pirmdiena, 2011. gada 31. oktobris

Sautēti(šmorēti) vistu stilbiņi

No šodienas, es tā kā ar vienu kāju esmu uzsākusi darba ļaužu gaitas. Cik ilgi, tas ir cits jautājums, par kuru šonedēļ domāt negribas. Kāpēc tieši šonedēļ? Tāpēc ka šonedēļ ir tikai apmācības, lai saprastu kas ir kas un vai to spēs celt.
šodien bija ārkārtīgi liels vilinājums neko negatavot. Atstāt visu uz makaroniem ar cīsiņiem, taču tad ierunājās sirdsbalss. Kas zin! Varbūt nākošnedēļ metīšos ar pilnu krūti darbā, tad gatavošanai vienkārši nepietiks ne spēka, ne laika. Tāpēc pārvarēju savu slinkumu un gatavoju mūsmājās sen negatavotu ēdienu. Ēdienu klasiku, vēl vienu bērnības garšu. Šmorētas vistu stilbus. Ak, bērnībā šī maltīte tika uzņemta ar sajūsmu. Tiesa, parasti tika šmorēta vesela vista, kas sagriezta gabalos. Līdz ar to, parasti bija cīniņš tieši pēc stilbiņa. Tas pagatavotajam ēdienam piešķīra īpašu nozīmi un garšu. Tagad šmorēju tikai stilbiņus, kas savā ziņā ir ērti - neviens necīnās dēļ stilbiņa. Taču laupa šo mazo burvību! Nu neko... dzīve skarba!

sestdiena, 2011. gada 29. oktobris

Pildīta paprika ar malto gaļu un pupiņām

Vakar bija piektdiena un tā bija izdevusies necerēti labi. Bijām nolēmuši pabaudīt piektdienas vakaru pie Ingas un Kristapa, kas pilnīgi negaidot beidzās kādā Vecrīgas klubā. Tiesa, mums ar Ingu. Vīrieši palika mājās pieskatīt bērnus.
Jāsaka, jutāmies nedaudz apmulsušas, jo laiks, kad pārzinājām Vecrīgas klubus kā savu kabatu, ir sen kā pagājis. Nu tik varam blisināties un brīnīties, kas tik nenotiekas. Kādi tik klubi vien nav atvērušies, aizvērušies un atkal atvērušies. Bail iekšā iet. Tad nu sevis izklaidēšanu uzticējām Kaļķu vārtiem, kur tiešām bija lielisks vakars un saksafonists bija lielisks.
Šodien tāda nedaudz pasmaga galva, no negulētās nakts, bet nu turos godam. Un neskatoties uz visu šo tomēr atradu spēkus sevī, lai pagatavot ģimenei pusdienas.
Doma par pildīto papriku mani vajāja jau sen. Tik mans cienītais tā īsti nav piekritējs. Taču pirms kāda laiciņa man iepirkās smukas, mazas paprikas, kuras tā vien prasījās sapildīt.
Ar ko pildīt? Klasika - maltā gaļa un rīsi? Nē, kā būtu ar malto gaļu un pupiņām? Domāts darīts! Sanāca labi.

ceturtdiena, 2011. gada 27. oktobris

Vistas iesmiņš bekonā

Šodien jau ir ceturtdiena, tas nozīmē, ka strauji tuvojas nedēļas nogale un nākošā nedēļa. Un tieši no nākošās nedēļas mazliet baidos, jo sāksies jauns posms. Ceru, ka gana ilgstošs lai varētu nopelnīt lielo piķi (ak, es naivā). Bet nu kamēr ir tikai trešdiena, par jauno posmu nedomāju. Drīzāk ar nopūtu atceros aizvakardienu.
Pagalam negaidīti vīra māte pieteicās savākt manas trīs atvases. Un nevis uz pāris stundiņām, bet gan uz veselu dienu!! Jūs jau noprotat, ko tas nozīmē. Ka biju pilnīgā šokā un mēreni apjukusi, kad apjautu, ka lielāko dienas daļu būšu mājās viena un tad brīvs vakars kopā ar cienīto. Un bērni būs tikai nākošās dienas vakarā mājās! Pirmajā brīdī nezināju kur skriet, ko grābt. Taču pēc pirmās eiforijas un dušas, doma bija skaidra - klasiskais komplekts: Vakariņas, kino un sekss! Vai izdevās - protams!
Šodien jau atkal visi ierindā un jāgatavo saimei vakariņas. Ko lai sadomā?
No bohēmiskajām brīvdienām, kad mana mamma pieskatīja bērnus, atstāja svaigas vistu filejas. Es tās biju nobēdzinājusi saldētavā, ar domu - kaut kad uztaisīšu. Šis kaut kad pienāca šodien un ideja vakariņām bija skaidra - vistas fileja. Bet kā lai gatavo?? Palūkojos, ko ieraudzīšu ledusskapī un tur mani sveicināja bekons. Sak, izlieto mani kamēr es neskrienu prom no ledusskapja, uz savām kājām. Labi, tik traki nebija. Taču ideja skaidra - vista bekonā. Interesantāk - savērpt visu uz iesma!

pirmdiena, 2011. gada 24. oktobris

Biezpiena bumbiņas jebšu pončiki

Šodien apdomājos un secināju, ka diezgan ilgi neesmu neko gardu gatavojusi. Kaut kā pievērsusies sāļajiem, bet saldie palikuši nepelnītā novārtā. Tad nu šodien gribēju laboties. Taču kā jau nereti gadās, ka neko prātīgu izdomāt nevarēju. Lūrēju uz ledusskapja saturu un nevarēju izdomāt, ko lai gatavo.
Un te, pēkšņi, es atrodu nedaudz piemirstu biezpiena saini. Palūkoju vai vēl ēdams, jāā... vēl ir diezgan labi ēdams. Tātad, jāizlieto tas. Un te uzreiz radās ideja par biezpiena bumbiņām. Domāts darīts un vakarā našķējāmies pie liela šķīvja pilnu ar siltām biezpiena bumbiņām.
Jāsaka, ka diezgan ilgi neesmu tādas gatavojusi. Kādus gadus 10?? vai pat vairāk... oi nē... tiešām, kādus gadus 13-14 kā likts. Toreiz, saulainajā bērnībā, pie manas draudzenes Līgas, laukos. Kā parasti, bijām palikušas mājās divatā ar viņas abiem jaunākajiem brāļiem. Un protams, kas gan var būt labāks, kā sevis iztēlošana par satriecošu kulināri. Uz miltu pakas atradām recepti biezpiena bumbiņām un tad nu tās gatavojām. Sanāca daudz un gardas. Taču rūpīgi visu noēdām. Es, saēdusies siltos pončikus un sadzērusies lauku pienu kādu brīdi staigāju zaļā ģīmī, jo bija nenormāli slikti. Un varbūt tieši tas bija pie vainas, kāpēc es vairāk nebiju tos gatavojusi. Citu gatavotos es ēdu gardu muti, bet pati negatavoju, līdz šodienai!

Biešu - kāpostu zupas sagatave

Tu re kā, šodien atklāju vienu neforšu lietu. Izrādās, ka mans uzticamais mobilais telefons sāk zaudēt formu un ik pa laikam zaudē sakarus ar uztveršanas zonu. Lai gan par to nodevīgi klusē un liek man domāt, ka viss taču ir vislabākajā kārtībā. Vells viņu zin, cik daudz svarīgu zvanu esmu palaidusi garām. Mierinu sevi ar domu, ka ja būtu kas extra steidzams, gan jau ar mani sazinātos. Taču jebkurā gadījumā patīkami tas nav.
Telefons bija nokalpojis godam, septiņus garus gadus. Diendienā tas bija uzticams palīgs, sākumā manam vīram, pēc tam man. Un ir nedaudz žēl, pārtraukt mūsu jauko tandēmu. Taču nu neko vairs. Man tagad ir jauna mīlestība! Ceru, ka mūsu tandēms pārspēs esošo!
Un kamēr es domās izvadīju veco telefonu un sagaidīju jauno, gatavoju ziemas krājumus. Pāgājušo gadu izmēģināju divas jauns zupas sagataves. Biešu un biešu-kāpostu, jebšu boršča sagatavi. Un abas atzinu par labu esam. Sāksies man darba gaitas, zupas vārīt nebūs iekšās. Gribēsies ko ātru un vienkāršu. Tad nu šādas sagataves ir ļoti ērtas. Un bez liekiem konservantiem.

sestdiena, 2011. gada 22. oktobris

Cūkgaļas šķēles krējuma un mājas adžikas marinādē

Vakar biju uz Milēdijas jubileju. Cipars apaļš, akurāt tāds mani sagaida nākošgad. Atzīšos, gaidu ar nepacietību. Savukārt šodien, arī jāiet viesos,  Kristapam arī ir apaļa jubileja. Un nākamnedēļ jau atkal - māsas vīram jubileja. Dzīve vienos priekos, lielākos vai mazākos, tas nav svarīgi.
Taču, pirms doties baudīt saviesīgo vakaru, bija jāpabaro savējie kas palika mājās. Jā, jā, vīrs deva man brīvsoli. Taču es to tā 100% nemaz neizmantoju. Izpalika dejas uz galda un šķības karaokes dziedāšana. Bet varbūt labi ka tā?? Šodien jau vēl visas iespējas izpausties.
Labi, atgriezīšos pie garlaicīgākām lietām - proti vakardienas pusdienu gatavošana. Paralēli pucēšanās - nagi, ragi utt. jāgatavo ēst. Taču stāvēt pie plīts un vaktēt paiku, nebija man iekšās. Tāpēc nolēmu par labu gaļai. Vīriec paēdis varēs skatīties hoķi, kamēr sieva plenderēs pa Vecrīgu.
Tikai kā lai gatavo to sasodīto gaļas gabalu? Īss ieskats interneta dzīlēs, neko prātīgu neatrodu. Jāsaka, es esmu vienkāršo recepšu piekritējs, tieši  uz gaļu. Man netīk, ja gaļā ir pārbāzts ar visādiem garšaugiem, ar domu, ka tas uzlabos gaļas garšu, taču galarezultātā tā gaļa ir ne pēc kā negaršojoša. Nē, nu varbūt vienkārši sū... gaļa? Un tām nabaga garšvielām vairs nav ko izcelt?? Nezinu, bet nu es dodu priekšroku - sāls, pipars, ķiploks un tas arī viss. Tad vismaz gaļa garšo pēc gaļas.
iepriekšējo reizi, kad marinēju cūkas kakla karbonādi, marināde bija sanākusi ļoti laba. Nenomāca gaļas garšu, bija mīksta un sulīga. Taču divreiz pēc kārtas to gatavot, negribējās. Pārcilāju prātā dažādas idejas un nonācu pie vienkāršām lietām. Mājas adžikas un skābā krējuma. Kas diez sanāks?? Sanāca tas, ka no ēdāju šķīvja pirmā pazuda gaļa, pēc tam negribīgi tika apēsti kartupeļi ar mērci. Lūk, kas sanāca!

Saldā krējuma mērce ar tomātiem

Man gan nosaukumā gribētos likt nosaukumu - tomātu mērce. Taču baidos, ka daudzi pārprastu, domājot, ka receptē būs norādīts, kā pagatavot tomātu mērci  - kečupu. Tāpēc nosaukums ir tāds kāds ir.
Man te kādu laiciņu atpakaļ, kopā ar bietēm ienācās pēdējie lauku tomāti. No Ingas teiktā - nav garšīgi, bet lieliski izmantojami mērcēs, zupās utt. Maišelis paprāvs. Padomāju šā un tā, un lai manta neietu postā, pēc labākās sirdsapziņas centos izlietot kā varēju.
Bija palicies pēdējie, kāds +/- kilograms. Ko iesākt? Varētu pagatavot krēmzupu, bet ledusskapī jau atradās biešu zupa. Divi zupas katli manā ledusskapī neierūmēsies. Gatavot kādu kečupu vai ziemas brūvējumu, atkal jāatliek, jo man jau tā ledusskapis pārbāzts un pavisam drīz pārtika būs jākar maisiņā aiz loga. Tāpēc arī šis variants atkrita.
Nedaudz pamocīju savu pelēko vielu, cik nu man tās ir un atcerējos par vienu mērci. Šo mērci es ēdu pie savas draudzenes Līgas. Viņas mamma gatavoja, akurāt no visādiem tomātiem, pārsvarā, kas nebija lāgā nogatavojušies. Pēc atmiņas atceros, ka sastāvā bija tomāti, krējums, sāls-cukurs. Un tad šo tumīgo mērci lēja šķīvī un ēda kopā ar maizi. Nu kaut kas līdzīgs krēmzupai, tikai ar gabaliņiem. Tāda skābena mērce.
Nu ko, jāmēģina gatavot pašai. Tiesa, recepti koriģēju pēc sava prāta, pievienojot sīpolus, ķiplokus un liku klāt nevis skābo krējumu, bet gan saldo un skābo krējumu. Sanāca laba mērce kā piedeva kartupeļiem, domājams arī makaroniem un rīsiem arī ģeldēs!

otrdiena, 2011. gada 18. oktobris

Kristapa kartupeļu pankūkas jebšu kartupeļu pankūkas ar bekonu

Tad nu tā!
Šodien atkal bija ciemos Milēdija. Ļoti labi, jo viņa vismaz uzklausīja manas smagās pārdomas un morāli atbalstīja biešu rīvēšanā. Ja es zinātu, kas mani sagaida(iepriekšējo gadu neatceros), varbūt nemaz nebūtu sākusi. Bet vakar nobriedu, ka es tās bietes pieveikšu. Un vēl bija doma, ka šodien noteikti jāuzcep kartupeļu pankūkas ar bekonu. Jebšu Kristapa kartupeļu pankūkas. Šīs pankūkas pirmo reizi ēdu pie viņa un baigi iegaršojās. Tiesa, viņš izmantoja žāvētu gaļu, bet es izmantoju bekonu. Taču garša bija laba un šīs pankūkas ēd pat Inga, kas kartupeļu pankūkas ciest nevar!
Tad nu pēc sīvā cīniņa ar bietēm metos nākošajā darbā pie kartupeļu pankūku gatavošanas! Atiet jūriņā...

Biešu zupas sagatave

Es joprojām esmu smagās pārdomās par darbu un savu dzīvi turpmāk, ja atsākšu strādāt. Jāatzīst, ka slinkums ir mani pārņēmis savā varā un tā pa īstam nelaiž vaļā. Lai gan es nekad neesmu bijusi baigā karjeras sieviete, tomēr esmu nedaudz pārsteigta par to, cik ļoti man tīk mājas dzīve. Mājsaimnieču bohēma. Bez steigas, lēnīgais dzīves ritms un bohēma, kas vijas cauri ikdienai. Taču gudri ļaudis saka, ka lai ballīte izdotos ir jāmāk to pamest savlaicīgi. Vai to varētu attiecināt arī uz mājsaimnieces dzīves veidu?? Nu tā, lai pa īstam iefanotu par šo dzīvesveidu, tas laikus ir jāpārtrauc? Jāiejūdzas smagajā darbu ļaužu gaitās?! Pārdomas ir visai smagas. Un pats trakākais, kas man patiešām būs žēl tas, ka nevarēšu veltīt tik daudz laika blogam. Jā, jā, zinu, ka patreiz neveltu tik lielu uzmanību kā agrāk, un tomēr... laiks maltītes gatavošanai samazināsies. Ēdienreizēs iezagsies ātri pagatavojami ēdieni un baidos, ka nebūs arī spēka tos bildēt un publicēt. Paliks man tādi svētdienas ieraksti, lai žēli atgādināt par savu eksistenci.
Labi, es jau te samālēju drūmās jo drūmās krāsās. Kas zin, varbūt būs tieši pretēji - atvērsies otrā elpa.
Taču kamēr man ir tā pati elpa, turpinu gatavot ziemas krājumus!
Svētdien vakarā ienācās kārtējie lauku labumi - bietes! Sen tās gaidīju un biju patiesi priecīga, ka beidzot tās ienācās manās mājās. Jau pagājušo gadu atklāju vienu ļoti labu lietu, proti, biešu zupas sagatavi. Tas ir, sautētas bietes kopā ar burkāniem, nedaudz eļļas, etiķa, sāls un cukurs un viss. Burkās iekšā un glabājas līdz pagatavošanas reizei. Der fiksai biešu zupa pagatavošanai(tākā es biešu zupu vāru - gaļas buljons, bietes+putraimi), gan arī aukstajai zupai. Arī Inga šo sagatavi nodēvēja par ļoti labu un šogad abas, piedurknes atrotījušas, taisām krājumus. Jāsaka, ka bietes pagadijās lielas un te nu ar labu vārdu Ingu nepieminēju! Rokas izskatās baisi!!

pirmdiena, 2011. gada 17. oktobris

Ceptas reņģes tomātu mērcē

Man ir dilemma.
Šodien biju uz darba pārrunām un varētu teikt, ka man piedāvā darbu. Tas taču ir forši, vai ne? Taču tam līdzi nāk daudz un dažādu BET. Es gan neizplūdīšu tālāk sīkumos, bet saprotiet, man tagad nepavisam nav viegli. Vells!!
Bet vakar, kad man vēl bija pavisam viegli, negaidot izplūdu kulināriskās izvirtībās. Cienītais taujāja pēc zivs, sakot, ka gaļa pieriebusies. Nu labi, ja zivs tad zivs. Taču piemājas tirdziņā no zivīm nekā prātīga nebija. Tik reņģes izskatījās pieņemamas. Nu ko?! Pirku vienu kīlō svaigu reņģu. Vīrs jau sapriecājās, ka marinēšu. Taču es izlēmu par labu tomātu mērcei. Sanāca tieši kā gribēju un neskatoties uz to, ka biju paēdusi kārtīgas pusdienas, kādu pārīti vakarā noēdu.

piektdiena, 2011. gada 14. oktobris

Vista kokosā, karijā ar dārzeņiem

No rīta piecēlos ar domu, ka šodien noteikti gribu gatavot. Esmu nobriedusi izpausties! Jāatzīst, ka sen tā nav bijis. Varbūt tāpēc, ka šodien uzzināju, ka jādodas uz otro krātu uz darba pārrunām? Bet varbūt vienkārši tāpēc, ka esmu labs cilvēks???
Lai nu kā, doma bija skaidra, ka vēlos gatavot. Tikai ko?
Tieši pirms šīm pārdomām Milēdija pieteicās viesos. Skaidrs... jāmeklē kas viegls, sātīgs un ātri pagatavojams. Nobriedu par labu vistai un še ku reku, ar mani sāka runāties recepte, kur vista bija marinēta kokosa pienā! Tāāā.... apmēram stunda laika, līdz ieradīsies Milēdija. Jāpaspēj uz veikalu.
Piekukuļoju jaunāko atvasi, lai sēž ratos un devos uz piemājas Maximu, pēc kokosa piena. Taču, izrādās ka XX Maximā nav nopērkam kokosa piens. Izstaigāju krustu šķērsu un nekādā jēgā. Velns! Ko nu?
Labi, ka pavisam netālu ir Mego, devos turp un iegādājos nepieciešamo produktu! Aleluja, savādāk manis noskatītā recepte draudēja izgāzties.
Taču viss ir labs, kas labi beidzās un pieēdāmies kā rukši. Gaļa sanāca maiga, sulīga un sātīga.

trešdiena, 2011. gada 12. oktobris

Zitinjas gulaškrēms jebšu paprikas pasta

Ak... cik labi ir iepirkties rīta agrumā, bez atvasēm. Lēnā garā izstaigāt visus veikala plauktus un tā mierīgi pārdomāt ko pirkt vai nepirkt.
Šodien gan bija konkrēts mērķis, kāpēc es no paša rīta tesos uz veikalu. Ok. bērni bija jānogādā b/d un pie reizes, kāpēc gan neizmantot izdevību un neiepirkties? Kases tukšas, kasieres vēl miegainas. Laburītu padevusi veiksmīgi sākas diena kā man, tā viņām.
Vakar gatavojot krēmzupu pie paprikas cepšanas un blenderēšanas sapratu, ka eu!!! Tā ir štelle. Ideja raisījās pati no sevis un drīz vien tā iegūla manā prātā tik cieši, ka šodien, neskatoties uz viesu birumu, obligāti bija jāpagatavo. Ne velti - viesi atzina par labu esam un vēl katrs pa burciņai dabūja ciemakukulī.
Ko tad es tādu gatavoju? Gulaškrēmu. Tākā 90% gulaškrēmā ir paprika, tad nu izdomāju pamēģināt pagatavot pati. Orģināli nopērkami Ungārijā - gulašu zemē un ir ļoti laba piedeva gaļas mērcēm un protams, protams, gulašzupai. Daudzās receptēs ir norādīts, ka ja nav šī krēma, to var aizvietot ar labi daudz paprikas pulvera. Bet man liekas, ka tas nav tas. Nu pašā krēmā nav tikai paprika vien. Vakar mēģināju kaut ko partulkot no ungāru valodas uz latviešu un pa lielam sastāvdaļas bija skaidras. Šodien vēl noprecizēju pie garšvielu stenda - Santa Maria ir garšviela gulašam. Tad nu tapināju augšā un man liekas, ka izdevās. Mēs gan iemēģinājām klāt pie rīsiesm. Un garšoja ļoti labi!

Cepeškrāsnī ceptas cūkgaļas šķēles

Šodien bija visai rosīga diena. Atbrauca Milēdija, vēlāk pieteicās Inga, tātad pusdienas jāgatavo lielo katlu. Sēdēju un domāju, kā lai visu baru pabaro, jo bez pieciem pieaugušajiem ir arī sešas atvases. Kopā 11 mutes, kas jāpabaro.
Izdomāju, ka sen nav gaļa ēsta. Kā reiz, Prismā vēl lētā cūkgaļa dabonama. Tātad, virziens skaidrs, bet kā pagatavot? Jāgatavo maksimāli vienkārši, lai netraucē klačoties un baudīt šampanieti. Padomāju un izdomāju, ka jāgatavo cepeškrāsnī. Cept veselu? Nēē... labāk šķēlēs. Un pētos internetā iespējamās receptes, uzdūros visnotaļ interesantai receptei. Pārrakstīju un pagatavoju. Galarezultātā no gaļas nebija ne smakas. Atvases noēda pa tīro, arī Milēdija, kurai cūkgaļa neesot cieņā. Vot tā...!

otrdiena, 2011. gada 11. oktobris

Puķkāposta - paprikas krēmzupa

Šodien biju uz darba interviju. Veicās labāk, nekā iepriekšējo reizi. Varbūt tāpēc, ka pārrunas nācās pārtraukt?! Jebkurā gadījumā, rīts sākās labi un uz diezgan pozitīvas nots.
Mājās braucot domāju, ko pagatavot. Tā nu ir sanācis, ka pēdējā laikā gatavoju krēmzupas. Secināju, ka tās bērniem iet iekšā uz urrā, kā arī ātri un viegli pagatavojamas.
Otrdienās un ceturtdienās vedu vecāko atvasi uz dejām, līdz ar to krēmzupu gatavošana neprasa daudz laika. Un vakarā pēc dejām, ideāli piemērota, ja gribas ēst. Tad nu šoreiz gatavoju puķkāposts + paprika.

pirmdiena, 2011. gada 10. oktobris

Tomātu sulā marinēti kabači

Jums nav gadījies tā, ka par kādu foršu un gardu recepti uzzināt pārāk vēlu?! Man tā ir gadījies! Tiesa, šoreiz nebūs tā reize, bet vēl nedaudz vēlāk un es varētu rīt siekalas un stūrītī klusiņām raudāt...kāpēc, kāpēc par vēlu tu nāc!
Manas salmu atraitnes dienas beigušās. Esmu to godam izturējusi un lepojos ar sevi. Vīriet's nu ir pie vietas, tas ir pie manis, un dienas atkal rit ierastajā ritmā.
Tā nu sestdien, baudot pēdējo atraitnības dienu braucu viesos pie māsas. Es, visas trīs atvases un mikriņš. Kā turp, tā atpakaļ. Nekādu problēmu, pat ja divi bērni no trim, pa ceļam aizmieg. Taču ne jau par to šis stāsts. Stāsts par to, ka es nežēlīgi pārēdos, pārsmējos un vispār ļoti lai pavadīju laiku, ļoti labā kompānijā. Un kā viens no uz galda esošajiem gardumiem, bija šis brīnums. Marinēti kabači tomātu sulā. Mmmm, cik gardi tie bija. Recepte bija tūlīt noprasīta un sāku jau nepacietīgi dīdīties, kad tad tikšu pie gatavošanas. Šodien, akurāt, bija šī diena, kad droši ķēros klāt gatavošanai.

piektdiena, 2011. gada 7. oktobris

Ķirbju pankūkas

Mūsmājās jautrība sit augstu vilni! Trīs dienas tēloju salmu atraitni. Vīrs aizdevies iekarot poļu zemi vai poļu meitenes(ko gan viņš neatzīstas) un es palikusi viena ar saviem trim mošķīšiem. Viena diena izturēta, šī jau ar uz dienas galu dodas, atliek tik rītdien vēl izturēt un tad jau cienītais būs atpakaļ ierindā.
Bet, kamēr vīrs prom, protams, uzdzīve sit augstu vilni. Vakar notiesājām vēl šādus tādus pārpalikumus no iepriekšgatavotā, šodien ķērāmies pie vēdera lutināšanas. Kā nu lutināsim? Sīči pieprasīja pankūkas. Ahā, virziens skaidrs. Kādas?? A tur samulsa un nevarēja tikt skaidrībā kādas. Viens kartupeļu, cits parastās plānās, cits vispār pildītās. Ne ne mīļie, tā nu gan neies krastā. Cepsim ķirbju pankūkas. Atskanēja vienbalsīgs jā!!! Protams, viss jau būtu baigi labi, ja es tā 100%zinātu, ka manējie ēdīs ķirbju pankūkas. Iepriekš nekad neesmu gatavojusi. Iespējams, ka bērnudārzā ir ēduši, bet vai atceras kā garšo? Diez vai.
Man mamma bērnībā cepa šādas - sarīvēja ķirbi uz rupjās sakņu rīves. Klāt ola, sāls, cukurs, nedaudz milti un cepa gatavas. Neteikšu, ka biju stāvā sajūsmā, bet ēst ēdu. Taču šāds variants draudēja ar to, ka varu pie milzīgās bļodas ar pankūkām, palikt viena pati. Tad nu, lai izvairītos no šāda gadījuma, nolēmu pankūkas cept kā jau cep pankūkas, tikai pielikt klāt sablendētu ķirbi! Pankūkas aizgāja uz urrrāā, vēl viens ēdiens ķirbju ēdāju iesācējiem.

otrdiena, 2011. gada 4. oktobris

Marinēti ķirbji

Domājāt, ka ziemas krājumus vairs neviens negatavo? Ha! Vēl nekas nav beidzies!
Lai arī šogad biju nobriedusi ķirbi nemarinēt, taču vakar ienācās paprāvs ķirbis. Nu neko, nāksies vien marinēt un glabāt ziemai. Gan jau noēdīsies.
Šī recepte ir manas mammas recepte. Pārbaudīta jau iepriekš un atzīta par labu esam.

Ķirbja-siera krēmzupa

Man ir besis.... Milzonīgs besis. Nezinu, vai rudens pie vainas, vai kārtējā lazarete mūsmājās, taču jūtos ne savā ādā. Lai arī pirmdiena sākās daudzsološi, pret vakaru šis daudzsolīgums pazuda.
Lai nu kā, bet neskatoties uz vispārējo noskaņu jāgatavo pusdienas. Doma par pagatavošanu uzdzina vēl lielāku besi, jo pēdējā laikā ir pazudusi mana iedvesma. Taču vakar vakarā bija dikti svētīga saruna ar Milēdiju un viņa ieminējās par ķirbja krēmzupu. Vakar kā reiz tiku pie paprāva ķirbja.
Sākumā ķirbja krēmzupa tā kā uzdzina šermuļus. Ķirbim dodu priekšroku tikai vienā veidā - marinētu. Taču zupā?! Bet jo vairāk par to domāju, jo lielāka bija mana pārliecība, ka jāpagatavo.
Ķēros pie recepšu pētīšanas - to gan ir miljoniem, nolēmu, ka paļaušos uz čujs, ņuhs un poņa. Zupai klāt liku gan kartupeli gan burkānu, gan arī divus piemirstus tomātus. Zupa sanāca dievīga un ieteicama tiem, kas nejūtas pārliecināti par savām attiecībām ar ķirbi.