pirmdiena, 2011. gada 29. augusts

Marinētas alksnenes pēc vecvecāsmātes receptes

Esmu šokā! Jau šonedēļ sākas septembris. Pa kuru laiku tas piezadzies, nav ne jausmas. Jau ceturtdien jāpalaiž vecākā atvase uz skolu un abas jaunākās jāsagatavo bērnudārzam. Šausmas, šausmas... tas nozīmē, ka manai mājsaimnieču dzīvei redzams drīzs gals. Jāsāk aktīvāk meklēt darbu, ak vai! Ak vai...
Bet nu, jāatzīstas, nav tā, ka līdz šim sēdēju svētā neziņā. Jau biju uz pāris vietām izlocīt mēli un izgāzos kā veca sēta. Mjā... jau kādi seši gadi pagājuši, kad pēdējo reizi biju uz tādām nopietnākām darba pārrunām. Taču tas viss ir labojams. Gan jau pie mūsdienu situācijas darba tirgū drīz sākšu runāt kā no kanceles.
Bet, kamēr vēl esmu tādā mājsaimnieču eiforijā, steidzu gatavot ziemas krājumus.
Šoreiz, marinētas alksnenes!
Kopš bērnības man šīs marinētās sēnītes diktam garšojušas. Pagājušo gadu saņēmos drosmi un iemarinēju pati. Par skādi, tikai trīs puslitra burciņas. Kuras vienā naksnīgas sarunas laikā ar Milēdiju, tika likvidētas. Bija baisi gardas. Tad nu šogad man ir mērķis iemarinēt nedaudz vairāk, vai arī neielaisties ar Milēdiju naksnīgās sarunās.

pirmdiena, 2011. gada 22. augusts

Ābolu pankūkas

Šodien mans oms ir tāds pats, kāds ir laiks aiz loga. Pelēki drūms. Viss kaitina, viss besī un neko negribas darīt.
Nelīdzēja ne karstā duša, ne ilgā gulēšana. Viss kaitina! Laikam jāuztaisa liela krūzes kafija un jālien dīvānā palasīt kādu grāmatu vai žurnālu.
Taču pirms to realizēt, vajag pabarot savu līdzjutējkomandu - bērnus! Domāju, ko lai pagatavo no mājās pieejamā, jo kaut kur doties un iegādāties galīgi nav pa spēkam.
Man taču ir āboli!! Jēē, izglāba mani. Jāuztaisa pankūkas, par spīti slinkumam. Domāts darīts un bērni šobrīd mielojas ar karstām ābolu pankūkām!

svētdiena, 2011. gada 21. augusts

Karstā ābolu desertkūka jebšu ābolu klafutī

Neskatoties uz to, ka šodien biju pie savas mammas ciemos un pieēdos kā ruksis. Vēl ilgi tusnīju pa māju un domāju, ka atdošu galus. Taču pagāja brītiņš un nolēmu uzcept ābolu klafutī.
Kādu laiku atpakaļ biju cepusi persiku klafutī . Tad nu šoreiz sadomāju uzcept ābolu.
Vakar braucot mājās no sēņošanas, iegriezāmies klusākā ceļmalā un pielasījām pilnas kules ar dzidrajiem āboliem. Ēšanai un arī kādam gardumam.
Uzcepu savu versiju ābolu klafutī un noēdu veselus 2!! gabalus. Kur man tas ielīda, neprasiet! Bet arī vairs nav tā nospiedošā sajūta.

Cirtainās čigānenes ziemai

Kā jau iepriekš ziņoju, vakar biju mežā. Grozā saripoja bērzlapes, gailenes un čigānenes! Mežā, kurā biju es, izskatijās, ka konkurence ir tikai uz gailenēm. Bērzlapes un čigānenes neviens neaiztiek. Forši! Man vairāk tiekas.
Taču to es esmu novērojusi, ka daudzi neizmanto čigānenes. Un velti! Jo sēne ir ļoti pateicīga, nav baigā krāmēšanās ar tās tīrīšanu un nav jāvara, bet tāpat kā gailene un bekveidīgās, uzreiz liekama uz pannas un cepjama. Ja māc šaubas!
Tad nu vakar salasīju diezgan daudz čigānenes. Sākumā ņēmu visas pēc kārtas, beigās jau tomēr sāku veikt izlasi. ņēmu tikai mazās, smukās, spriganās! Sacepu un sasldēju, lai ziemā gatavotu mērci!

Sālītas sēnes

Vakar beidzot tiku mežā! Ak kas sēņu, ak kas par priekiem. Acis zibēja uz visām pusēm un pat īsti nezināju, kur skriet, kur grābt. Un lai arī mežā pavadījām vairāks stundas, tomēr likās, ka par maz. Jo mežā taču vēl tik daudz sēņu!! Nu kā atstāsi!! Manā grozā saripoja bērzlapes, gailenes un čigānenes. Šodien stīvas visas maliņas.
Berzlapes, bērzlapītes bija mans mērķis. Pagājušo gadu es sekojot mammas norādījumiem novārīju un sasālīju. Gala rezultātā ļoti ātri noēdās, jo sālītas sēnes kā radītas dienām, kad nezinukogatavot, mājāsnekānav. No sālītām bērzlapēm var pagatavot sēņu plācenīšus , mērci, sacepumu. Tās ir tikai dažas recepte no daudzām citām, kurām, man, vienkārši nepietika sēņu. Tad nu vakar piedurknes atrotījusi, metos sēņu mazgāšanā, tīrīšanā un gatavošanā!

ceturtdiena, 2011. gada 18. augusts

Dārzeņu krēmzupa ar desu

Šodien bija piemeties maziņš slinkums. Tiesa, no gultas izkāpu ar diezgan enerģijas pilnu apņēmību, ka noteikti darbošos vaigi sviedros. Taču paēdot brokastis mani pārņēma tāds lēnprātīgs slinkums, ka iepriekš izjusto enerģiju iemainīju pret dīvānu un grāmatu. Man pat uz veikalu bija slinkums iet, kur nu vēl ko darīt. Bet veikalu vajadzēja!
Šādās reizēs es tā priecājos, ka vecākais bērns ir gana liels, lai aizietu uz veikalu un nopirktu vienkāršas, man nepieciešamas lietas. Tā nu rīkojos arī šoreiz, apskaidrojot, ka man vajag 400ml saldā krējuma. Atnāk bērns mājās, saka, ka tāda un tāda nebija. Neko neesot nopircis. Bet man vajag, nu neko, izstāstu bērnam plānu B un sūtu atkal. Atnāk mājās un skatos, ka nopircis tikai pusi no man nepieciešamā daudzuma. Neesot pietikusi nauda diviem! Prasu, iztērēji priekš sevis?? Svētulīgs nē, skan atbildē. Nu labi, ļaunā māte sūta bērnu trešo reizi pēc iztrūkstošā saldā krējuma. Trešā reize veiksmīga, mājās ir saldais krējums.
Priekš kam man vajadzēja saldo krējumu? Nu, biju izdomājusi, ka gribu pusdienās zupu - krēmzupu. Dārzeņi mājās ir, kaut ko uzmeistarošu.

otrdiena, 2011. gada 16. augusts

Vārīta kukurūza

Vakar iekarojot centrāltirgu acis zibēja uz visām pusēm. Gribējās visu ko, no plašā piedāvājuma klāsta. Tā klaiņojot gar nokrautajiem galdiem uzdūros galdam, kur starp tomātiem un paprikām, bija arī kukurūzas vālītes. Mmm, tās mani uzrunāja. Pie tam arī cena - 0.20ls/gab. neatstāja vienaldzīgu. Ņēmu ka nu 4 gabalas pusdienām. Kapēc tik maz? Tapēc, ka kukurūzu pati gatavoju pirmo reizi. Līdz šim, es vienaldzīgi slāju garām. Kukurūza lietojama tikai un vienīgi konservēta un tad ne vienmēr. Taču tā nu sagadijās, ka vienreiz, kad vēl ar Ingu baudījām laisko mājsaimnieču dzīvi. Viņa tagad darbaļaužu gaitas uzsākusi. Pusdienās pie viņas baudijām vārītu kukurūzu. Tur es to ēdu pirmo reizi un neskatoties, ka zobu starpas pilnas ar kukurūzas čauliņām, ja tā var teikt, bija gardas.
Tad nu nolēmu šoreiz pagatavot pati. Vīrs pabolīja acis, jo viņš līdz šim to nebija šādā veidā gatavotu ēdis, taču pretī neko neteica. Ko lai saka, garšoja!

pirmdiena, 2011. gada 15. augusts

Pikantais sviestu pupiņu lečo ziemai

Es jau teicu, ka dievinu draugus, kas neaizmirst par labiem cilvēkiem, kā es, un piedāvā savus lauku labumus. Es neatsakos. Ja to visu var pārstrādāt ziemas krājumos. Tā nu man ienācās paprāvs maišelis ar sviesta pupiņām. Atkal. Šoreiz svars vilka uz visiem 2kg., ja nemaldos. Tādu daudzumu nav iespējams uzreiz noēst. Tapēc doma bija skaidra - jāuztaisa lečo variants ziemai.
Nesen es biju gatavojusi lečo pusdienās un atzinu par labu esam. Tad nu šoreiz tikai iztiku bez desas, to vajadzības gadījumā pievienošu ēdienreizē.

Asās augļu uzkodas

Tad nu redz kā! Bija piemirsies, bet Absolūts ēd man atgādināja par šo gardo našķi. Ar šo našķi mani iepazīstināja Mimosa . Mmm, sākumā padzirdot šo kombināciju acis ieplešas apakštasītes lielumā, taču nogaršojot liekas, ka tā vien varētu ēst un ēst un ēst. Kas tas ir? Tas ir auglis ar sāli un čili pipariem. Absolūts līdzīgi našķējas ar arbūzu, un tas tad man arī atsvaidzināja atmiņu. Tad nu padalīšos, lieliski garšo šī kombinācija. Iesaku pamēģināt. Man vislabāk garšo banāns - sāls - čili pipari.

Aknu strogonovs

Ak, kā es dievinu draugus, kuriem ir pieejami lauku labumi un neaizmirst labus cilvēkus. Tas ir mani! Tā nu vakar tiku pie svaigas teļa aknas. Tas nozīmēja, ka šodien par pusdienām nekas nav jādomā. Viss jau skaidrs - pusdienās aknas. Ideāli būtu, ja būtu grils un šīs aknas uzgrilēt. Sanāk ļoti gardi. Taču tākā grila nav, nāksies gatavot strogonovu. Sanāca labi.

svētdiena, 2011. gada 14. augusts

Mango saldējums

Vakar biju viesos pie Absolūts ēd un ēdu fantastiski gardu ķirbju kūku . Mmm, garšoja fantastiski. Bet vēl... man tikās gods nogaršot arī habanero želeju . Bija vēl daudz dažādu gardumu, taču kaut kā nespēju atrast viņas blogā. Pie tam, šie gardumi atceļoja arī uz manu māju. Būtu vairāk pieteikušies viesos, arī tiktu pa gardumam, taču paši vainīgi. Man tikās vairāk.
Vakarā atbraucot mājās, domāju, ka vajadzētu atkal pagatvot kādu saldējumu. Ne jau aiz lielās gatavošanas kāres, bet gan vairāk aiz ieraduma. Manējie pieraduši, ka saldētavā vienmēr atrodams saldējums. Ja godīgi, es pati arī. Taču nu jau dažas dienas saldētava bija tukša. Vajadzēja ko uzmeistarot. Prasu cienītajam, vai ir kādas vēlmes? Jā, gribot mango saldējumu. Nu labi, ja grib, tad grib. Es par mango nefanoju, tapēc gatavoju mango saldējumu uz plombīra bāzes. Zinu, ka daudzi gatavo mango sorbertus, bet nu mani šie sorberti neuzrunā. Tad nu lūk... mango saldējums.

piektdiena, 2011. gada 12. augusts

Zirņu putra

Brīžiem likās, ka šodien sākušies lielie grēku plūdi. Tik līst un līst, un līst. Brr... noskrinos un ieritinos ciešāk dīvānā ar karstu tēju un žurnālu.
Taču ilgi jau tā nenosēdēsi, vajag pagatavot pusdienas. Vakar pusdienu gatavošana bija diezgan amizanta. Gāju uz veikalu, pēc pārtikas. Absolūti nebija nekādas nojausmas, ko gatavot. Tā nu, aizbridu līdz veikalam un nopirku sev topiņu. Par atlikušajiem  diviem latiem, vajadzēja izdomāt, ko gatavot. Laikam, reizēm lieti noder neapdomīgi tēriņi, jo ģimene pusdienās dabūja kartupeļus, biezpienu un marinētu siļķi. Visi bija priecīgi.
Šodien gan laiks, gan nauda nebija mani sabiedrotie, vajadzēja no krājumiem gatavot. Taču šodien man domājās labāk nekā vakar. Izdomāju, ka šausmīgi sen nav ēsta zirņu putra. Zinu, ka citiem tā iedveš nāves šausmas. Bērnības trauma. Taču man garšo. Jau no mazotnes es šausmīgi gaidīju, kad ēdienreizē būs šī putra. Nezinu, vai tagad bērnudārzos tādu gatavo, bet, kad es apmeklēju bērnudārzu, šī putra bija diezgan bieži. Skolā man šī eksotika izpalika, jo pusdienas vienkārši neēdu. Paldies dievam, manējie mājinieki ēd ar gardu muti. Tad nu uzvārīju zirņu purtu.

trešdiena, 2011. gada 10. augusts

Sajimoto jebšu piparmētru saldējums

Vakar bija neliela iedvesma kaut ko gtatvot. Saldējuma gatavošanā bija iestājies tāds kā panīkums. Īsti nezināju, ko lai tādu pagatavot. Kādas jaunas garšas izmēģināt. Un tad... Twiterr'ī iekrita ziņa no Madaras jebšu Chez Madam, ka viņas šīsvasaras top saldējums ir piparmētru saldējums ar šoko gabaliņiem. Piparmētras mani uzrunāja un doma bija skaidra. Jāizmēģina.
Palūkojos i-neta dzīlēs pēc receptes, nekas prātīgs neizleca. Tad nu atkal čujs, ņuhs un poņa un uz priekšu. Sanāca labs saldējums ar patīkamu piparmētru garšu.
Kapēc nosaukumā sajimoto?? Tapēc, ka vidējais bērns nesaka saldējums, bet gan sajimoto. Vecākā atvase mēģina šim iemācīt, saucot pa zilbēm. Sal - dē - jums. To vidējais māk atkārtot, bet kā jāsaka zilbes kopā - saldējums,  tad sanāk sajimoto! Piparmētru saldējumam, manuprāt, atbilstoš nosaukums.

otrdiena, 2011. gada 9. augusts

Mājas adžika

Tad nu tā... šitā ir viena nāvīgi laba padarīšana. Ideāli izmantojas pie zupām, mērcēm, marinādēm, sautējumiem un sacepumiem. Asa, ķiplokaina un garšīga.
Šo mājas adžiku gatavo mana mamma, šī ir viņas recepte. Un šī adžika ir ieguvusi visai "glaimojošu" nosaukumu - вонючka. Laikam jau nav jāpaskaidro, kapēc šāds nosaukums?!
Lai nu kā, bet šoreiz nolēmu pagatavot pati. Pagatavot divus variantus - aso un mazāk aso.

Tomātu biezenis

Šodien braucu uz centru iepirkt savam skolniekam mācību grāmatas. Saposāmies visi un devāmies ceļā. Kā jau šādās reizēs nereti gadās, brīdī kad jākāpj laukā no autobusa, sāka gāzt lietus! Nu ko, citiem bija slapjo T-kreklu šovs par brīvu, mums savukārt visas ietves peļķes. Laimīgi nonākuši līdz vajadzīgajai grāmatnīcai, atskanēja glābējzvans no cienītā, vai nevajagot mūs savākt. Teicu, ka vajag gan. Tad nu pa ceļam vēl ieskrēju centrāltirgū un nopirku tomātus. Doma ir pagatavot tomātu biezeni.
Jau pagājušo gadu gatavoju šo biezeni un atzinu par labu esam. Mērcēs, picās, sacepumos, zupās... kur vien vajag - ideāli piemērots.

pirmdiena, 2011. gada 8. augusts

Asais vistas sautējums ar dārzeņiem un rīsiem

Trīs dienas sabijām svaigā gaisā. Vīram bija darba vietas organizēti sporta svētki. Nu ko, sportojām! Labi, cienītais sportoja, es ar bērniem izklaidējos un baudīju jauko ainavu. Tā dzīvojāmies no piektdienas vakara līdz svētdienas rītam. Kad nolēmām braukt uz Alūksni. Kā jau zināms, augusta pirmajā svētdienā ir kapu svētki. Tad nu braucām uz kapu svētkiem, kur mūs sagaidīja mans tētis un māsa, kuru bija atbraukuši ciemos pie attālajiem radiem. Izpeldējāmies Alūksnes ezerā, iedzērām nedaudz viskiju (es dzēru, cienītajam tika kafija) un uzēdām vēžus. Svētku sajūta nenoliedzami. Tik šodien pamodos ar savu labo draugu - besi. Nu kur var šitā nobesīties? Saucu Milēdiju palīgā, ar šampi besi slīcināt. Taču maita dzīvelīgs. Nenoslīka. Ceru, ka rīt būs jau labāk.
Pa vidu slīcināšanai, bija jāpagatavo pusdienas. Jo iecerētās pusdienas šodien izgāzās izlietnē. Ak, neprasiet, kapēc tā. Vienkārši notizlojos. Tad atklājās, ka iecerētie dārzeņi sākuši bojāties un vēl dažas lietas. Un kā lai cilvēks pēc tam saņemas un pagatavo pusdienas??? Ideju absolūta nulle. Nu neko, sametu visu katlā, kas vien bija lietojams un gala rezultātā izrādijās visai ēdams pasāciens ugunsrijējiem. Pat Milēdija atzina par labu esam, lai arī neēd kukurūzu!

trešdiena, 2011. gada 3. augusts

Piparkūku saldējums

Tu re kā, vasaras viducī cept piparkūkas. Neierasti, bet cepās daudz foršāk nekā ziemā.
Vakar atkal biju viesos pie viesmīlīgās 7 bērnu ģimenes un atkal priecājos, cik forši tie bērni. Tā kņada un draudzība...mmm, forši. Tad nu pļāpājot ar viesmīlīgo saimnieci ieminējos, ka nezinu, kādu salčuku lai pagatavot. Nekas tāds neuzrunā. Un tā nonācām pie piparkūku saldējuma. Par laimi, mājās, saldētavā joprojām ir no iepriekšējiem Ziemassvētkiem gatavotā piparkūku mīkla. Vilku laukā, atsaldēju un cepu piparkūkas. Saldējums sanāca gards. Ja pa vidam vēl būtu kāds brūkleņu ievārījums, pagalam glauni tad būtu!

Sviestu pupiņu lečo

Vakar vakarā atkal cīnoties ar to savu sasodīto melanholiju, nolēmu nedaudz paniekoties ar textilkrāsu. Galarezultātā divi krekliņi piedzīvoja otro elpu un mana oma uzlabojās. Tiesa uz nelielu brīdi, bet tomēr uzlabojās. Savā veidā āķis lūpā un gribu izmēģināt aizvien jaunas un jaunas idejas sakarā ar tekstilkrāsām. Kad izdosies, kas to lai zin. Bet doma ir!
Paralēli vakardienas rokdarbiem, prāts aktīvi domāja, ko gatavot pusdienās. Pēc divu dienu dzīvošanās pa laukiem, tiku pie paprāva maišeļa ar sviesta pupiņām. Ir tā, ka es baigi par tām nefanoju, taču ēst varu. Vīrs ēd labprāt, bet lūk tās atvases... tās atvases gan ir īstas ņergas. Vecākais bērns ēd un skurinās, jaunākie atvirza malā. Tad nu bija jāizdomā viltīgs plāns, kā šīs sviesta pupiņas realizēt. Iepriekšējo reizi gatavojot sautējumu, biju pielikusi sviesta pupiņas, un tās noēda acis nepamirkšķinot. Tad nu doma skaidra, jātaisa kaut kur sautējumā. Tad nu šodien ķīmiķoju  augšā, ko lepni nodēvēju par sviesta pupiņu lečo! Bija gardi.

pirmdiena, 2011. gada 1. augusts

Gaileņu mērce

Protams, kas par sēņošanu, ja pēc tam neēd gaileņu mērce. Tā tak ir svēta lieta.
Bērnībā es sēnes neēdu. Ēdu, bet nu ne ar sajūsmu. Vienkārši, nekas cits nebija pagatavots. Atceros kā mamma bija sagriezusi gailenes, sacepusi kopā ar speķīti un sīpoliem, tāda bieza, tumši dzeltena masa. Varbūt ar kripatiņu krējuma. Uhh... ēdu un skurinājos. Jāsaka, ka bija trauma un ilgi no gaileņu mērces vairījos. Skaļi paziņodama, ka es neēdu. Taču, kā jau tas nereti gadās, sabiju laukos pie draudzenes. Viņai sēnes lasīt nepatika, lai gan ļoti garšoja, savukārt man lasīt patīk, bet ēst nē. Taču ar viņas mammu braucām sēņot. Protams, ja bijām sēnēs, pusdienās gaileņu mērce. Man plāns skaidrs, daudz kartupeļu, maz sēņu un kādi salāti vai marinēts gurķis, noskalošanai. Taču, šeit nu bija mans pārsteigums, ka mērce tiešām tika pagatavota kā mērce, nevis kā sautējums, kā manai mammai. Gailenes smalki sagrieztas, smuki peldējās kārtīgā krējuma mērcītē. Ohohoho... šitā tak ir ēdams un pat garšīgi. Kopš tās reizes gatavoju krējuma mērcē un secinu, ka gailenes man aizvien labāk un labāk iegaršojas. Paldies Līgas mamm!!

Gailenes ziemai

Tad nu tā! Divas dienas pa mežu un rezultātā viens 5kg. lielais majonēzes spainis pielasīts. Kas par priekiem un gavilēm, jo sāku jau bažīties, vai tikšu maz sēnēs. Un te tāda laime. Nu ko, ne odi, ne dunduri, ne arī kādi citi knišļi nespēj mani iebiedēt un es, gumijniekus apāvusi, iekaroju Latvijas mežus.
Vakar līdz vēlaj naktij tīrīju un šmorēju, lai gailenes varētu saglabāt ziemā un janvārī ar gardu muti ēst gaileņu mērcīti.