti labi. Pat pārsteidzoši labi. Hmm... arī kad vairs grūtnieču hormoni mani neplosīja, joprojām šis virums gāja pie sirds. Tā nu tagad laiku pa laikam pagatavoju, lai gan atvasēm, akurāt kā man bērnībā, ar gariem zobiem ēd.
Ok., atzīšos, ārpus mājas, izņemto mammas un vīramātes, citu gatavotos neēdu.

Riekstiņi

Labs vakars!
Šodien tāda ražīga diena. Gandrīz visu dienu nostāvēju pie plīts un ņemot vērā, ka šajā naktī pārejam uz vasaras laiku, jūtos tā, it kā man nozagtu veselu dienu, nevis vienu stundu. Ehh, kā man netīkās šīs laika pārejas, šurpu - turpu. Un jo vecāka kļūstu, jo kašķīgāka attiecībā uz šo tēmu.
Jau no rīta, baudot brokastu kafiju ar cienīto apspriedām dienas plānus. Tas, ka mājas bardaks jāpievāc, tas fakts. Un ko gan citu darīsi, ja mājās ir divi vājinieki. Domāts darīts, taču pirms ķerties pie mājas soļa, cienītais nevainīgā balstiņā apjautājas, ka es tak kaut ko garšīgu pagatavošu. Zdrasķe!  Tas tā kā neietilpa manos plānos, bet nu labi. Ja jau, tad jau. Pagatavošu! Tikai ko? Un te, pēc īsas apspriedes nonācām pie secinājuma - riekstiņi. Mūsmājās tie ir diezgan iecienīti, kāpēc gan neuzcept pašai. Pie tam, man tak ir arī formītes. Tad nu izpētīju mīklu receptes un paliku pie šīs. Jāsaka, ka nākamreiz likšu 1 olu, man jau likās, ka ar divām būs par daudz. Bet mana iedzimtā piesardzība guva virsroku. Nu neko! To nākamreiz! Bet tā... mājinieki ēda, nesmādēja. Atvases bija jo īpaši priecīgas, jo varēja piedalīties formīšu izklāšanā ar mīklu.

Olu pastēte

Laba diena!
Šodien brīvdiena sākās jau pirms astoņiem no rīta. Jaunākā atvase ar uzstājīgu "Man ir puņķis!!!" mūs pamodināja. Nu neko, cēlos un vēlos. Sakot, ka rīta stundai zelts mutē! Mūsu gadījumā, jaunākā atvase godpilni pievienojas vidējai atvasei visnotaļ pamatoti konkurējot uz vājinieku statusu. Ehhh... ko lai citu saka. Tā jau laikam kādu laiciņu būs, kā viens sajutīsies savārdzis, tā drīz uzradīsies sekotāji.
Bet, ko nu par skumjo. Ceru, ka drīz jau veselība atkal apciemos mūsmāju un visas slimošanas piemirsīsies.
Tā kā no rīta agri piecēlos, bija brītiņš laika pārdomām, ko un kā gatavot brokastīs. Kaut kā manas domas visu laiku grozījās ap vārdu ola. Nezinu kāpēc! Tas laikam dēļ drīzumā esošajām Lieldienām. Tā nu domāju, domāju un nolēmu palikt pie vienkāršas lietas. Šito receptīti piekopju vai nu Lieldienu izskaņā vai arī tad, kad olu maz, bet ēdāju daudz.
Mūsmājās vārītas olas ir cieņā. Vīrs paģēr divas olas, atvases, saprotama lieta, ka arī. Aha, tūlīt!! Nekā nebija! Šādi būs lētāk!

piektdiena, 2012. gada 23. marts

Tortillas ar vistu

Labs vakars!
Ehh, nemaz nezinu ar ko lai sāk. Laikam jāsāk ar to, ka mūsmājās atkal lazarete. Šoreiz vidējā atvase godpilnā vājinieka statusā. Bet nu nekas, cienītais ņems zilo lapu. Savādāk man jau pārāk bieži šīs lapas piešķir. Ka tik VSAA nesāk uzdot jautājumus. Labi, tas tā, atkāpei. Nē nu, reiz pa reizei iedomājos, kad jaunāko atvasi, kas par kaut ko sacepusies, jāstiepj uz autobusu. Un tur nav atkāpes, savādāk sanāk kavēt darbu. Tādos brīžos domāju, pie vella visu, lai tēvs ved un es gulētu mājās.
Lai nu kā, nonākot darbā, viss jau aizmirstas un esmu gatava jau rīt atkal vest uz bērnudārzu.
Šonedēļa bija salīdzinoši mierīga, ēdām svētdien gatavotos uzkrājumus un tik šodien viss bija izbeidzies. Jādomā ko vakariņās. Kādu brītiņu atpakaļ, iekš Rimi biju nopirkusi tortillas. Šodien kā reiz, lieti noderēja.
Šoreiz izmēģināju ar vistu. Bija labi, Jaunākās atvases, par spīti asumam, šņakarēja iekšā. Tikai mana izklaidība, piemirsu bildē pielikt saldētās zaļās pākšu pupiņas un eļļu. Neņemiet ļaunā!


svētdiena, 2012. gada 18. marts

Liellopa gaļas pastēte

Šodien jau ir svētdiena un tas nozīmē, ka rīt jau atkal uz darbu. Nezinu, priecāties par to, vai tomēr nē? Vakar biju pie māsas, lai arī pasācienu sākām gana laicīgi, tomēr ātrāk par desmitiem vakarā, mājās netikām. Spēles ir visīstākie laika zagļi.
Šodien pa mierīgo. Izgājām laiskā pastaigā un pie reizes iepirkām šo to no pārtikas. Pārdomas par to, ko šodien gatavot, jau sākās līdz ar brokastīm. Secināju, ka baigi gribas gaļas pastēti. Atceros no bērnības, kad mammai pildītās pankūkas cepot, bija palikusi pāri gaļas pildījums, kuru tad samaisīja ar buljonu un bija tāda vienkārša, bet garda pastēte. Un tieši šodien, akurāt, man to atkal sakārojās. Atzīšos, es jau labu laiku par to biju domājusi, bet kaut kā līdz gatavošanai netiku. Tad nu šodien,apvienojot patīkamo ar lietderīgo tapināju augšā. Čujs, ņuhs un poņa strādāja pareizajā virzienā un galarezultāts sanāca labu labais. Vismaz manējiem garšoja.

sestdiena, 2012. gada 17. marts

Baltmaizē cepta ola

Laba diena!
Šodien ir jauks sestdienas rīts, nezinu kā jums, bet mums aiz loga spīd saulīte un termometrs rāda 4 grādus plusā. Izskatās, ka vēja nav, ideāls laiks pastaigām. Taču pastaigas šodien atkritīs, jo plānā ir kārtējā galda spēļu diena. Šoreiz pie māsas. Bērni noteikti varēs daudzīties ārā pagalmā, kamēr mēs, lielie, pieri saraukuši nodosimies spēļu pasaulei un to izdomātajiem noteikumiem. Taču, pirms notiks šādas izvirtības, jāgatavo saimei brokastis.
Cienītais kaut ko čiepstēja par omleti un ceptiem cīsiņiem. Sakot, ka baigi kārojas. Bet es izdomāju ko citu, kā būtu ar baltmaizē ieceptu olu?? Cienītais manu ideju akceptēja un nekas cits neatlika, kā vien tapināt augšā. Jāsaka, ka sanāca labi un sātīgi. Pat vidējā atvase, kas ar ceptām olām ir uz jūs, šo ēda laizīdamies. Tad nu mūsu ēdienkartē vēl viens papildinājums brokastu karstmaizēm.

ceturtdiena, 2012. gada 15. marts

Vistas fileja kokosriekstu pienā ar šampinjoniem un dārzeņiem

Labs vakars!
Ak dies kā es esmu pieēdusies. Līdz ūkai un vēl mazlietiņ.
Ko labu ēdu?? Tieši to, kas virsrakstā norādīts, servēts kopā ar rīsiem. Sanāca ārprātīgi nāvīgi gardi. Ja vien vēders būtu bezizmēra, no katla es neatkāptos ne soli.
Noliekot sajūsmu malā, mūsmājās viss pa vecam. Es darbā, cienītais darbā, atvases kur nu kurais. Viens bauda zaļo dzīvi pie omes, pārējie divi ierindā - bērnudārzā. Tā nu, baudot tuvojošā pavasara saulīti vadu savas ikdienas gaitas. Brīvdienās bija slinkums gatavot, tad nu pirmdien līdzējos ar piena rīsu zupu un otrdien ar pārpalikušo gaileņu mērci ar makaroniem. Vakar pa ilgiem laikiem sacepu pankūkas un lūk, beidzot varēju realizēt to, ko sen kāroju pagatavot.
Jau sestdienas vakarā, klaiņojot pa veikalu sapirkos visu nepieciešamo. Sākumā bija doma gatavot zupu, taču vēlāk pārdomāju un labi vien ir. Šaubos vai zupa sanāktu tik laba. Tiesa, šodien bija doma ēst vēl iepriekšējo pusdienu pārpalikumus, taču... taču, sapratu, ka tad aizies bojā sestdien sapirkto produktu, tos nu man palika žēl, ka nekas cits neatlika kā šodien ķerties klāt. Tagad atkal varēs kādu laiku neko negatavot, jo rīt vakariņās pie vīra mātes, bet sestdien pusdienas pie manas māsas. Tā nu paliek svētdiena, ja vien kaut kas jau nebūs sabojājies. Es ceru, ka nē.
Tad nu lūgtums, manas šodienas vakariņas studijā!

svētdiena, 2012. gada 11. marts

Cūkgaļas karbonāde garšvielās ar "puveklīti"

Otrs, ko šodien maltīte cēlu galdā, bija šī gaļa. Zem nosaukuma " puveklītis"  slēpjas siers ar pelējumu.
Vakar vakarā bija jāieklīst Rimi un jānopērk pārtika. Ne domāts, ne plānots, tāds nekāds... klīdu gar veikala plauktiem un domāju, ko lai gatavo. Klaiņojot gar gaļas stendu uzklīdu dārgām, bet pēc skata dikti apetelīgām cūkas karbonādes šķēlēm. Te atcerējos piektdienas klaču ar darba kolēģi, kas ieteica pagatavot gaļu garšvielās. Esot nāvīgi gardi! Hmm... nenožņaudzos un liku gaļu grozā un stiepu mājās. Tad nu šodien gatavoju.
Mirklis pārdomu, kādas garšvielas lai liek? Santa Maria Kopejās gaļas garšvielas?? Nē... Un te savā garšvielu plauktā atradu tādu zvēru ar nosaukumu - Hmeli Suneli. Pēc daudzajām jūsmīgajam atsauksmēm, nolēmu izmēģināt. Un lai nebūtu " plika" gaļa, uzliku  šķēli " puveklīša". Sanāca ļoti labi.

Kartupeļu daiviņas

Labs vakars! Šī bij'  vien ražīg'  nedēļ'!
Ar rītdienu atsākās ierastais ritms, jo cienītajam ir beidzies atvaļinājums. Ehh, lai arī šīs divas nedēļas cēlos tāpat kā iepriekš, vienalga šķiet, ka būs grūtāk. Tas laikam tāpēc, ka atvases jāved uz bērnudārzu. Labi, ka vismaz vecākā atvase paliek mājās. Skolā brīvlaiks.
Vakar bijām ciemos pie Ivetas. Baudījām suši, kūku un protams, protams, spēlējām galda spēles. Es bez tām, vairs nekur. Nākamsestdien jau atkal, tik šoreiz pie māsas. Bet nu labi. Jānodzīvo vēl līdz tai dienai.
Ierasts jau, ka svētdienās šmorēju lielos katlus ar ēdamo. Taču šoreiz baiss slinkums un ideju iztrūkums. Nu ko? Nu ko lai gatavo? Nolēmu, ka par to domāšu rīt un šodien koncentrēšos tikai un vienīgi uz šodienas maltīti. Tā arī darīju un kā viens no šīs dienas maltītes sastāvdaļām, daiviņās cepti kartupeļi. Nekāda revolūcija, bet sasodīti garšīgi.

Pupiņu šokolādes kūka

Vakar bijām viesos pie Ivetas, kur tiku cienāta ar pupiņu šokolādes kūku. Es viņu piespiedu procesu bildēt un padalīties ar recepti. Lūk, rezultāts!

svētdiena, 2012. gada 4. marts

Ceptas aknas ar sīpolu mērcīti

Šodien ārā laiciņš smuks, ja vien nebūtu tād riebīgs vējš. Sakot, ka nākamā nedēļa atkal būs auksta, a man tā gribas svārkus uzvilkt. Un vispār, es jau domās esmu vasarā.
Taču kamēr vēl aiz loga ziema, jādomā ko gatavot pusdienās. Nav jau noslēpums, ka rīt jau atkal darba diena. Cienītajam atvaļinājums turpinās un es tagad nezinu, priecāties par to, vai tomēr nē. Bet tas, ka vismaz šo nedēļu man bija diezgan viegli piecelties, lai arī cienītais palika gultā šņākuļojam, ir neapstrīdams fakts.
Šodien ir arī tā diena, kad jāšmorē pusdienas uz nākošo nedēļu. Skaidrs ir viens, jāgatavo zupa. Bet ko no otrajiem ēdieniem? Klimstot pa piemājas tirgu ieraudzīju aknas. Miedza ar aci, sakot, lai nopērku. Lai gan virsū bija rakstīts - jaunlopa aknas, man ir smaga aizdoma, ka 2 gabaliņi bija cūku aknas un tikai 1 gabaliņās jaunlopa. Vai arī otrādi? Bet nu lai kā arī tur bija, sanāca labas.
Ar aknām ir tā, ka es labprāt ēdu aknu pastēti, bet pašas aknas man... nu tā. Ne īpaši. Bērnībā vispār, ciest nevarēju. Taču tīņa gados, jau atkal viesojoties pie savas draudzenes Līgas laukos, sanāca uzēst tikko svaigi ceptu aknu uz mīkstas baltmaizes. To garšu es neaizmirsīšu nekad. Tik maiga, mīksta, sulīga un vispār...āāā. Ilgi biju šīs garšas meklējumos, bet kaut kā nav sanācis uztrāpīties. It sevišķi lieli pārdzīvojumi bija otrās atvases gaidībās. Kad man kā grūtniekam dikti kārojās aknas un sev par brīnumu tās ēdu ar gardu muti. Kopš tā laika aknas kaut kā sāk mani uzrunāt.

Siera salāti

Vēl es vakar galdā servēju nelielu bļodiņu ar siera salātiem. Lai mūsdienās pagatavotu siera salātus, vajag zināmu kapitālu. Nav tie laiki, kad siers bija lēts un salātus pagatavot nebija problēmu. Tagad... 2x jāpadomā, vai tiešām gatavot šos salātus. Kāda izšķērdība, noēdīs tāpat.
Taču aizvakar klimstot pa piemājas lielveikalu, uztrāpījos uz akciju, ka sieram, kas tirgojās uz "akciju" bija vēl bonusā 30% atlaide. Vai tā bija, neprasiet, taču es atļāvos nopirkt 2 palielus gabalus. Un nu vakar klājot svētku galdu, iešāvās prātā fiksā ideja par siera salātiem. Bija palikuši pāri daži tomāti un arī pus puravs. Kāpēc gan ne?

Pikantie makaronu salāti

Man ir plīts! Jauna, skaista, spīdīga! Nu tagad tik varēs cept un šmorēt, ja vien būs iedvesma.
Pagājušo nedēļu cienītajam bija svētki. Vārda diena. Saprotama lieta, ka vakar māja bija pilna ar ciemiņiem un lai kā mēs gribētu lauzt stereotipus par svētku mielasta nepieciešamību, tomēr bez tā neiztikt. Taču šoreiz es neko daudz nešmorēju. Visiem viesiem iepriekš nobrīdināju, lai paēd mājās. Pie mums būs tikai salāti un arī tie ierobežotā daudzumā. Nu negribas man pēc darba nedēļas stāvēt un šmorēt, ai... iztiks ar pārbaudītām vērtībām un dažām jaunām vēsmām. Pārbaudītā vērtība - grauzdiņu salāti jaunas vēsmas - makaronu salāti. Šie ir tie salāti, kurus es pirms kāda laiciņa pieminēju, ka darba kolēģe ieteica. Esot nāvīgi labi. Tad nu nolēmu izmēģināt, pie tam, būs vairāki testētāji. Neteikšu, ka salāti izpelnījās milzu sajūsmu, bet bļoda vakara beigās bija tukša.