pirmdiena, 2012. gada 31. decembris

Cūkgaļa vīna mērcē ar timiānu

Laba diena!
Laimīgu visiem Jauno 2013.gadu!!! Tā tam būs būt, lai gan līdz jaunajam gadam vēl dažas stundas jāpagaida.
Vakar sanāca pilna māja uz Jaunā gada sagaidīšanas ģenerālmēģinājumu, ka šodien man gribas ielīst gultā un skatīties TV. Taču sirdsapziņa neļauj savai ģimenei nozagt jaungada nakts sagaidīšanas prieku. Pie tam, visu laiku tika plānots, ka brauks pie manas māsas svinēties. Tiesa, kā tas nereti mēdz notikt, plāni mainījās dažu stundu laikā. Sākot ar mani, kad es sapratu, ka nekur negribu braukt. Tad māsa paziņoja, ka pie viņas pasākums atceļās. Pēc brīža jau es saprotu, ka varbūt tomēr mājās nenīkuļot, bet aizbraukt kaut kur viesos un jau atkal brīdis, kad māsa pasaka, ka pasākums tomēr notiks. Bet kamēr vēl domāju, ka pasākums atceļās, saprotu, ka pie māsas sagaidīt negribas un beigās atceramies par vīra brāli. Ja nekas nenojuks, tad virziena mērķis ir Jauno gadu sagaidīt Purvciemā! Bet vēl ir laiks kaut ko pamainīt.
Bet, atgriežoties pie vakardienas, vakar nelielā, bet visnotaļ jautrā kompānijā nolēmām uzrīkot filmu vakaru. Iesākām veselas 3 filmas skatīties, kuras tā arī līdz beigām nenoskatījāmies. Pievērsāmies Uno un Ēzeļu spēlēšanai. Bija jautri, rokas cieta, bet reakcija ir!
Nu jā un pirms visām šīm jautrībām, pašā sākumā cēlu galdā cūkgaļu vīna mērcē. Baltvīna. Šis vīns bija palicis pāri no zivs gatavošanas un bija jāizlieto. Sāk skatīt receptes un šī man likās kaut kas absolūti fantastiski vienkāršs un rezultāts bezgala garšīgs. Ideāli piemērots svētku reizēm, kad negribas enerģiju tērēt stāvot pie katliem, bet rezultātā vēlas pasniegt tomēr ne tik ikdienišķu maltīti! Atvases ēda pa divām porcijām, laikam vīnā ir tas spēks.

sestdiena, 2012. gada 29. decembris

Jūras asaris vīna mērcē ar vīnogām

Labs vakars!
Redz kā ir, cilvēks domā, dievs dara. Visi mani svētku plāni un ar to saistītā gatavošana aizgāja skuju taku. Līdz ar to, šajā dienās es gatavošanai pievērsos ļoti ļoti maz, tik daudz, lai uzceptu pīrāgus, meduskūku un grauzdiņu salātus. Ak jā... viena fiksā soļanka. Vairāk nekas netika gatavots un gandrīz visas dienas ēdām ārpus mājas. Jāsaka, ka esmu nogurusi no svētkiem, no šīm garajām brīvdienām, kuras savās mājās praktiski tikai pārnakšņojām. Man tā pietrūka viena diena, kad vienkārši pabūt mājās, pavāļāties pa gultu, nesteidzīgi piekopt māju un uztaisīt pusdienas un tad jau atkal var mesties lielajā brīvdienu maratonā.
Šodien kā reiz bija tā diena, lai es darītu visu to, ko iepriekš minēju. Brokastis baudīju gultā, kuras man bija pagatavojusi vecākā atvase. Pēc brokastīm vēl pavāļojos pa gultu un tik ap 14.00 pēcpusdienā izlīdu no gultas. Tāds kaifs. Vēl tikai jāizdomā ko gatavot vakariņās. Pārskatīju ledusskapja saturu un acis pievērsās jūras asariem. Man tie bija veseli divi. Tātad?! Ko mēs varam pagatavot no jūras asariem? Vīna mērcē ar vīnogām? Ohohoho... izklausās burvīgi. Sastāvdaļas nav daudz, gatavošana vienkārša, bet galarezultāts tāds, ka nebūtu kauns pasniegt piecu zvaigžņu restorānā. Jau atkal apstiprinās teiciens - Viss ģeniālais ir vienkāršs.

ceturtdiena, 2012. gada 20. decembris

Cūkgaļa ar mango-paprikas mērci

Labs vakars!
Nu ko, rīt ir tā diena, kad daļa pasaules iedzīvotāju juks prātā. Es ceru, ka palikšu pie skaidrā saprāta, jo brīvdienas man ir saplānotas gandrīz pa minūtei un to visu ieplānoto man ļoti gribas piedzīvot.
Pie tam, šodien ir īpaša diena vidējai atvasei jubileja. Skaista, apaļa un nozīmīga.
Vispār šī nedēļa ir tāda, nekāda. Kā jau jebkura pirmssvētku nedēļa. Rīt vispār, nekāda strādāšana nebūs, bet diena jānodzīvo pirms lielā brīvdienu maratona.
Šodien manī ir atgriezusies gatavot kāre. Idejas galvā daudz un dažādas un ar nepacietību gaidu, kad varēšu tās izmantot. Savā ziņā, forši, ka ir svētki. Jo tas nozīmēs, ka man būs jāgatavo un tā ir lieliska  iespēja pagatavot visu, kas maisās pa galvu. Taču tas liecina arī par to, ka pēc šāda gatavošanas maratona iestāsies panīkums. Kā ir labāk, nezinu. Bet kamēr vēl ir vēlme gatavot, nolēmu šodien pagatavot cūkgaļu mango-paprikas mērcē. No sākuma domāju tikai mango mērcē, taču kāda iekšēja balss čukstēja, ka vajag arī papriku klāt. Un ar to es trāpīju desmitniekā. Sanāca ļoti garšīgi, pat atvases, neskatoties uz  bērnudārza Ziemassvētku pasākumā saēstajiem našķiem, savas porcijas noēda viens un divi. Laikam jau garšoja.

pirmdiena, 2012. gada 17. decembris

Vistas filejas gabaliņi saldā krējuma-sinepju mērcē

Lāābs vakars!
Es šodien jūtos kā izžmiegts citrons un neba nu velti. Brīvdienas bija tik piesātinātas, cik vien piesātinātas varēja būt.
Sākšu ar piektdienu, kad mums ar cienīto bija savs mazs, mīļš jubilejums. Vien nieka daži gadiņi, kopš kopā sametām kauliņus. Tur gan viss pa mierīgo, taču tirpas bija visu dienu. Kā nekā trīs atvases liecina, ka laiciņš ir pagājis diezgan, lai gan pašiem liekas, ka tik vakar sametāmies kopā. Bija mums svētku vakariņas un romantika.
Sestdien pienāca tā ilgi gaidītā diena, kad svinējām cienītajam jubileju, kas pēc pases datiem iekrīt šodien. Svinējām tādā jaukā vietā kā Farmācijas muzejā. Mūsu ģimenei un viesiem patika. Izpalika cepšana un šmorēšana, pārēšanās un tā jo projām, tā vietā ieguvām daž ne dažādas zināšanas un 4 stundas palidoja vēja spārniem. Pēcāk dejas Līvu laukumā un neliela pasēdēšana kādā no Vecrīgas kafe. Mājās pārradāmies krietni pēc pusnakts un vakar jutos diezgan grūti. Viesos pieteicās Milēdija, kura arī piedalījās visā svinību programmā. Tā mēs abas divas centāmies nākt pie saprašanas, vienu otru atbalstot.
Visai šai atbalsta programmai pa vidu, bija arī jāpagatavo maltīte ģimenei. Nu ko, te mirklis pārdomu. Saprotu, ka man patreizējais stāvoklis nebūt nav no tiem kulināriskākajiem, taču padoties nedrīkst. Vēl vakarā bija jāsarūpē cienasts, ko cienītajam nest uz darbu. Tā nu ar visiem dvēseles spēkiem, aiztriekusi cienīto uz veikalu pēc nepieciešamā cienastam, izdomāju, ka ehhh... lai iet vistas fileja. Taisīšu saldajā krējuma mērcē. Ātri un labi. Taču te manu skatu saistīja Polijā pirktās graudainās franču sinepes. O! Šito liksim klāt un visam tam klāt vēl spagetti novārīsim. Domāts darīts un sanāca ļoti laba maltīte, grūtiem pēcjubilejas rītiem.

trešdiena, 2012. gada 12. decembris

Puķkāposta sacepums ar sieru

Labs vakars!
Man šodien bija vājinieku diena. Trijos naktī piemetās kaut kāds nelāgs vēdera draņķis, ka sapratu, šodien darbs izpaliek. Un ja vien pašsajūta nebūtu diezgan čābīga tad es pat nopriecātos, kad mājinieki ceļas augšā, bet es varu palikt gulēt siltajā gultā. Šoreiz gan tas prieciņš izpalika, jo es dotu priekšroku celties, bet veselai. Lai nu kā, pret dienas otro pusi sajutos kā cilvēks un sapratu, ka šī diena jāizmanto lietderīgi. Jāpagatavo ģimenei siltas pusdienas. Siltas tādā ziņā, ka uz ierašanās brīdi tās jau ir gatavas, nevis tikai sāk riktēties uz gatavošanu. Jā, darba ļaužu garoziņa šajā jautājumā.
Vakar ieklīstot veikalā pēc dienišķā maizes kukulīša manu skatu piesaistīja puķkāposti. 1.25ls gabalā. Parasti es šādām lietām uzmanību nepievēršu, taču šoreiz pamanīju, ka starp maza izmēra galviņām ir atrodamas arī diezgan paprāvas puķkāposta galvas. Tad šī cena neliekas vairs tik augsta, tā nu ripināju grozā iekšā priecīgi domādama, ka cepšu sacepumu. Es vēl nezināju, kas mani naktī sagaida.
Taču, kā jau minēju, pret dienas otro pusi sajutos kā cilvēks un es neredzēju iemeslu, kāpēc gan man nepagatavot to, ko biju iecerējusi. Sacepums vienkāršs un salīdzinoši ātrs, ja vien pirms tam ir vārīta puķkkāposta galva.

otrdiena, 2012. gada 11. decembris

Vistu šķiņķīši ķiplokos

Labs vakars!
Nu ko, decembra mēneša svētku maratons ir sācies ar visām tām izrietošajām sekām.
Pagājušā nedēļa bija viena traka nedēļa. Bērnudārza sapulču maratons, kad jāsaprot, ko un kā organizēsies Ziemassvētku pasākumam. Šķēpu laušana ar pārējām māmiņām, kad jāvienojas ko tad liksim Ziemassvētku paciņās. Paldies dievam, ar to tikām skaidrībā un piektdien jau briedu pirmajam svētku pasākumam - 5 gadnieces jubilejai. Bet kas tev deva, tā vietā lai jautri ballētos bērnu ballītē, es 3.5 stundas pavadīju 2. slimnīcas uzņemšanā. Mana mamma bija nelaimīgi kritusi un lauzusi roku. Nu neko, sēdēju un izklaidēju viņu visas šīs stundas apcerot, kādi tad plusi pienākas, kad labā roka ģipsī. Kā arī rīkojām totalizatoru ar kādu traumu ievedīs nākošo pacientu. Sestdien gan.... sestdien atpūtos kā cilvēks, jo cienītajam bija darba balle. Sapucējos un izrādījās, ka izvēlētā kleitiņa ir diktam īsiņa. Nē, nu, pa savu kāju garumu nesūdzos un 10cm augstie papēži to lieliski papildināja. Tikai sēžot, tā kleitiņa tā nodevīgi raucās uz augšu. Nācās piesegties ar salveti. Tiesa, balle bija izdevusies, ko nevarētu teikt par vakardienu. Manam cienītajam tā bija tā izdevusies, ka tikai pret vakaru šams sāka daudz maz pēc cilvēka izskatīties. A man, kas no rīta arī neatteiktos ilgāk pagulēt, nācās celties un velties pēc bērniem, kuri dzīvojās vīramātes gādībā. Tagad cienītais man parādā un es viņam to atgādināšu, laiku pa laikam.
Tad nu beidzot klāt ir šodiena un šī nedēļa izskatās mierīgāka, vienīgi jāplāno dažam labam jubileju. Tā nu šodien bija jādomā ko gatavot vakariņās. Vakar braucot pakaļ atvasēm, ieskrēju centrālajā tirgū un nopirku vistas šķiņķīšus. Tos tad šovakar nolēmu izcept. Tikai kā? Sakot, ka viss ģeniālais ir vienkāršs un nolēmu izcept izmantojot tikai sāli, piparus un daudz, daudz ķiplokus.... 10.12.2012.
Šajā vietā, man pārtrūka interneta savienojums un ieraksta tālāk publicēšana izpalika. Tad nu šodien to godprātīgi turpinu, vien piebilstot, ka vista sanāca nāvīgi garda. Ideāli piemērota ķiploku mīļotājiem.

svētdiena, 2012. gada 2. decembris

Zitinjas adventes cepumiņi

Šodien rāma diena, kā jau pie adventes pienākas. Laiskas brokastis un nekādi dižie plāni, kā nekā rīt uz darbu. Beidzot! Tad nu atļāvos nedaudz sapucēties un izdomāt, ka vakariņās varētu uzcept cepumus. Pamudinājums bija no vakardienas palikušās šokolādes glazūras pārpalikumi. Žēl ārā mest, apēst par treknu. Tātad jācep cepumos. Palūrēju internetā, vai kāda interesanta recepte manu uzmanību saistīs. Taču nekā. Manu uzmanību saistīja karameļu krēms, iebiezinātais piens un mandeļu skaidiņas. Nē, nu ja jau izvirst, tad izvirts un to visu saliku vienā lielā brūnā kišmišā. Galarezultāts sanāca pārsteidzoši labs. Tiesa, garšas ziņā dominēja šokolāde. Bet vienalga, ar pienu gāja iekšā kā smērēts. Tagad domāju, kāda x pēc es tik daudz apēdu.

Eklēri

Labs vakars!
Visiem sirsnīgs sveiciens pirmajā adventē. Šodien ēdot brokastis, secināju, ka nepacietīgi gaidu Ziemassvētkus. Manī ir pamodusies svētku sajūta. Tas priecē.
Vakar no rīta padomos ar skaidru domu. Gribu eklērus. Pašceptus. Taču te bija viena neliela problēma. Pirmkārt, man mājās nebija konditorejas šprice, otrkārt, iepriekšējā reizē es sabeidzu šprici un arī pašus eklērus. Iedvesmojoši vai ne?
Bet, nolēmu noriskēt. Prismā uz akciju nopirku vienreizlietojamās konditorejas tūtas. Tā teikt - boh sņim, kas būs, būs. Un kā testētājus, pieaicināju IunK. Galarezultāts pazuda nepilnās piecās minūtēs... laikam bija garšīgi!

ceturtdiena, 2012. gada 29. novembris

Cūkgaļas un rīsu sautējums a ļa plovs

Šodien jaunākā atvase nepatīkami pārsteidza. Atkal temperatūra un tas nozīmē, ja rīt labāk nepaliks un visticamāk, ka nepaliks, arī nākošo nedēļu būs jāsēž mājās. A šovakar bija doma iet pie IunK (Ingas un Kristapa) vakariņās. Nācās atteikt un domāt pašai, ko nu tagad celt savai saimei galdā.
Labi, ka biju jau iepriekš izdomājusi ko gatavošu, līdz ar to ideja skaidra, tikai atlika gatavot.
Šis nu ir tas ēdiens, kuru es varētu ēst un ēst, un ēst. Pārsprāgt un atkal ēst. Un nebeigt vien brīnīties, nu kā var tik garšīgi sanākt. Ņemot vērā, ka visiem plovveidīgajiem ēdieniem dodu priekšroku jēra gaļai. Arī jaunākā atvase, neskatoties uz vājinieka statusu labprāt ēda.


Ābolu saldējums ar Ziemassvētku garšu

Labs vakars!
Aizvakar našķējoties gar ledusskapi, uzgāju diezgan pasen pirktu saldējuma paku. Palicis bija tieši tik daudz, lai pietiktu man. Tad nu sagaidījusi, kad atvases aizgājušas gulēt, ķēros pie saldējuma likvidācijas. Ēdot secināju, ka nu jā... nav tāds, kā manis pašas gatavots. Tagad es te tā iedomīgi, raucot degunu par augu taukiem. Un ka vispār sen neesmu gatavojusi saldējumu. Pie tam, zilais saldējuma ķocītis, no kura es mielojos, lieti noderētu saimniecībā. Vai tas nozīmē, ka sāku kļūt līdzīga mammai, kurai visi margarīnu trauciņi noder priekš aukstās gaļas? Es ceru, ka nē. Jo šoreiz gatavojot saldējumu, sanāca tieši 1l, tiesa, tagad no tā litra vien maza daļa palikusi.
Ak jā, atgriežoties pie saldējuma gatavošanas. Tā kā man bija plānā gatavot piparkūku mīklu, tad nu nolēmu, kā būtu, ja piparkūku garšvielas izmantotu saldējumā? Ja nemaldos, bija Ekselencei saldējums ar žāvētu ābolu un piparkūku garšu. Hmm... doma nav slikta. Jāpamēģina. Gatavais saldējums sanāca trekns, tā ir, ka reti gatavo pati un garšīgs. Atvases, ja neapstādinātu, noēstu visu pa tīro.

otrdiena, 2012. gada 27. novembris

Sarkanais jūras asaris zaļumu sviestā

Labs vakars!
Skat, jau šo svētdien pirmā advente ir klāt un tad jau skaties pasaules gals un Ziemassvēkti un Jaunais gads. Drausmas! Pēdējā laika notikumi ļoti daudz likuši pārdomāt dzīvi un savu ikdienu. Es gan nevaru sūdzēties, ka mana dzīve pazustu ikdienas rutīnā. Laikam pieturos pie teiciena, ja nevari mainīt notikumus, pamaini attieksmi. Un jāsaka, ka šādi dzīvot ir daudz vieglāk, tas nu fakts. Tikai reizēm ir ļoti grūti mainīt tieši savu attieksmi, nevis kāda cita. Taču pieturoties pie tēmas, jā... pagājušā nedēļa bija smaga.
Paldies dievam, manu ģimeni tas nav skāris un es joprojām varu turpināt bubināt, lamāties un bezgalīgi mīlēt savas atvases un tuvākos radus. Un šī nedēļa kā reiz ir piemērota, lai vairāk laika pavadītu ar savām atvasēm. Tiesa, neba nu bez iemesla, šie slimi. Abas jaunākās atvases joprojām slimojas un līdz ar to, man tāds piespiedu atvaļinājums. Un apvienojot patīkamo ar lietderīgo, vakar gāju iepirkties uz piemājas tirdziņu. Tur manu uzmanību saistīja sarkanais jūras asaris. Tiesa saldēts un dārgs - 4.60ls/kg. Par nieka trīs zivtelēm, kas nebūt nav baigi lielās, samaksāju vairāk par 5ls. Jēziņ!! Kur man prāts! Taču, taču... šī zivs man ļoti garšo. Jāsaka, ka mana iecienītākā zivs un ja vien ir iespēja, es izvēlos tieši šo. Un ne jau tāpēc, ka šī zivs ir ļoti liesa un piemērota diētas ievērotājiem. Nē! Vienkārši, tā man ļoti garšo. Tad nu šodien ķēros pie gatavošanas. Prasīju cienītajam, ir kādas īpašas vēlmes? Nē... neesot gan. Lai tik ņemot un cepot augšā. Bet tā brutāli uzmest šo zivtiņu uz pannas un uzcept, man rokas necēlās. Nē... Vajag kaut ko smalkāku. Vai vismaz ilūziju, ka ir smalkāk. Kā būtu cepeškrāsnī cepts... ar zaļumu sviestu? Lai iet! Jāsaka, zivtele sanāca dievīga.

trešdiena, 2012. gada 21. novembris

Zivju burgers

Labs vakars!
Izskatās, ka mūsmājās lazarete pamazām beidzas. Vismaz cienītais ir atžirdzis, tik rīt pie ārsta pieskaitāmības zīme jādabū. Nu jau atkal varēs pamazām ieiet ikdienas ritmā. Man gan nav nekas pret ilgāk no rītiem pagulēt, taču man kā zīdainim, režīms nomierina un rada drošības sajūtu. Viss ir kārtībā.
Šodien pat, vēl desmit minūtes pagulēt un es noteikti aizgulēšos, taču tagad celties un velties uz darbu ir par agru. Ko darīt? Cēlos un vēlos un šodien atļāvos uz darbu braukt ar trim transportiem. Izklausās jau šausmīgi, bet realitātē tas nepavisam nebija šausmīgi. Kaut kā jau tās desmit minūtes bija jāizlīdzina. Tad nu atļāvos vietējā Narvesn kioskā nopirkt cafe latte un žurnālu. 25minūtes svētlaimes garantētas un pirmo reizi secināju, ka tramvajs baigi ātri atbrauc līdz centram.
Darbā kā jau darbā un kā tuvojas pusdienlaiks, tā smagās pārdomas klāt. Pusdienas ir ļoti sāpīgs jautājums. Arī vakariņās bija smagas pārdomas, ko tad nu gatavot. Zvanīju cienītajam un uzdevu partijas uzdevumu, izdomāt ko ēdīsim. Pēc brīža uzdevumu bija izpildījis. Sēdējā pie i-neta un lasīja recpetes kur viena no galvenajām sastāvdaļām ir zivs. Ahā! Tātad, zivs vakariņās. Nu labi! Silti ieteicu viņam negaidīt mani mājās, bet rīkoties, uz ko es saņēmu nepārtulkojamu murmulēšanu, ka.... Tiešām nevarēju iztulkot. Labi! Lai būtu. Nonācām pie kompromisa par to, ka varētu pagatavot zivs burgerus. Abi vienbalsīgi par to nobalsojām un tad nu sūtīju cienīto radošajā komandējumā pēc zivīm. Rezultāts sanāca labs. Vidējā atvase kas ar zivīm parasti ir uz jūs, šoreiz ēda šņakstēdams. Laikam bija lietojams!

pirmdiena, 2012. gada 19. novembris

Mandeļu kūka

Labs vakars!
Nu ko, svētki pagājuši, himna un svētku salūts baudīts pie Tv ekrāna, jo kā jau paredzēju, mūsmājās lazarete turpinās. Nu ir kārta jaunākajai atvasei un vīriec' ir izvēlējies slimošanas maratona distanci nevis sprintu. Nu neko, rīt jau atkal uz darbu. Es tikai tā naivi ceru, ka jaunākā atvase ātri tiks uz kājām.
Taču, kamēr mēs visi pa mājām, pie brokastu galda sadomāju, ka sen nekas garšīgs nav ēsts. Kādu laiciņu atpakaļ, kad vēl visi veseli bija, ēdu gardos mandeļu cepumus. Un šie cepumi man nelika mieru. Gribas kaut ko no mandelēm. Tikai ko? Cienītais tik ieteica nepārstrādāties, lai nav viss vakars pie plīts jāstāv. Tas nekas, ka pats ērti iekārtojās lūkot pēdējo Batman filmu. Taču viņa padomu ņēmu vērā un cepumu vietā izdomāju, ka uzcepšu kūku. Savu mūžu tādu nebiju cepusi un bridu lūkot receptes. Mani uzrunāja divas, kuras es ar čuja, ņuja un poņas palīdzību apvienoju atmetot visu lieko. Par galarezultātu sirds nedaudz trīsēja, bet kad tas tika nobaudīts secināju, ka kūka sanāca garda. Noteikti cepšu vēl.

svētdiena, 2012. gada 18. novembris

Gaisīgās mazās pankūkas

Sirsnīgi sveicieni valsts svētkos!
Šī man ir bijusi viena traka nedēļa, jo nedēļas sākumā mans karsti mīļotais cienītais nolikās slims. Viss, negaidīs pasaules galu, bet mirīs nost jau tagad. Kā tad!!! Bet nu vārguļot šis vārguļoja godam, joprojām nav īsti atkopies, līdz ar to, krāšņā svētku programma mums izpaliek. Varbūt vakarā saņemsimies un aizdosimies pastaigāt pa Vecrīgu un noskatīsimies arī uguņošanu, bet lielas cerības uz to nelieku.
Tad nu šo nedēļu visus darbus menedžēju es. Pirmdiena bija vistrakākā, kad divu stundu laikā bija jāpaspēj no darba aizbraukt uz pārdaugavu pakaļ jaunākajām atvasēm uz bērnudārzu, tad aizvest mājās, iebraukt skolā uz vecāku dienu un tad doties atpakaļ uz centru pakaļ vecākajai atvasei uz dejošanu. Tas viss sastrēgumstundās ar sabiedrisko transportu. Es paspēju, taču otro reizi neko tādu atkārtot nevēlos. Lai gan pārējās nedēļas dienas bija samērā mierīgas līdz piektdienai, kad abas vecākās atvases pievienojās cienītajam un nolikās ar 38.5 temperatūru. Fak! Neko citu es pateikt nevarēju un sākās intensīva partnera meklēšana. Jo akurāt sestdien bija jādodas uz teijāteri kultūru baudīt. Paldies dievam, ka viss ir labs, kas labi beidzas un šodien jau atkal vārguļo tikai cienītais!
Tad nu šodien, radot kaut nelielu svētku sajūtu, nolēmu uzcept pankūkas. Mazās. Bet ne ikdienišķās. Šoreiz samiksēju kaut ko starp amerikāņu un biskvītpankūciņām. Galarezultāts sanāca pārsteidzoši labs. Pankūkas sanāca maigs, gaisīgas, mutē kūstošas.

sestdiena, 2012. gada 10. novembris

Cūkgaļas rulete ar saulē kaltētiem tomātiem un ķiplokiem

Sirsnīgi sveicu visus Mārtiņus Mārtiņos, savu tēti tajā skaitā. Šodien gan izpalika svētku zoss, taču to mēs baudīsim rīt. Šodien mēs pa mājām.
Vakar bijām baudīt kultūru. Ievērtējām izrādi Gremholma metode, man patika. Zāle bija pilna, priekšā apsēdās kundzīte, kura visu izrādes laiku meklējot labāko skatpunktu cītīgi dīdījās, līdz ar to es arī un ticu, ka visa rinda aiz manis arī. Piedodiet, kuri sēdēja aiz manis. Es nav pie vainas.
Šodien baudot laisko sestdienu, cienītais ieminējās, ka šausmīgi sen nav ēsta aukstā gaļa. Es tā padomāju un secināju, ka jā, patiešām sen nav ēsta. Un vai tad man grūti to pagatavot? It kā nē. Tā nu mēs devāmies piemērotas gaļas meklējumos, kas beigās izrādījās par īstām medībām, jo piemājas tirdzniecības vietās cūkas stilbiņi nebija atrodami. Kad nu beidzot atradām meklēto manu acu skatu saistīja cūkas pavēdere. Prātā uzvirmoja doma par smaržīgu cūkas ruletīti kas pildīta ar saulē kaltētiem tomātiem un ķiplokiem. Nebija jau divreiz jāsaka, kad mājās stiepu savu laupījumu. Tagad sēžu un elšu un uzdodu sev mūžīgo jautājumu, kāpēc tik daudz ēdu. Sanāca ārprātīgi labi. Jaunākā atvase atteicās no salātiem, tik gaļu vien ēda. Cienītais pievienojās pukstēšanā, ka būšot resns.

trešdiena, 2012. gada 7. novembris

Vistas tomātu zupa ar rīsu nūdelēm

Labs vakars!
Šodien bija smagas pārdomas par pusdienām darba laikā. Ziniet, nav joka lieta, katru dienu izdomāt kur un kā un galvenais KO, ēdīs. Šodien jau ar darba kolēģēm bijām gatavas iet uz vietējo bodi pēc roltoniem. Bet nu tomēr saņēmāmies un paēdām vietējā ēstuvē. Nedaudz jau apnicis un arī piedāvājuma klāsts nemainīgs. Savu reizi brīnos, kā mājas ēdiens neapnīk. Pirms uzsāku šo blogu, manā recepšu krājumā ne tuvu nebija tik daudz dažādu ēdienu. Bloga ietekmē es izmēģinu aizvien ko jaunu un ģimene savu reizi sāk ilgoties pēc vienkāršām kotletēm un frikadeļu zupas. Jā, tā ir šī bloga blakusparādība, ka aizraujoties ar jaunā meklējumiem, piemirst veco, labo. Bet pati jau vien vainīga... lai gan, es varu vainot Milēdiju. Viņa vainīga, ka uzsāku šo blogu. Un Cez Madam, kas man ierādīja, kā tad blogs veidojams. Viss... grēkāži atrasti, varu dzīvot mierā.
Vakar cepu sālīto sēņu plācenīši, sanāca nāvīgi gardi, ka es ar piespiešanos atrāvos no pannām un katliem. Tiešām sen nebija ēsts(cik zīmīgi par to veco, labo) un likās tik garšīgi, tik garšīgi. Šodien gan man plānā bija zupa. Šī zupa ir tā izslavētā, pareizāk sakot, manis slavētā zupiņa, kas atgrieza mani dzīvotājos. Jā, jā... šī tad ir tā zupele, ko gatavoju kamēr pati biju uzkarsusi kā tikko vārīta tējkanna(lasīt paaugstināta temperatūra) un vecākā atvase brauca uz slimnīcu šūt pieri. Pateicoties šai zupiņai es atguvu spēku, dzīvotprieku un vispār... nācu pie samaņas. Šodien pagatavojot secināju, garšo tikpat labi, kā toreiz.

svētdiena, 2012. gada 4. novembris

Biezpiena sacepums ar žāvētām aprikozēm

Labs vakars!
Brīvdienas beigušās un rīt jau atkal garā darba nedēļa ar visnotaļ plašu izklaides programmu brīvdienās. Sākšu jau rīt, kad būs jādodas viesos, bet nedēļas nogalē mani gaida kultūras pasākums - teātris un tēta vārda diena.
Arī šīs brīvdienas pagāja jautri. Atpūsties jau sāku piektdien, kad cienītais ar Kristapu devās uz Bonda jaunāko filmu. Savukārt mums ar Ingu bija meiteņu pļāpas + scrable un kam viskijs, kam alus. Vakar bija māsai vārda diena, kuru svinējām atceroties saldos 90. gadus. Jāsaka pasākums bija ļoti izdevies, it sevišķi, kad abas vecākās atvases varēja palikt pie māsas pa nakti. Tad nu šodien diena visnotaļ mierīga, jo mājās tikai jaunākā atvase. Tad nu paspēju i māju iztīrīt, i līdz veikalam aizstaigāt, veļu samazgāt un pusdienas sašmorēt. Ņemot vērā rītdienas viesības, tad šodien pusdienas vienkāršākas par vienkāršu - pārpalikumi. Un vakara noslēgumā uzcepu biezpiena sacepumu. Mīļā Inga jau atkal man bija iedevusi gabala biezpiena, līdz ar to, atkal kaut kur jāizlieto. Un vislabāk būtu sacepumā. Tikai šoreiz rozīņu vietā izdomāju pielikt žāvētas aprikozes, savukārt pie gatavošanas atklāju, ka mājās beigusies mannā. Kā būtu, ja pielikšu miltus? Iznāca labi. Vismaz mūsmājās garšoja!

otrdiena, 2012. gada 30. oktobris

Cepti vistas spārniņi rīvmaizē

Labs vakars!
Šodien notecināju asinis un pie.... mēģeni. Sen tas nebija darīts, kopš pēdējās grūtniecības. Es par to mēģeni domāju. Tā kā analīzes nodevu no rīta, tad secināju, ka visa diena brīva, jo ārsts man tik no 1. novembra atļāva pie virpas stāties. Taču ko nu es, esmu laba un devos taisnā ceļā uz tramvaju lai brauktu uz darbu. Nav ko, ir šādi tādi svarīgi darbiņi jāpadara un vismaz uz pusi dienu varu pastrādāt. Tā teikt, rīta pusē darbi raitāk sokās. Tā nu es pirmajā dienas pusē čakli pastrādāju, otrajā pusē devos mājās caur VID. Jā, jā, beidzot iesniedzu gada ienākumu deklarāciju. Tiesa, ieraugot milzīgo rindu nopietni apdomājos, vai man tiešām jāstāv un jārada vēl garāka rinda, vai izmantot iespēju aizpildīto veidlapu iemest urnā ar laipnu aicinājumu, ka tas domāts deklarāciju iesniegumiem. Vai mans iesniegums nonāks tam paredzētajā galamēŗķī, to es uzzināšu rīt. Jo man tāda nelaba aizdoma, ka esmu kaut ko piemirsusi šajā deklarācijā norādīt un tā tiks atzītu par spēkā neesošu. Tomēr, izejot no VID ēkas, jutos kā uzvarētājs un apcerēju, ko nu gatavot vakariņās. Izdomājos gan šā gan tā un beigās nonācu pie secinājuma, ka viss ģeniālais ir vienkāršs un nav ko vēlreiz izgudrot divriteni. Ir lietas, kas bez liekiem apgreidiem garšo labi un pie tā arī paliku. Tie būtu vistas spārniņi. Sākumā bija doma par vienkāršu izcepšanu cepeškrāsnī tikai sāls un melno piparu maisījumā. Taču sākot apdomāt šo domu kaut kā galvā nelika mierā ideja par rīvmaizi. Te nu nolēmu neignorēt un cept vistas spārniņus rīvmaizē. Pannā. Lielā eļļas daudzumā. Kā marinādi izmantojot savas iecienītākās garšvielas un voil'ā sanāca debešķīgs fāstfūds cepts sasodīti lielā eļļas daudzumā, taču garša...mmm.

pirmdiena, 2012. gada 29. oktobris

Pupiņu soļanka

Labs vakars!
Šodien biju atrādīties dakteronkulim, pareizāk sakot tantei, uz darbu vēl nepalaida. Nepatīkot mans arostikrātiskais bālums un nolēma rīt no rīta notecināt asintiņas. Lai tek suliņa, lai tek...(c). Kas tad man, tiesa es jau biju noskaņojusies, ka rīt došos jau uz darbu virpot, bet še tev, vēl dažas dieniņas brīvas. Vecākā atvase gana sapīkusi, jo māte mājās, kamēr šis bauda skolas brīvlaiku. Nav dzīvē taisnības, nav.
Bet kamēr es vēl biju noskaņās, ka rīt atgriežos ierindā, domāju, ko gatavot pusdienās. Skaidrs ir viens, ka pēc pēdējā laikā ēstajām gaļām, cepešiem un karbonādēm, gribas ko siltu un šķidru. Tas būtu zupa! Tikai kādu? Prātā pārcilāju visas iespējas. Sākumā doma bija par spinātu krēmzupu, bet tad apdomājos, ka mans cienītais droši vien gribētu zupu vulgaris un nevis krēmzupu. Vai es to spēju nodarīt savam karsti mīļotajam cienītajam? Nē. Tad nu sāku pētīt sīkāk, kas tad ledusskapī atrodas. Un te skat, doma sāka raisīties par soļanku, biezu, aromātisku un gardu. Kā reiz mājās mētājās viss kaut kas, kas prasījās pēc izlietošanas. Un arī vakar ceptais cepetis lieliski noderēs zupai. Sākumā bija doma par kartupeļi un pupiņas, bet beigās zupa sanāca pietiekami bieza, ka kartupeļus nepieliku. Un labi, ka tā. Kartupeļi tikai sabojātu visu kopainu. Atvases savas porcijas burtiski izrija, cienītais bija stāvā sajūsmā.

svētdiena, 2012. gada 28. oktobris

Cūkas cepetis sinepēs

Labs vakars!
Šovakar mūsmājās smaržo pēc tikko ceptām piparkūkām. Pateicoties piektdienas laika apstākļiem, pirmajam sniegputenim, negaisam un aukstumam, izvilku no saldētavas laukā pērnā gada piparkūku mīklu un cepu piparkūkas. Skat, Ziemassvētki jau nav tālu aiz kalniem.
Nu ko, pēdējais ieraksts tapis īsi pirms došanās uz poļu zemi, pēc tam iestājās klusums. Un neba jau tāpēc, ka es pilnām mutēm ēdu poļu labumus, nē... ne būt nē. Es ārstēju poļu baciļus. Es jau piektdien sajutos ne baigi labi, bet sadzēros tēju, aizgāju agri gulēt un likās, ka būs ok. No rīta cēlāmies tik agrā rīta stundā, kad pat visi baciļi saldi guļ, līdz ar to nenojautu, ka labāk šoreiz palikt mājās. Tikai pie Polijas - Lietuvas robežas sapratu, ka ir pakaļā. Tā nu divas dienas es tāds, s odņim krilom i tot pabit, centos pieturēties pie moža gara. Galarezultātā pirmdien saucu dakterkungu kas mani uzsēdināja uz ripām. Stiprām ripām. Un kad jau pamazām sāku nākt pie samaņas, lai varētu ko pagatavot pusdienās, vecākā atvase pārsita pieri. Veda uz VG šūt, līdz ar to, visi labie nodomi par gatavošanu izpalika. Izpalika tādā ziņā, ka nebildēju procesu. Lai gan tapināju vienu vājinieku zupiņu, kas mani atgrieza pie dzīvības pazīmēm.
Vakar biju pie māsas viesos, laipni izēdām viņas māju un apspēlēju iekš loto. Šodien beidzot tiku pie gatavošanas. Šo cūķa gabalu jau biju nopirkusi sen ar domu, cept cepeti. Šodien kā reiz izvilku laukā un ķēros pie darba. Poļos nopirku varen labas franču graudainās sinepes, tās nu man bija padomā likt lietā. Galarezultātā, pūles pieliku maz, bet rezultāts bija gardums gards.

ceturtdiena, 2012. gada 18. oktobris

Vistas cepetis ar melno balzāmu un āboliem

Labs vakars!
Man ir piemeties lielais, milzīgais besis. Gribās slinkot un neko vairāk, taču darbs jādara un kā par skādi, rīt ir tikai piektdiena. Tas nozīmē, vēl viena darba diena līdz brīvdienu braucienam. Labi, ka rīt par vakariņām nav jādomā. Jo pēdējā laikā ir piemeties milzīgs ideju trūkums. Vakar centos izcept tortillas, bet mans mēģinājums cieta neveiksmi. Biju tik nikna par iztērētajiem produktiem. Labi, ka pildījums bija sanācis labs, tad to kā sautējumu arī apēdām. Šodien man noteikti negribējās neko tādu atkārtot. Tad nu bija jādomā ko gatavot. Lai arī kā mana dārgā svaine centās iedvesmot, neviena no viņas pasviestajām idejām, mani tā īsti neuzrunāja. Taču sarunas laikā nonācu pie secinājuma, ka varētu izcept vistas cepeti. Ātri, tādā ziņā, ka nav baigi jāgatavo, vienkārši un ērti.
Palūkojos inetrnetā pēc receptes. Manu uzmanību saistīja Rīgas melnais balzāms. Hmm... skan vilinoši. Mājās kā reiz kādi nepilni 100ml jābūt.  Ciemos pieteicās viesi, kas vistas cepeti novērtēja atzinīgi.

otrdiena, 2012. gada 16. oktobris

Tītara - kūpinātas vistas kotletes bekonā

Labs vakars!
Šodien jau otrdiena un tas priecē, jo līdz brīvdienām vien palikušas četras dienas, praktiski jau trīs, kad dosimies iekarot poļu zemi. Jā, brīvdienās plānojam apvienot patīkamo ar lietderīgo, apskatos Poliju kā arī iegriezties kādā poļu veikalā un šo tie iepirkt, kā arī nosvinēt vienam jubilāram dzimšanas dienu! Lielisks plāns, es jums teikšu.
Bet kamēr vēl esam tepat uz vietas, jādomā kā saimi pabarot. Sestdien, kad vēl cienītais pa butēm pērās, tirgū pirku tītara gaļu. Filejas cena tik pievilcīga, ka nespēju palikt vienaldzīga. Sākumā man bija doma pagatavot kaut ko daudz vienkāršāku, bet tā kā mana mamma iedeva man pašu kūpinātus vistu šķiņķīšus - divus, lielos, tad nolēmu šo lietu likt jau lietā. Divi lielie šķiņķi mūsu ģimenei par maz. Gatavot kaut kādus salātus, nebija vēlmes. Tādēļ nolēmu, kā būtu ja tītara filejas gabalu sajauktu ar vienu no šķiņķu gaļas. Un tā, lai būtu pa trekno, visu ietīt bekonā. Nu ja audzē taukus uz ziemu, tad audzē. Labi, tas joks! Galvenā doma tāda, ka fileja jau sausa pati par sevi un lai nedaudz piedotu slapjumu, ietinu bekonā. Jo arī vistas gaļa, kā jau pašas kūpināta, nav ar visādiem E uzlabotājiem piedrazota. Galarezultātā ēdot nevar noteikt, kas par gaļu, jo kūpinātās vistas aromāts ir ļoti izteikts. Cienītais teica, ka garšojot pēc žāvētas desas. Jāsaka, man pašai ļoti garšoja, ideāls variants, ja gribas mājās sarīkot gril pasākumu, bet bez grilēšanas. Ir jau protams visādas ķīmijas, kā šķidrie dūmi utt. kas piedos vajadzīgo aromātu un garšu. Taču šādi arī var panākt vēlamo efektu. Tikai vistai tiešām jābūt kūpinātai, nevis kūpinātā šķidrumā mērcēta.

svētdiena, 2012. gada 14. oktobris

Pīrādziņi ar svaigi sautētiem kāpostiem

Vakardiena man bija ražīga jo ražīga. Neskatoties uz ķirbju zupas un kāpostu tīteņu gatavošanas, pašā vakarā sacepu arī kāpostu pīrādziņus. No tīteņu gatavošanas palika pāri kāposts un domāju, kā to labāk izmantot. Tā kā zupa man nebija paredzēta, nolēmu, ka jāsacep pīrāgi. Un uzreiz, jo savādāk pusvārītais kāposts nobēdzināsies ledusskapī un tur arī paliks, līdz pienāks laiks doties uz miskasti. To es pieļaut nevēlējos, un neskatoties uz savu izklaidību un nogurumu, sacepu tos pīrāgus.
Es jau biju vienreiz cepusi kāpostu pīrāgus, bet ar skābi sautētiem kāpostiem. Šoreiz izmantoju svaigi sautētos. Bildē, pie sastāvdaļām nav ieraugāms kečups, lai gan tika izmantots. Tas tāpēc, ka cepot pīrāgus, bija jau deviņi vakarā un bija manāms izklaidīgs nogurums. Jo pirmā kļūme bija, kad bildē neieraudzīju miltus!! To gan savlaicīgi novērsu. Par kečupu atcerējos vien tad, kad pievienoju.

Krāsnī cepta ķirbja krēmzupa

Labas dienas!
Šodien jau ir svētdiena un rīt jau atkal jādodas uz darbiem. Lai arī man mans darbs patīk, tomēr šobrīd neatteiktos kādas dieniņas padzīvoties mājās. Bet kas man to dos, būs vien rīt jāceļas un jāveļas uz darbu.
Vakar mans cienītais bija aizdevies uz Ventiņiem pēc butēm. Uz visu dienu! Tas nozīmē, ka man vienai jāizklaidē mani trīs mošķīši un jāsadomā, kā arī sevi nodarbināt. Apdomājos gan šā gan tā un nonācu pie secinājuma, ka gatavošu kāpostu tīteņus. Ārprātīgi sen nav ēsti. Bet tā kā šie diezgan ilgi gatavojās, nolēmu pa vidam uztapināt ķirbja krēmzupu, lai remdētu izsalkumu. Rīts sākās ar gājienu uz piemājas tirgu pēc gaļas. Ne tikai tīteņiem, bet arī  citām ēdienreizēm, ja nu gadījumā butes mājās nepārved. Vecāko atvasi jūdzu mugursomā, pati bruņojusies ar tīkliņu, stiepām acis pārgriezuši. Vienu brīdi apdomāju, ka vēl pie esošajiem smagumiem varbūt iztikt bez tā ķirbja. Bet kad viesos pieteicās māsas vecākā atvase, sapratu, ka pirkšu vien to ķirbi. Pareizāk sakot šķēli. Jo zupas jau nevajag daudzu, tik lai remdētu to pirmo izsalkumu.
Mana vecākā atvase pēc iepirkšanās aizdevās pie draudzenes un vēlāk, īsi pirms zupa bija gatava, nostādīja mani fakta priekšā, ka Danielai arī garšojot ķirbja zupa un nākšot pie mums ēst! Ak tā... ja!?! Nē, nu ja jau mani noliek fakta priekšā vai tad es varu liegt bērniem ēst zupu. Vai Danielai garšoja, nezinu, bet meitēns pieklājīgs, izēda visu porciju. Māsas atvase un manis pašas jaunākā noēda katrs pa 3 porcijām. Ja jau 14 gadīgam jaunietim šī zupa gāja pie sirds, tad jau laikam sanāca laba!

trešdiena, 2012. gada 10. oktobris

Makaronu sacepums ar malto gaļu

Labs vakars!
Es joprojām turpat un joprojām cenšos izdomāt ko lai ātru, vienkāršu un nesarežģītu gatavotu pusdienās. Brīvdienas pagāja vienos priekos, cik piektdien lāpiju savu besi, tik sestdien jautri pavadīju laiku spēlējot galda spēles un ēdot suši. Pasākums izdevās pa pirmo!
Pirmdien, otrdien ēdām to, kas bija palicis no iepriekšējās gatavošanas reizēm. Un tik šodien pienāca tā diena, kad cīnoties ar magnētiskajām vētrām, domāju ko gatavot vakariņās.
Sākumā jautāju cienītajam par vēlmēm, bet diemžēl šajā jautājumā viņš man palīdzēt nespēja. Nu neko, pamesta zem tanka, domāju pati. Secināju, ka negribu ne kartupeļus, ne rīsus, ne griķus, atliek vienīgi makaroni. Ok. Bet kā? Te man atmiņu dzīlēs pavīdēja makaronu sacepums cepeškrāsnī. Un cik atceros, bez liekas vārīšanas. Tas der!! Tikai vistas filejas vietā ņēmu malto gaļu. Sanāca ļoti labi un tieši tas kas vajadzīgs, lai sevi lieki nenogurdinātu stāvot pie plīts! Bērni bija stāvā sajūsmā un katrs ēda pa div' porcij'!

ceturtdiena, 2012. gada 4. oktobris

Vistas zupa ar rīsu nūdelēm

Labs vakars!
Šodien pamodos ar domu, ka ir jau piektdiena. Smagi aplauzos, jo izrādās, ka piektdiena ir tikai rīt. Ko nu? Nu neko, kratījos ka nu uz darbu un šoreiz pirmo reizi dēļ transporta kavēju darbu. Diezgan tāda patizla sajūta, kad esi iesprostots lielā bleķa mašīnā un no tevis nav atkarīgs absolūti nekas. Jāatzīst, ka man netīkas kavēt, līdz ar to, man tas ir dubultsāpīgāk, nekā vienkāršam cilvēkam vulgaris. Nepietiek ar to, rīta kafiju aplēju ar aukstu ūdeni. Labi, ka negaidīju, kamēr ievilksies, bet savu kļūmi pamanīju uz reiz. Es jau ar aizdomām sāku domāt, ka šodien nav mana diena, bet paldies dievam, tas arī bija viss izņemot vienu kolorītu Lattelecom darbinieku. Viņš, kā tehnisks cilvēks man prasa telefona komunikātoru. Es gan atbildēju, ka mīļo cilvēk, es tak esmu tikai sieviete vulgaris. Kas par ellē ratā komunikātoru? Uz ko es saņēmu atbildi, ka forši esot, ka sievietei ir garas kājas. Nu jā, manas kājas ir smukas, nenoliegšu. Un šodien īpaši glīšas īsajos bruncīšos. Prieks, ka mēs abi sapratāmies.
Tā nu, priecādamās par savām kājām laicīgi devos mājās, lai varētu gatavot saimei vakariņas. Šodien ideja par vakariņām atnāca ātri. Laikam pasūdzēšanās par mūzas pazušanu, liek tai nokaunēties. Šodien doma bija skaidra, ka vēlos zupu. Tādēļ no rīta jau savlaicīgi izņēmu vistas ragū priekš buljona. Skaidrs, ka taps vistas zupa. Tikai kāda?? Sāku domāt par makaroniem un te, prātā nāca doma par rīsu nūdelēm. Tālāk jau viss aizgāja kā pa diedziņu un galarezultātā cienītais šo nodēvēja par FuFu Pandas īpašo nūdeļu zupu. Vidējā atvase, kā par brīnumi, divas porcijas izēda + vienu izlēja uz grīdas.

trešdiena, 2012. gada 3. oktobris

Cūkgaļas kiš-miš bez rozīnēm

Labs vakars!
Sākšu uz tādas diezgan skumīgas nots! Šodien bija jāatvadās no viena ģimenes mīluļa. Nu, mūsu ģimenē ir palicis viens mīlulis un tas ir pēdējais jaunpienācējs. Skumīgi, bet reizēm dzīvē nākas pieņemt smagus lēmumus. Ehh...
Runājot par ēst gatavošanu. Ir tā, ka mana iedvesma ir paņēmusi atvaļinājumu un kad pienāk tā diena, kad par sevi vārgi atgādina, ka ir taču bijusi, tad boikotu piesaka fotoaparāts. Pagājušo piektdien, vēl septembra izskaņā nolēmu cept vistu stilbiņus. Pusceļā mans bloga fotoaparāts pateica viss - ņemu atvaļinājumu. Pie tam, tā nav pirmā reize. Pie iepriekšējās reizes es iegādājos jaunu fotoaparātu. Tad gan vecais sasparojās, bet tagad atkal atsācis veco dziesmu. Nu labi, gaidīsim kad atžirgs. Bet tā kā šams pārstāja darboties procesa vidū, tad nu nebija jēgas ņemt jauno aparātu rokās. Kuru, starpcitu, svēti solījos, ka nekad, ne mūžam, par i prātā nenāk izmantot kā bloga fotoaparātu. Ha...ha, reizēm solījumus vienkārši esi spiest lauzt.
Brīvdienas pavadījām romantikas pilnu kartupeļu pārlasīšanas talku. Divas dienas tupus rāpus uz ceļiem pie milzīgas kartupeļu kaudzes. Un kā mantru skaiti, šis cūkām, tas brāķis, šitas ēdams, tas sēklai. Šāda veida pasākumā piedalījāmies pirmo reizi, taču ziemai 2 maisi kartupeļu nopelnīti. Pēc tam pilnmēnesī klausījāmies briežu riestu dziesmas. Romantiski, ka es jums saku. Tādēļ arī izpalika gatavošana, un vakar, aizvakar, bija jāapēd to, kas bija vēl ledusskapī palicis.
Pienāca šodiena un bija jādomā, ko un kā gatavot. No rīta neaizmirsu izņemt gaļu no saldētavas, tādēļ bija vērts papūlēties un palūkot receptes. Skaidri zināju, ka izņemtais gaļas gabals ir cūkas kakla karbonāde, bet karbonādes cept kaut kā nevēlējos. Tā nu klaiņojot pa recepšu dzīlēm uzdūros visnotaļ kārdinošam produktam - čili mango mērce. O! Šito noteikti vajag pamēģināt. Ko un kā klāt... tumša bilde. Tā nu pēc darba steidzu uz veikalu, pirku šo mērci un devos mājās dziļās pārdomās, kā tad labāk izmantot. Mājās secināju, ka ir daudz kas jāizmanto lai neaiziet postā, tādēļ, pārmetu krustu un liku visu, kas liekams. Galarezultātā sanāca cūkgaļa it kā saldskābajā krējuma mērcē. Bija ļoti labi! Bet nosaukumā tāpēc arī ir, kiš miš, tikai bez rozīnēm.

trešdiena, 2012. gada 26. septembris

Zaļo dārzeņu krēmupa

Labs vakars!
Šodien darbā ar savām jaukajām kolēģītēm izdomājām, ka aiziet pusdienās ir aizvien grūtāk un grūtāk. Ne jau darba apjoma dēļ, bet gan tāpēc, ka visas ēstuves "normālās", ir apnikušas. To piedāvāto ēdienu klāsts liekas tik vienveidīgs, ka doma par pusdienām uzdzen diezgan ievērojamu depresīvismu. Protams, tuvākajā apkārtnē par ēstuvju izvēli būtu grēks sūdzēties, visas atrodas diezgan tuvu mūsu darba vietai, tālākā ir kādas 10minūšu gājienā. Taču ne visās tā droši var iet iekšā un ēst. Es jau diži nesūdzos par savu vēderu, gandrīz atbilst teicienam - Vēders nav grāmata un dibens nav duršlaks. Taču nesenais vēderdraņķis liek aizdomāties, ka šad un tad, pa lieliem svētkiem, mans vēders tomēr ir grāmata. Paldies dievam, tagad mūsu kolēģu lokā ir viena kolēģīte, kurai šis teiciens ir gandrīz ikdiena un uz viņas tad var pārbaudīt, vai konkrētajā ēstuvē ēdiena kvalitāte ir ok. Tā nu mēs šodien iebridām vienā ēstuvē, kas pēc skata jau neizskatījās slikti, bet es jau biju novērojusi, ka ēstuvēs, kurās ir maz apmeklētāju, labāk neiet. Neba velti tās stāv vientulīgi tukšas. Taču nepretojos vairākumam un gājām tik iekšā. Mans izvēlētais vistas rullītis ar siera un bazilika pildījumu dikti garšoja pēc eļļā pārvārīta panējuma. Savukārt kolēģes dārzeņu krēmzupa izskatījās visnotaļ neapetelīgā krāsā, paldies dievam garšoja pēc vistas buljona. Varēja būt bēdīgāk. Savukārt mūsu ēdnīcu detektoram akurāt pēc 15 minūtēm pildītās pankūkas ar sieru un šķiņķi pazuda Rīgas kanalizācijā. Es gan steidzu uzlabot pašsajūtu ar melno tēju un šokolādi.
Tad nu pēc šodienas iespaidiem, secināju, ka es noteikti šodien gribu zupu. Un vislabāk krēmzupu. Veikalā domāju, kādu no dārzeņiem gatavot, līdz manu uzmanību piesaistīja cukīnī, puravs un brokolis. Hmmm.... taisīšu ka nu zaļo dārzeņu zupu. Cienītais gan tā aizdomīgi paskatījās, sak... zaļo??...dārzeņu...?? Nu labi! Paldies dievam, viņš man uzticas un mīl, un beigās teica, ka esot garšīga. Jaunākā atvase bez liekām ceremonijām izēda divas porcijas. Pašai ar, dvēsele gavilēja, jo tas bija tas, ko gaidīju.

pirmdiena, 2012. gada 24. septembris

Tītara un savvaļas rīsu krēmīgais sautējums

Labs vakars!
Es pamazām sāku iepazīt tītara gaļu. Fileju jau esmu izgaršojusi un zinu, ka turpmāk gatavošu vēl, šodien bija kārta tītara šķiņķiem. Piemājas tirdziņā tītars tirgojas par visnotaļ simpātisku cenu un atkaulots tītara šķiņķis maksāja 2.85ls/kg. Divi šķiņķi nedaudz pāri kilogramam un gaļas dafigā. Šiem šķiņķīšiem jau briedu labu laiku, taču visu laiku kaut kas patraucēja. Te ēdām ārpus mājas, te kaut kas bija ledusskapī aizķēries, kuru vajadzēja diezgan naski likvidēt, te man vēderdraņķis piemeties. Nu tad šodien bija tā svinīgā diena, kad nu varēju ķerties pie gatavošanas. Tiesa, šodien bija ciemos vīramāte un man bija pamatīgas bailes, vai viņa, gaidīdama mūs mājās, nebūs ko sašmorējusi vakariņām. Paldies dievam, uzvedās labi un nebija i ne tuvumā manam ledusskapim un plītij. Tā nu varēju pievērsties gatavošanai. Tiesa pirms tam izdomājos ko lai gatavo. Sākumā domāju, ka vienkārši sasautēt krējuma mērcītē, bet man gribējās izmantot savu gatavoto paprikas pastu. Tad nu sāku šķetināt domu kamoliņu un paliku pie domas par sautējumu. Īsāk sakot - plovu. Bet tā kā man tomēr gribējās pievienot saldo krējumu, kuru protams, ka var nelikt, sanāk tāds sautējums. Bet bija baigi garšīgs. Jaunākā atvase savu šķīvi burtiski izrija.

svētdiena, 2012. gada 23. septembris

Marinētas makavicas

Labs vakars!
Virtuālais šampis manas vecākās atvases jubilācijā. Šodien kā reiz ir tā diena, tiesa, nu jau iet uz beigām, bet svinībām jau nekad nav par vēlu.
Jāatvainojas, ka tik ilgu laiku klusēju, bet neticēsiet, man tiešām nesanāca laika gatavot ēst. Pēdējā laikā kaut kā diezgan bieži vakariņojam/pusdienojam ārpus mājas. Te kādā ēstuvē, te pie draugiem vai vecākiem, līdz ar to pati līdz virtuvei un ēst gatavošanai netieku. Kaut kur pa vidu jau šo to pagatavoju, bet tas ir kaut kas ātrs un vienkāršs, pat nav pieminēšanas vērts. Un tad, kad beidzot pienāca tā diena lai pilnvērtīgi pievērstos vakariņu gatavošanai es tā diezgan izsmalcināti nolikos ar vēderdraņķi. Vai es biju saindējusies ar darba laikā ieturētajām pusdienām, vai arī tas bija kāds vīruss, bet trešdien man likās, ka atdošu galus. Arī ceturtdien daudz labāk nejutos un piektdien ne tik, bet sestdien tak bija balle! Atvasēm jubilejas, nevar nesvinēt. Tā nu sestdien saņēmos un sarīkoju pankūku balli, 2 h stāvot pie plīts un cepot pankūkas kā lielas, tā mazas. Prasīsiet, kāda x pēc es šādi sevi mocīju? A tāpēc, ka man negribējās griezt rasolus un likās, ka pankūkas sanāks lētāk. Nekas, man tur lētāk nesanāca, bet bērniem garšoja un pieaugušie ar, nesmādēja. Šodien jau jūtos gana žirgta un jau atkal pusdienojām ne mājās.
Runājot par sēnēm, pagājušā svētdienā ar mammu bijām sēnēs. Mērķis bija salasīt alksnenes. Braucām jau uz zināmu vietu, un es bruņojusies ar pārliecību TIKAI alksnenes, bridu pa mežu. Saprotams, kad ieraugi lielu klājienu ar makavicām, kaut kā tas TIKAI piemirstas un visnotaļ naski, naski lasi grozā. Rezultāts, 2 lielie maisi pilni. Nē, nē... viens maiss ar alksnenēm, otrs ar makavicām un gailenēm. Sasodīts! Mājās tīrot domāju par to, kāda vella pēc es šīs sēnes neatdevu mammai. Bet nu jau vairs ne ko. Manā grozā trāpījās arī mazas mazmazītiņas makaviciņas, kuras sagriezt kopējā katlā, man necēlās roka. Tad nu tās nolēmu iemarinēt!

piektdiena, 2012. gada 14. septembris

Tītara filejas karbonāde ar sieru un majonēzi

Labs vakars!
Šī nu gan vien trak' nedēļiņ'! Sākšu ar to, ka pagājušās sestdienas jaunākās atvases nelabums nebija nekas cits, kā viendienītis vēdervīruss, jo pirmdien ar nelabumu sasirga vidējā atvase un otrdien vecākā. Arī cienītais teica, ka ar vēderu tā īsti kaut kas nav labi. Vienīgais veselais, biju es, lai gan es pati mocījos ar kakla sāpēm. Tā nu trīs dienas man bija tādas nedaudz ekstrēmas. Arī ēst gatavošana atvirzījās tālāk no ikdienas plāniem un tā tikai šodien tiku pie gatavošanas.
Protams, no rīta jau smagas pārdomas, ko nu tad atkal gatavot. Tiesa, manas pārdomas uz brīdi kliedēja šampanietis, deviņos no rīta! Šodien, ak jā, skumjš brīdis. Izvadījām, ptu ti...pavadījām, jauko kolēģīti godpilnā dekrēta atvaļinājumā. To tad arī atzīmējām ar šampanieti, kurš ar alkoholisko, kurš bez, bet diena izvērtās diezgan jautra. Pusdienās bijām jaukā kafe kur ēdu vistu mango-čili mērcē. Bija doma tādu pašu pagatavot mājās, bet braucot autobusā, aizdomājos, ka mango es varētu arī neatrast. Kad biju nonākusi pie piemājas tirdziņa, izrādās, ka vistas filejas bija beigušās, bet bija tītara filejas. Tā kā tītars priekš manis ir vēl līdz galam neiepazīts, ņēmu to. Pie tam, cena visnotaļ pievilcīga - 3.55ls/kg un man viens gabaliņš uz 700gramiem pavilka. Ģimenei priekš vakariņām kā reiz. Un tā kā, kā jau es minēju, tītars neiepazīts, nolēmu uzcept vienkārši karbonādes ar sieru un majonēzi. Garšoja labāk nekā vistas fileja. Vismaz mūsmājās.

svētdiena, 2012. gada 9. septembris

Alus cūkas cepetis

Labs vakars!
Šodien jau otro dienu nīkuļoju pa māju. Bija diezgan traka naksniņa. Sākumā nespēju iemigt, jo bija karsti, pēc tam kad jau sāku laisties snaudā mani pamodināja pērkona grāviens. Protams, ka pēc tā grāviena es atcerējos, ka man ir karsti un atkal nespēju iemigt. Kad jau atkal laidos miegā pamodināja jaunākā atvase, kurai bija piemeties nelabums un tā līdz rītam te iemiegot un atkal pamostoties lai palīdzētu jaunākajai atvasei. Tik uz rīta pusi izdevās iemigt un pulkstens 11.00 man nepavisam negribējās celties augšā, bet bija jāceļas. Jo atvasēm vēders kurkstēja. Nu ko, tā arī tādā pusmiegā šo dienu pavadīju. Labi, ka jau vakar biju izlēmusi ko tad šodien gatavot. Tiesa, līdz galam vēl nebiju noprecizējusi dažas lietas, bet kopumā bija skaidrs, ka pusdienās būs cūkas cepetis. Izpētīju visādas receptes internetā un nolēmu, ka alus cūķis mani uzrunā visvairāk. Arī sastāvdaļas vienkāršas, gatavošana elementāra, kā radīta svētdienai - Tēvu dienai! Jā... starp citu, šodien Tēvu diena, kuru mūsmājas tētis godam pavadīja ar bērniem.
Par cepeti runājot, garšoja visiem!

sestdiena, 2012. gada 8. septembris

Biezpiena plātsmaize

Labs vakars!
Šodien visu dienu pa māju, nekur negribējās ne iet, ne darīt. Galvenais šīs dienas uzdevums bija paprikas pastas jeb gulaša krēma gatavošana. Sanāca te dažas dienas atpakaļ iepirkt smukas, mazas Latvijā audzētas paprikas, tad nu šodien liku lietā, lai vēlāk varētu priecāties par garšīgiem ēdieniem. Vismaz pagājušo gadu šī pasta aizgāja uz urrā, gan pie zupām, mērcēm vai tomātu mērces vietā.
Gatavojot pastu atcerējos, ka nedēļas sākumā tiku pie apmēram 1kg lauku biezpiena. Tas nu būtu jāizlieto un es to nobēdzināju ledusskapī ar tieši tādu domu. Uzcept to garšīgu. Tā kā darba dienās nav ne laika, ne vēlmes, šodien neļāvu izvairīties no atbildības un cepu augšā. Tikai ko? Gribas biezpienmaizi, bet tādu kā tirgo veikalos. Mīkla un biezpiena masa kurai klāt mannā. Sāku lūkot pēc receptes un saprotu, ka vairumā ir recepšu ne veikala biezpienmaizēm. Ar rauga mīklas pamatni, bet man netīk saldajās plātsmaizēs likt rauga mīklu. Dodu priekšroku smilšu mīklai, tāpēc paļāvos uz čujs, ņuhs un poņa un cepu augšā. Manuprāt, man izdevās. Cienītais gan teica, ka negaršojot kā veikalā pirktās, man esot labāk. Nu nez... atdzisīs tad jau redzēs.

trešdiena, 2012. gada 5. septembris

Vistas sacepums ar dārzeņiem

Labs vakars!
Nu ko, sāku atkal pamazām ieiet ritmā, kad obligāti jāceļas ne vēlāk kā pulkstens septiņos no rīta, jātaisa brokastis un sviestmaizes līdzņemšanai. Rīta kašķi, stresi, ka nokavēs sabiedrisko un nemitīga kontrolēšana visas dienas garumā. Izklausās skarbi?! Nu labi, nedaudz pārspīlēju ar to kontrolēšanu, bet jāsaka, ka vēl nevaru automātiski atcerēties, ka jāpārbauda E-klase! Nekas, vēl nedēļa un tad jau būs viss kārtībā.
Šodien, rīta maratonā piemirsās no saldētavas izņemt gaļu līdz ar to bija nelielas pārdomas, ko gatavot. Labi, ka šoreiz mūza mani nepameta novārtā un ātri radu risinājumu. Vistas fileja + dārzeņi + cepeškrāsns, nevajadzētu aizņemt daudz pūļu un enerģiju. Vien pie pusdienu galda ar kolēģi pārrunājot vakariņu tēmu, secināju, ka dārzeņu izvēle ir diezgan šaura un gribot negribot gandrīz visos ēdienos dominē vieni un tie paši dārzeņi. Var jau būt, ka man tik tāds šaurpierīgs skats un dārzeņu ir pa pilnam, nestrīdos. Taču klāsts ir arī jāsaskaņo ar garšas kārpiņām un ģimeni. Un tas uzreiz to klāstu sašaurina. Lai vai kā, vakariņas sanāca gardas un bija kā es domāju, bez liekas enerģijas patēriņa.

pirmdiena, 2012. gada 3. septembris

Pikantā meksikāņu zupele

Labs vakars!
Nerunāšu gari, vien teikšu to, ka šī zupele ir ļoti, ļoti līdzīga meksikāņu soļankai manā izpildījumā. Un galvenais, ka piefiksēju to tikai tad, kad jau bija pagatavota un bildes sabildētas. Pārliecinājos savā blogā, kā tad, receptūra diezgan līdzīga, lai neteiktu, ka gandrīz vienāda. Tik šādas tādas sastāvdaļas pamainītas. Nu tad, neņemiet ļaunā, ka atkārtojos. Jo bildes dzēst žēl, bildētas ar ne bloga fotoaparātu, riskējot no cienītā dabūt pa kaklu. Varbūt kādam šī versija noderēs labāk, kā iepriekšējā.

sestdiena, 2012. gada 1. septembris

Karameļu maizītes

Sirsnīgs sveiciens visiem Zinību dienā! It sevišķi jau nu skolnieku vecākiem, jo nu jau atkal sāksies skolas dancis. Mana vecākā atvase skolu gaida ar prieku, jo līdz ar skolu atkal būs draugi, ārpus skolas nodarbības un diezgan zaļa uzdzīve, kamēr vecāki darbā. Tas nozīmē, ka man vairāk jākontrolē, jāizdomā kā atvasi nodarbināt, lai prātā nenāk kārtējās muļķības un improvizētās pašdarbības, tās sliktākajā nozīmē. Nē, nē, tā jau bērns paklausīgs un mīļš, bet pirmos mēnešus, kamēr sapratīs, ka māte kontrolē ko un kā dara, ka mājasdarbi jāizpilda, tikmēr būs grūti abiem. Un tā ir tikai trešā klase!
Taču, kamēr vēl ir brīvdienas, sarīkojām nelielus svētkus! Gan 1. septembrim par godu gan arī rītdienas jaunākās atvases svētku godiem. Tā teikt, ar vienu šāvienu divi zaķi.
Sen mūsmājās nekas gards nav taisīts. Ar gards domājams - našķis. Zvaigznēm labpatika sakrist, ka Rimi veikalos saldētā Tešlas kārtainā mīkla pārdodas par visnotaļ patīkamu cenu - 0.68ls. Grēks neizmantot, taču ko lai gardu sacepu? Tad atcerējos, ka man jau kādu laiku atpakaļ uznāca kāre sacept maizītes ar karameļu masas pildījumu. Interneta pasaulē izmeklējos krustu šķērsu, bet nekas prātīgs neatradās, tik uzzināju, ka pildījumam vislabāk izmantot karameļu masu vai krēmu. Tā nu sākās mani meklējumi pēc šī karameļu krēma. Jāsaka, ka pirmā reize bija neveiksmīga, un ne Maximā, ne Rimi, ne Iki utt. veikalos neatradu. Un te, šodien kā reiz paskatījos un Maximā pie riestu krēma plauktiem pamanīju Pūres karameļu krēmu. Gandrīz 1kg maksāja 2.53ls, ja pareizi atceros. Daudz nedomāju un pirku nost. Tagad man ir pilns šķīvis ar gardām maizītēm!

piektdiena, 2012. gada 24. augusts

Līdaka maigā sinepju mērcē

Labs vakars!
Šodien bija dikti ražīga diena, darbā nodarbojos ar mēbeļu pārbīdīšanu. Izvērtās visnotaļ jautrs pasākums, pat bija nedaudz žēl, ka strauji pienāca darba dienas beigas. Taču kā saka gudri cilvēki, laba daudz nevajag. Nu lai tā būtu.
Šodien otrs dienas notikums, cienītais ar atvasēm aizbrauca uz savu darbu. Kad pēc 3 stundām zvanīju un apjautājos, kā nu klājas, atbildē saņēmu diezgan skarbus vārdus. Ne jau pret sevi vērstus, bet par atvašu uzvedību. Nekas, nekas... baudi sava darba augļus. Es gan brīdi uztraucos, vai tik vīram pēc šodienas, kreisā acs aiz ļaunuma nesāks raustīties. Bet nē, atbrauca man pakaļ diezgan jautrā noskaņojumā. Par to, ka tik varonīgi izturēja šo dienu, nolēmu palutināt ar gardām vakariņām. Laikam nebūtu īsti prātīgi pēc šāda varoņdarba dot makaronus ar cīsiņiem. Tā nu pēc darba devāmies uz veikalu iepirkties. Tiesa, idejas par to, kas būs vakariņās man absolūti nebija. Cerēju, ka gan jau idejas raisīsies, kad būšu veikalā uz vietas. Paldies dievam, veikals šodien mani nepievīla un klusītēm sauca uz zivju stenda pusi. Paejot garām kūpinājumiem nonācu pie atdzesēto zivju stenda. Un tur man ar aci miedza līdakas fileja. Ieraugot cenu es mērķtiecīgi acu skatu virzīju prom, bet velti. Līdaka bija diezgan uzstājīga, ka nekas cits neatlika kā vien ievilkt elpu un palūgt pārdevējai iesvērt divus filejas gabaliņus. Cena? Labāk par to nedomāt. Galu galā, zivs garšīga... sladā krējumā, sinepītes, dillītes... Būs labi. Un bija. Vīriec ēda un ēda un ēda un pūta, elsa un atkal ēda. Beigās noteica, ka resns būšot, bet esot nāvīg garda zivtele sanākusi.

trešdiena, 2012. gada 22. augusts

Rauga pankūkas

Reizēm ir svētīgi tā no sirds un visai atklāti parunāties ar darba kolēģiem. Tiesa, mums šī runāšānās pagāja ar smiekliem, bet vismaz šajā sarunā dzima doma, ko gatavot vakariņās. Neslēpšu, ka jau pēdējās trīs, nē četras, nedēļas jau mokos ar šo akurāt sarežģīto jautājumu. Katru dienu tas sagādā pamatīgas raizes un pārdomas un nereti draud ar vārītiem makaroniem un ceptiem cīsiņiem vakariņās. It kā jau nav slikta kombinācija, bet kaut kā sirdsapziņa neļauj. Sak, es taču varu ko vairāk. Galvenais ir ideju trūkums kam nereti piebalso arī naudasmaks. Labi, ka šodien uz mājām gāju ar skaidru domu, ko un kā.
Līdz šim rauga pankūkas gatavoju no gatavā maisījuma, jo pašai likās, ka mīklas gatavošana ir sarežģīts process. Un es jau gandrīz atmetu ar roku šai idejai, jo recepšu ir tik daudz un katra ir savādāka. Savādāka produktu daudzumā, līdz ar to iestājas mērens apjukums. Nu ko, ņēmu vidējo aritmētisko, čuju ņuhu un poņu un gatavoju augšā. Manuprāt sanāca labas, pufīgas, pēc cepšanas nesaplaka. Arī cienītais atzina par labu esam, tad nu pēc šīs receptes vadīšos arī turpmāk. Atvases vēl nav mājās, viņu viedokli par pankūkām uzzināšu citu reizi.

otrdiena, 2012. gada 21. augusts

Pupiņu lečo

Labs vakars!
Šodien tapināju augšā ziemas krājumus. Šogad gan tā pašvakāk veicas ar to krājumu veidošanu, jo, nenoliegsim, darbs prasa savu. Pagaidām man tik pārītis trauciņu sasaldētu gaileņu, nedaudz iesālītas bērzlapes un dažas burkas marinētu gurķu. Tas pagaidām arī viss. Domājams, ka neko dižu šogad arī netaisīšu. Man galvenais sēnes, gailenes saldētavā un sasālīt bērzlapes. Āā... nu ja pagadīsies, tad iemarinēt alksnenes. Gurķus jau iemarinēju, ziemai pietiks un tad vēl plānā pupiņu lečo un paprikas pasta jeb gulaškrēms. Kā arī obligāti bietes! Bez bietēm nekādīgi!!! Tas laikam arī viss. Ui, aizmirsu... iemarinēju kabačus tomātu sulā. Jā. To es pāris dienas atpakaļ uztaisīju. Vairāk gan neko neplānoju, ja vien manā virtuvē neiebruks dārzeņi kas žēli ķērks, uztaisi mani!!
Šodien kā reiz gatavoju pupiņu lečo. Par lečo es nosaucu, citi sauc par pupiņu dārzeņu salātiem vai vienkārši pupiņas ar dārzeņiem. Mēs ģimenē diezgan bieži patērējam pupiņas, garšo mums gan meksikāņu sautējums gan tortillas un arī pupiņu zupa. Konservētas pupiņas ir ļoti pateicīgas un sātīgas kad mājās nekā nav. Kā pierādījies pēdējo gadu laikā, kabaču un sviestu pupiņu lečo ir ļoti izdevīgi, ja ciemos piesakās viesi, bet klāt svētku galdu tā īsti nevar atļauties. Pie tam arī piknikos ļoti labi ir noderējuši. Vai šogad sanāks to sagatvot nezinu, bet man vismaz būs pupiņu lečo. Ja nesanāks tortillas, pietiks tik nopirkt gaļu un vakariņas gatavas.

pirmdiena, 2012. gada 20. augusts

Pildīti kartupeļi

Labs vakars jūsmājās!
Šodien darbā no divu nedēļu ilga atvaļinājuma atgriezās mana jaukā, mīļā kolēģīte. Saprotama lieta, ka darba diena vairāk tika pavadīta klačojoties nekā strādājot. Taču šobrīd es novērtēju, ka ir ļoti svarīgi lai darbā būtu forši, atsaucīgi kolēģi. Paldies dievam, man tādi ir!
Vakar biju baudīt Rīgas svētku uguņošanu, līdz ar to mājās pārradāmies diezgan vēlu un šodien tikai dēļ savas jaukās kolēģes svempos uz darbu. Saprotama lieta, ka dienas otrajā pusē, kad viesos pieteicās Milēdija, radās jautājums, ko gatavot? Prasu saviem kolēģiem, bet šoreiz tie nekādā jēgā nav spējīgi palīdzēt, līdz ar to, jāpaļaujas pašai uz sevi. Pirmā doma krēmzupa, bet kad pārcilāju prātā visu savu recepšu klāstu, jo pirmais ko iedomājos par recepti ir, kā apvienot patīkamo ar lietderīgo. Tas ir, pagatavot kaut ko garšīgu, bet tādu, ko varu nopublicēt blogā. Un jo ilgāk es pavadu šīs zemes gaitas, jo sarežģītāk tas kļūst. Nu ko, atkal paļāvos uz savu piemājas tirgu, gan jau kaut kas ar mani runās. Šoreiz jau manā galvā sāka runāt kartupeļu, man pat lāgā līdz tirdziņam netiekot. Sak, nav bijuši pildīti kartupeļi. Un kāpēc gan ne? Pie tam, manā piemājas tirdziņā tirgo bekonu uz svara, līdz ar to, varam izvirst. Milēdija pēdējā brīdī pārdomāja, tad nu mums ar cienīto tikās vairāk.
Abi ar cienīto tagad pukstam un stenam, vēl arbūzs gaida desertā, bet nez vai tam vēderā atradīsies rūmes.

svētdiena, 2012. gada 19. augusts

Cepts cūkas stilbiņš

Šodien esmu čakla un vajadzības spiesta gatavoju kā brokastis tā arī pusdienas. Tiesa ar to otro gāja pagalam grūti. Tas, ka šodien būs jāēd mājās, bija jau skaidrs no rīta. Tikai man nebija absolūti nekādu ideju ko gatavot. Prasu cienītajam, ko nu ēdīs? Šis tikpat gudrs cik es. Ideju nekādu. Tad nu nolēmu paļauties uz savu naudasmaku un iebrienot piemājas tirdziņā ar domu, kas ar mani runās, to gatavošu. Pieejot pie vistu stenda, vistas klusēja kā kaps. Nēē... laikam nebūs. Eju tālāk pie cūkgaļas/liellopa gaļas stenda. Skatos, skatos kā cūkgaļa(karbonāde, cepetis, caurraudzis) klusē kā kaps, arī liellops nav runātīgāks. Es jau sāku krist depresijā, kad no letes stūra man ar aci miedz cūkas stilbiņš. Smuks tāds, gaļīgs, nav ilgi letē nostāvējies ehh, ņemšu ka to un miers mājās. Pie reizes, tas neprasa lielas pūles un enerģiju, tāpēc paralēli gatavošanai varēju gatavot kabaču ziemai. Stilbiņš sanāca gardum gards. Vislielāko konkurenci uz ēšanu izrādīja jaunākā atvase. Tai tik spēj šķīvī gaļu servēt.

Siera/tomātu/marinētu gurķu karstmaizes

Laba diena!
Laikam šogad augustā būs vis mazāk recepšu. Skat, jau augusts iet uz beigām un tagad tik tiek publicēta otra recepte. Nav ko liegties, ka gatavošana ir atvirzījusies...oi ku tālu.
Vakar par ēšanu nebija jādomā, jo svinējām manam krustdēlam visnotaļ nopietnu jubileju. Trīs gadi jaunēklim palika. Protams, ēdieni un dzērieni plūda kā no pārpilnības raga, kurš vairs tad domā par ēst gatavošanu. Pie tam, izmantojot Rīgas svētku bonusu, braucām ar sabiedrisko.
Šodien, gan, jādomā kā brokastis tā pusdienas. Pārcilāju prātā ledusskapja saturu un secinu, ka nekas jau prātīgs tur nav. Neko baigi šmorēt negribas, jādomā kas ātrs, viegls un garšīgs.
Sen sen atpakaļ tiku ēdusi tomātu - marinētu gurķu salātus. Tobrīd man tas likās kas gana neparasts, šodien jau vairs nekas neizbrīna. Tad nu kā būtu šo kombināciju pārnest uz maizēm? Ceptām? Tomāts sulosies, vajag saturu - ola? Siers? Tā kā abi produkti ir ledusskapī, tad der!
Sanāca garšīgas karstmaizes.

otrdiena, 2012. gada 14. augusts

Tītara fileja ar dārzeņiem

Ārprāts, ārprāts... skoļko ļet, skoļko zim prošlo, kopš pēdējā bloga ieraksta. Jāiet stūrī nokaunēties, taču man tiešām, tiešām, patiešām nebija ne laika ne spēka.
Sākšu ar to, ka mēs ar cienīto joprojām baudām divvientulību. Atvases ir trimdā pie vīramātes un mēs steidzamies baudīt bezbērnu pāra priekus. Tiesa, pagājušo nedēļu atvases bija mājās, omei atvaļinājums, bet arī tad es neradu sevi prieku un idejas, lai ķertos pie gatavošanas. Ja nu vienīgi ātri, ātri, kaut ko no iepriekšējiem ziemas krājumiem uztaisīju pusdienās. Šonedēļ jau viss atkal kārtībā, bērni trimdā, mēs ar cienīto atkal plezīrējam. Bet cik ilgi tā, man klusām brēc sirdsapziņa? Nē, nu man jau labpatiktos domāt, ka esmu tik populāra un pieprasīta, ka lasītāji ar nepacietību kāri tver manas jaunās receptes. Taču būsim reāli, šis blogs pirmām kārtām visvairāk vajadzīgs man, pēc tam varbūt maniem draugiem un radiem un tad tikai visiem pārējiem. Jo nebūšu iedomīga un lieliski apzinos, ka tādu kā es ir simtiem.(šis jālasa tādā uzspīlēti kautrīgā tonī)
Labi, pietiks paškritikas, ķeros pie lietas. Tātad pusdienas/vakariņas. Šis vārds man iedzen reālas šausmas, jo kā jau minēju, pēdējā laikā galvā valda galīgs ideju trūkums. Labi, štrunts par ideju trūkumu, ja būtu kāda vēlme pēc kāda produkta, tad jau arī rastos idejas. Bet, ja godīgi, šī pēdējās nedēļas man bija absolūti vienalga ko es ēdu, tas, saprotams, noved pie kraha gatavošanā. Taču šodien tam pienāca tāds neliels gals. Saprotot, ka mājās nekā prātīga nav un neskatoties uz ne ko citu, man tāpat būs jāgatavo, nolēmu meklēt idejas. Paldies manām jaukajām, burvīgajām, izpalīdzīgajām darba kolēģītēm Elīnai un Ilzei, kuras nepameta mani nelaimē un no sidrs centās mani iedvesmot. Un sanāca! Manī tika pamodinātas vēlmes pēc tītara filejas. Vakarā pēc darba braucu uz piemājas tirdziņu, kur tirgo eesti tītaru filejas. Taču, ka tavu skādi, tieši šodien šīs filejas tur nebija. Pārdevēja gandrīz apraudājās ieraugot manu sejas izteiksmi, kad neieraudzīju kāroto. Nabags, ilgi atvainojās un solījās, ka rīt tiešām būšot. Ko man dod rītdiena. Man šodien vajag. Tā nu ar smagu sirdi domāju, kur iegādāt tītara fileju, līdz cienītais minēja par Maximu. Jā, tur bija, bet cena... mammīt mīļo, labi, ka vīrs balstīja, būtu apkritusi vēkšpēdus. 5.20ls/kg!!! Pārdevēja bija tik laipna un iesvēra tikai nedaudz vairāk par 500gr. tītara filejas. Bet nu vienalga, tas bija sāpīgi. Tirdziņā cena bija daudz zemāka. Tā nu, dabūjusi kāroto steidzu mājās gatavot. Jāsaka, ka gatavoju pirmo reizi un palasījusies daž ne dažādu info vadījos pēc čujs, ņuhs un poņas. Vakariņas sanāca ļoti labas un turpmāk savlaicīgi iegādāšos tītara fileju!

otrdiena, 2012. gada 31. jūlijs

Vistas fileja ar aprikozēm un brie sieru

Labs vakars!
Nu ko, šī jau trešā nedēļa, kad ar cienīto darba dienās esam tikai divatā. Atvases bauda omes/opja disciplīnu un cik esmu runājusi pa telefonu, nemaz par to nesūdzas. Ja jau atvasēm ir labi, mēs ar cienīto steidzam baudīt divvientulību. Vakar, par spīti ārā līstošajam lietum un tā izraisītajam haosam uz ceļiem, devāmies iekarot kino pasauli. Tiesa gan, izvēlētā filma mani garlaikoja un seansa laikā vismaz 10reizes man radās jautājums, ko es šeit skatos. Taču, es godam izturēju līdz galam un vairāk priecājos par faktu, ka vakaru pavadīju ar cienīto divatā. Tiesa, vakar Milēdija prasījās viesos un uzzinot, ka mums tomēr citi plāni, nosauca mūs par izlaideņiem. Tā viņš ir!! Skauž! Joks protams.
Šodien jau atkal darbā un tā kā vakardienas Milēdijas viesošanos pārcēlām uz šodien, tad nu vajadzēja domāt ko gatavot vakariņās.
Kādu laiku atpakaļ es vienā sabiedriskā ēstuvē baudīju vistas fileju saldajā čili mērcē ar aprikozēm. Garšas kombinācija man ļoti patika, tad nu šodien nolēmu, ja jau neesam daudz ēdāju, lai top vistas fileja. Tikai es savā versijā vistas fileju apgreidoju ar brie sieru un siera-aprikožu mērci. Sanāca dievīgi labi. Vīriec solījās zvaigznes nonest, Milēdija piebalsoja. Vēl nekaunējās pārpalikumus līdzi uz māju paprasīt. Pēc tā secinu, ka laikam jau bija gardi!

svētdiena, 2012. gada 29. jūlijs

Grilēta paprika ar salami un mocarella sieru

Nu ko! Ārā karstumiņs ne pa jokam. Šodien termometrs rādīja akurāt +34 grādus. Es miru nost, cienītais palika aizvien žirgtāks un žirgtāks. Nu ko! Nu neko!
Kopš piektdienas vakara līdz šodienas pēcpusdienai nodzīvojāmies jūras krastā. Bija mums tāds Duntes chillouts. Vairākas ģimenes ar bērniem azotē devāmies padzīvot pie jūras. Teltis ir, mazs grils un kempinga gāzes plītiņa līdzi un var padzīvot zaļi. Visa diena svaigā gaisā, ūdens, saule un laba kompānija. Atvases gan, šodien izskatījās pagalam sagurušas. Ja vakar no ūdens knapi dabūju laukā, tad šodien jau jūra bija apnikusi. Bet tak neticēja, kad vakar saukdama pasildīties, teicu, ka jūra nekur nepazudīs. Neticēja.
Bet laiks bija fantastisks, ūdens slapjš un naktis romantikas pilnas. Sajūta, ka nevis divas dienas, bet veselu nedēļu pie jūras dzīvojusies.
Protams, paralēli chiloutam, bija arī jāgatavo ēst diezgan paprāvam ēdāju pulciņam, vesliem 14 gabaliem. 6 pieaugušajiem un 8 bērniem. Tad nu vakara uzkodām gatavoju grillētas paprikas. Māsas 13gadīgais dēls novērtēja ļoti atzinīgi un beigās iemanījās noēst lielāko daļu no pagatavotā daudzuma. Bet prieks, ka jaunēklim garšoja. Ak, jā.. jaunēklis ar manu māsu uz Dunti brauca ar riteņiem. Tiesa, māsai pēc Alūksnes brauciena, Dunte tik tāda iesildīšanās vien sanāca.

Garneles saldskābajā mērcē

Labs vakars!
Mans chill-outs turpinās jau trešo nedēļu. Atvases joprojām pie vīramātes, līdz ar to grēks tēlot godīgu mājsaimnieci. Katru vakaru ar cienīto cenšamies ko izdomāt ko padarīt. Te peldes, te ar skrituļslidām pa Mežpraku, te izklaides Vecrīgā. plezīrs ne pa jokam es jums teikšu. Un ēst gatavošana atvirzās otrajā...nē, es pat teiktu trešajā vai pat ceturtajā plānā. Ok. otrdien tēloju labo mājsaimnieci un sagatavoju auksto zupu un cīsiņu mērci ar makaroniem. Tikai nelaime tāda, ka es pēc inerces gatavoju un tas nozīmē, ka 5l aukstās zupas un 2l cīsiņu mērces. Vīrs to ieraudzīdams bezspēkā izdvesa, kurš gan to visu noēdīs!! Bet neko, ēdām un gandrīz visu arī noēdām. Esam malači!
Taču, runājot par garnelēm. Šīs brīvdienas pavadījām jūras krastā. Mūsu vidū bija arī viens kaislīgs svētdienas makšķernieks. Manam cienītajam radās gaiša doma - jāķer butes. Protams, tam otram jau daudz nevajag un jūras krastā riktējāmies uz bušu ķeršanu. Tā nolūkam nopirkām 1kg garneļu. Vienkārši mazākas paciņas mēs nemākam nopirkt. Bet man jo bija doma - ja nebūs butes, gatavošu garneles. Un tā... ar gudru ziņu līdzi paņēmu sojas mērci, medu un kečups bija jau pats par sevi saprotams. Gatavošana - absolūti vienkārša. Tie kas ēda, teica, ka garšo labi. Panna bija tukša.

ceturtdiena, 2012. gada 19. jūlijs

Laša krēmzupa ar zaļumu sviesta grauzdiņiem

Labs vakars!
Mums ir plezīrs! Visu šo nedēļu jūtos tā, it kā atvaļinājums vēl turpinātos un darbs ir kā brīvā laika pavadīšanas pulciņš, nevis naudas pelnīšanas vieta. Bērni prom pie vīramātes un mēs ar savu cienīto ķeram kaifu. Beidzot mēs esam iemācījušies lietderīgi izmantot laiku, kad mājās nav trīs mošķīšu. Burvīgi, es jums teikšu.
Pirmdien un trešdien bijām apciemot manu tēti, kas bija nedaudz savārdzis un ievietots slimnīcā. Paldies dievam, viss ir labs, kas labi beidzas un nu jau viņš ir mājās, mammas gādīgajā aprūpē. Otrdien ar Ingu un Kristapu pabaudījām Vecrīgas romantiku un šodien, šodien beidzot tā pilntiesīgi mājās un gatavojot vakariņas. Pirmo reizi šajā nedēļā! Rīt jau jābrauc pakaļ bērniem un tad jau atkal draud ierastā ierinda! Es gan plānoju sestdien doties uz mežu pēc sēnēm.
Bet, kamēr vēl esmu uz vietas un pie vietas, jādomā ko gatavot vakariņās. Pie šī jautājuma pamatīgi samulsu. Ko nu? Ledusskapī iztukšītis, tas ir fakts. Tātad, jādodas uz veikalu. Skaidra doma. Tā nu šķirstu akcijas avīzes un lūkoju, ko lai gatavo. Gribas zupu. Krēmzupu. Ok. lai būtu, bet kādu tieši?! Un te man ar aci miedz Rimi akcijas lasis. Es gan acis ieplešu divreiz lielākas. Man?? Lasis? Nē, nu... sitiet mani nost, bet šis no prāta neiziet. Un tā, bruņojusies ar domu par laša krēmzupu, dodos uz Rimi pēc laša. Uzreiz varu pateikt, ka man zivju zupas uzdzen šermuļus un sevi esmu pozicionējusi kā zivju zupas neēdāju. Taču jau kādu laiciņu atpakaļ man prātā iezagās grēcīga doma, ka jāmēģina pašai pagatavot zivju zupa. Nu šī reize pienāca un ar šaubām ķēros klāt pie gatavošanas. Ja domājat, ka tagad teikšu, ka bez zivju zupas savu dzīvi nespēju iedomāties, tad nē. Jūs kļūdāties! Man laša zupa - neteikšu, ka negaršoja līdz ārprātam, bet savu mazo zupas bļodiņu tā arī neizēdu. Nē, man tiešām negaršo vārītas zivis! Cienītais? Oooo, tas gandrīz zvaigznes no debesīm nonesa, cik laba zupa esot sanākusi. Nē, nu cik ēdu, tik jau kopējās garšas likās ok. Bet vairāk par dažām karotēm apēst nevarēju.
Tādi lūk pīrāgi!

svētdiena, 2012. gada 15. jūlijs

Pikantie vistu spārniņi saldskābā mērcē

Nu ko, šovakar vedīsim savus trīs mošķīšus pie vīra mātes. Uz veselu nedēļu!! Jūs to spējat iedomāties?? Es nē! Abi ar cienīto sēžam un štukojam, ko nu tagad darīsim to nedēļu, kamēr tēlosim bezbērnu pāri. Vai prātā nesajuksim?? Joks. Atceroties tās reizes, kad atvases aizdotas uz pāris dienām trimdā, tad pa māju staigājām istabai piekto stūri meklējot. Tā vietā lai baudītu klusumu un mieru, abi nemierā dīdījāmies viens uz otru nesaprašanā skatīdamies. Kā lai aizpilda laiku, ja nav trīs bērnu? Redz kā cilvēks pierod pie kņadas.
Bet, bet kamēr vēl visi mājās, tikmēr jāgatavot saimei pusdienas. Ko nu taisīs, ko nu šmorēs? Bija man no Līgo saldētavā aizķēries 1kg vistu spārniņu, tad nu šos vilku laukā un gatavoju augšā. Par marinādi izvēlējos saldskābo jeb pareizāk sakot, viss kas mājās bija.
Sanāca nāvīgi labi + saldajā bija uzbeku melone. Ārprātīgi garda, bet arī dārga.

sestdiena, 2012. gada 14. jūlijs

Bulciņas ar rozīnēm un riekstiem

Labs vakars!
Nu ko, vēl tikai rītdiena un atvaļinājums ir cauri. Ehh, žēl, no tiesas žēl. Taču žēloties jau būtu grēks, jo šo nedēļu godam esam atpūtušies. Kopš otrdienas iekarojām Alūksnes novadu. Izbraukājām tuvākās apskates vietas un jūtamies varen labi atpūtušies. Tiesa, bija jau sākumā plāns pavisam savādāks, taču ne velti saka, cilvēks domā, dievs dara. Bet nekas, nākošgad mēģināšu atkal, varbūt izdosies.
Tā nu šodien atbraucot mājās secināju, ka gribas kaut ko garšīgu. Nezin kādēļ, bet pēdējā laikā kaut kā saldumus prasās. Tad nu ar šādu domu devos uz veikalu. Gribu kaut ko garšīgu! Tikai ko?? Šķetināju savu iegribu kamoliņu, līdz atšķetinājās doma par bulciņām. Pašceptām. Ar rozīnēm un riekstiem! It kā viss būtu labi, bet... kā ar mīklu. Klasisko raugu mīklu negribējās. Gribējās kaut ko mīkstāku, pufīgāku, līdzīgu kā veikala smalkmaizītēm. Un te, kustinot savu pelēko vielu izdomāju, kā būtu..., ja cukura vietā pieliktu iebiezināto pienu ar cukuru? Un vēl nedaudz skāba krējuma? Un mazāk miltu? Gala rezultātā sanāca diezgan daudz mīklas, bet maizītes sanāca gardum gardas. Spēj tik cept, jo tās tiek apēstas vēl lāgā neatdzisušas. Man gan, pēc trešās bulkas kuņģis pateica stop!! Lai būtu, savādāk naktī murgi rādīsies.

svētdiena, 2012. gada 8. jūlijs

Mocarellas nūjiņas

Gatavojot kabaču rullīšus, palika pāri man viens iepakojums mocarellas siera. Viss jau būtu labi, ja vien es to jau nebūtu izņēmusi no iepakojuma. Līdz ar to, vajag ātri izlietot, savādāk pazudīs ledusskapī aizmirstībā. Ko lai gatavo? Tā, kā pusdienas jau gatavojās pilnā sparā, bija jāizdomā kādas uzkodas. Varētu jau izlietot salātos, bet nekā prātīga mājās nebija. Gaidīt līdz rītdienas karstmaizēm, arī negribējās. Un te!! Prātā iešāvās doma, ka virsu kā uzkodas piedāvā siera nūjiņas. Parasti gan klāt servējot kādu mērcīti. Es gan iztiku bez mērcītes, bet sieru sagriezu un sacepu. Tiesa no tā viena gabala nekas daudz nesanāca, līdz ar to arī uzkoda pazuda pār'desmit sekunžu laikā!