svētdiena, 2011. gada 31. jūlijs

Medus karameļu saldējums

Re kā sanāca, gribēju jau vakar godpilni nopublicēt recepti, taču nesanāca. Nocēla no trases un aizved uz mežu. Uz dienām divām!!
Kā man veicās mežā par to vēlāk. Tagad par saldējumu.
Piektdien savā melanholiskajā noskaņojumā nolēmu, ka vajadzētu atkal pagatavot saldējumu. Domāju, domāju līdz nonācu pie secinājuma, ka varētu pagatavot karameļu saldējumu. Bet bija viens bet. Kārtīgs karameļu saldējums ir no īstas karameles un man bija smaga aizdoma, ka man nepavisam tas varētu nesanākt. Izdomājos šā gan tā un beigās nonācu pie secinājuma, ka varētu pielikt medu. Nu lai vismaz kaut kāda garša. Un domāju es pareizi. Mājas apstākļos savārīt nepieciešamā daudzuma karameles - nu tur vajag daudz cukura, pacietības un pārliecību, ka galarezultāts būs tāds, kādu gaidijāt.  Atradu vienu recepti, taču šaubas māca par to, vai norādītais karameļu daudzums ir nepieciešamais. Tapēc es nolēmu pielikt medu. Un ziniet, sladējums sanāca nāvīgi gards. Medus deva tādu foršu ninansi. Karamele nepavisam nav izteikta. Ja godīgi, es nezinu vai tā deva kādu garšu. Savukārt medus...mmmm. Saldummīļi var sarosīties!

piektdiena, 2011. gada 29. jūlijs

Vista mājas adžikā

Šodien tāda lietaina diena. Tāda atbilstoši manam garastāvoklim. Nez kas par melanholiju uznāksi, taču jau kuro dienu pa māju klīstu kā rēgs un esmu gatav apraudāties par jebkuru sīkumu. Patīkamu vai ne tik tīkamu. Kaut vai vakara. Sanāca pabūt Ventspilī un izbraukt ar mazbānīti. Kamēr vīrs samenedžēja auto, tikmēr bērni Kalna stacijā draiskojās pa lietu un  zem stacijas lietusūdeņu notekas, kur viņiem bija iedomāta duša. Un es stāvu tur tāda un jūtu, ka acis sāk lēnām slapjas palikt.
Šodien atkal, ejot uz veikalu, atceļā mūs sagaida lietus. Nu neko, citiem bija slapjo Tkreklu šovs, jo neskatoties uz lietu, nācām mājās. Visas peļķes bija izlēkātas, izbradātas un man atkal acis slapjas paliek. Kaut kas ar mani ne tā... Tikai kas?
Tādā domīgā noskaņojumā gatavoju pusdienas. Saldētavā mētājās vistu šķiņķīši. Sākumā domāju par vienkāršu izšmorēšanu krējuma mērcē, taču tad palūkojot dārzeņu grozā, atradās tomāti, kas noteikti bija jāizlieto šodien. īss pārdomu brīdis un ķēros gatavot vienkāršu ēdienu. Nosaucu to par mājas adžiku.

otrdiena, 2011. gada 26. jūlijs

Aukstā biezpienkūka ar mellenēm (Desertkūka)

Sen neesmu nevienu kūku taisījusi. Visi saldie ir tikai saldējuma paskatā un par cepšanu vispār nevar būt ne runas, ja ārā ir +30. Taču lēnām tuvojās svētki. Maniem vecākiem jau 34tais gads, kā likumīgā laulībā. Tad nu domāju, ka ehh, uztaisīšu ko gardu. Domāju, domāju, ko tādu gardu pagatavot, kas neprasītu daudz laika un pūļu, līdz beidzot izdomāju, ka lai māsa nopērk kūku. Gudri, es jums teikšu! Ēdu gardu Austrumu kūku, kas esot cepta ceptuvē - Drusti. Taču, pirms es piezvanīju māsai un vienojos, ka viņa vedīs kūku, biju nopirkusi saldo krējumu, olas un biezpienu. Saldo krējumu un olas veiksmīgi izmantoju saldējumā - melleņu. Tad nu pa ledusskapi mētājās divas biezpiena paciņas. Ilgi domāju, ko darīt, kā darīt. Gribējās kūku, bet tādu, kas nebūtu jācep. Vēl saldētavā bija mellenes. Nu ko, šodien saņēmos un pagatavoju kūku, varētu pat teikt desertkūka, kas ideāli piemērota karstam laikam.

pirmdiena, 2011. gada 25. jūlijs

Rūgušpiena pankūkas

Atkal atsākusies darba nedēļa. Nu kuram darba, kuram ne darba, taču jebkurā gadījumā ir sākusies jauna nedēļa. Pēdējā šajā mēnesī. Žēl...
Šodien nolēmu brokastīs pagatavot rūgušpiena pankūkas. Mētājās pa ledussskapi ieskābis piens, ārā žēl liet, tapēc saraudzēju.
Ar rūgušpienu man ir diezgan interesantas attiecības. Bērnībā visai bieži, virtuvē uz galda stāvēja, tobrīd likās, liela bļoda ar rūgušpienu. Karstās vasarās mamma ar tēti visai bieži no šīs bļodas mielojās, gadijās, kad tika ceptas pankūkas, taču tas mani dzena vājprāta šausmās. Pats rūgušpiens man likās, kaut kas pagalam nelietojams. Un pankūkas šo situāciju neglāba. Negaršoja un viss. Ar tādu pārliecību dzīvoju līdz kādu dienu aizbraucu pie draugiem uz laukiem. Un tur vienu dienu tiek celts galdā rūgušpiens. Jūs jau saprotiet bērnu, kam rūgušpiens iedzen šausmas, kaut ko tādu ieraudzīt uz galda. Ciemos!! Arī man tika piedāvāts un es kā labi audzināts bērns, protams, ka nevaru pateikt nē. Taču!! Man rūgušpiens tika servēts ar cukuru un kanēli. Oho! Pasauli atklāju par jaunu. Izrādās, ka tā, tā lieta ir visai ēdama, lai neteiktu, ka atsvaidzinoši garda. Pēc viesošanās, mājās pie rūgušpiena bļodas pieslēdzos arī es. Gāja laiks un pienu nomainīja uz pienu tetrapakās. Reiz, sakārodama rūgušpienu saraudzēju pienu. Ak tu mī un žē... kas tā bija par pretīgu, rūgtu žļurgu. Tā nu rūgušpienam pārvilku treknu svīrtu pāri. Taču laiki mainās, atsākās izlejamā piena bums un laimīgas sagadīšanās rezultātā, šāds piens sarūga piena pudelē. Jau pēc smaržas jutu, ka ir ok, bet garšot tākā neriskēju. Kad atkal atkārtojās laimīgā sagadīšanās, nolēmu pagaršot un secināju, ka jā. Sarūgušais piens ir lietojams. Tā nu speciāli nopirku pienu un saraudzēju. Domāju, ehh, ka nu panašķēšos. Kā tad! Sešas kāras acis veica izmeklēšanu, ko māte ēd. Atzina par labu esam un mātei ne smakas no rūgušpiena neatstāja. Vot, skāde! Šodien atkal, laimīgas sagadīšanās dēļ, atklāju ieskābušu pienu ledusskapī. Ielēju bļodā un ļāvu sarūgt. Taču šoreiz izcepu pankūkas. Knapi paspēju kādu pārīti noēst. Atkal tās pašas sešas acis, kāri norija visu izcepto pankūku kvantumu. Nu kā tādi badakāši!(he he)

sestdiena, 2011. gada 23. jūlijs

Franču karbonāde

Izskatās, ka lielā svelme ir atkāpusies, taču piezagušās man ir galvassāpes. Iedzēru 2 ibumetīnus, izpildīju pilsoņa pienākumu un tik un tā tā sasodītā galva nepāriet. Tagad pagatavoju tēju un domāju palasīt žurnālu. Cerams, ka pāries.
Šodien, neskatoties uz kaitinošiem blakusefektiem, biju čakla. Savārīju arī auksto gaļu un pastētīti pagatavoju. Jūtos varen lepna par sevi. Un vēl pusdienās pagatavoju franču karbonādes un kartupeļu sacepumu. Es jau būtu izvēlējusies ko vienkāršāku pagatavot, taču vīriec ar izmisīgu skatu lūdzās pēc gaļas. Cūkas gaļas. Un vēlams karbonādi. Vai es varu atteikt? Protams nē. Tad nu laidām uz vietējo tirģeli pēc gaļas un cepināju vien augšā. Sanāca laba, vīriec vēl tagad pukst, ka esot pārēdies!

ceturtdiena, 2011. gada 21. jūlijs

Marinēti tomāti

Atkal elle uz zemes virsu atnākusi. Karstums baiss un slinkums tāds pats. Tagad tik gulēt pavēnī un neko nedarīt. Taču, kas tev to ļaus?
No gurķu marinēšanas bija palikusi pāri marināde. Žēl ārā liet, jāizmanto savādāk. Tad nu sanāca veikalā iepirkt mazo cherry tomātiņus, kur šodien beidzot iemarinēju. Sanāca divas smuks Spilvas tomātu mērce burciņas. Būs uzkoda pod vodočkai.

trešdiena, 2011. gada 20. jūlijs

Melleņu saldējums

Esmu nedaudz viegli iereibusi. Neprasiet no kā! Bet nu šodien cēlu galdā melleņu saldējumu.
Ir tā, ka esmu sēņošanas mīļotājs. Man nekad nav paticies ogot. Taču aizbraucot uz lielajiem mežiem, sēnes nevienas. Nekas cits neatliek, kā lasīt ogas. Nu ko, dibens gaisā, galva lejā un lasu mellenes. Sēņu grozs līdz pusei, kad jau raibs gar acīm, mugura un spranda stīva. Pie vella to lasīšanu - gan jau pietiks.
Tā arī bija. Lai arī grozs mazs, un knapi līdz pusei, pietika gan noēsties ar pienu, gan sasaldēt un vēl saldējumam atlikās.
Ar melleņu saldējumu man īpašas attiecības. Pamatskolā mācījos centrā. Un bija tāds mazs pagrabiņš uz Stabu ielas, kur tirgojās melleņu saldējums. Vienmēr, kad bija nauda, iegriezos tajā pagrabiņā un nopriku to sasaldēto brīnumu. Mmmm, cik gards toreiz likās.
Tad nu tagad mēģināju to pagatavot atkal. Lai arī, tas nebija tik gaišs kā toreiz, tomēr garša - īsta mellene. Mmmm... sanāca labs un viegls.

svētdiena, 2011. gada 17. jūlijs

Šokolādīgais saldējums - Šoko karalis

Nu ko, ja jau tik ražīga diena, tad jau vajag savējos arī ar saldo palutināt. Taču, nopelni par tā gatavošanu pienāktos vakardienai. Šodien tikai baudijām.
Ar mani ir visai bieži tā, kad izlasu vai padzirdu kādu recepti un uzreiz ir pilna mute siekalām un nemiers dvēselē. Tā arī bija šoreiz. Uzzinot par baltās šokolādes saldējumu, mans dvēseles miers tika laupīts. Tad nu pie pirmās izdevības ķēros klāt pie gatavošanas. Taču!! Savā prātā izdomāju, ka baltās šokolādes saldējums būs nāvīgi salds. Tapēc ideāli iederētos ne tik saldais melnās šokolādes saldējums.
Domāts darīts. Vakar vakarā būros izspūrušiem matiem, līdz galarezultāts iegūla aicinošajā ledusskapja saldētavā. Jau nesasaldētu masu baudot secināju, ka mans pieņēmums bija pareizs. Baltais šokolādes saldējums nāvīgi gards, bet nāvīgi salds. Un ideāli garšo kopā ar tumšās šokolādes saldējumu. Tāds šokolādīgs, kā nekā 200gr šokolādes. Tad nu nodēvēju šo saldējumu par šokolādes saldējuma karali!

Dārzeņu sautējums

Pa vidu jampadracim gurķu marinēšanai un kabaču lečo gatavošanai bija jāpagatvo ģimenei pusdienas. Tākā šodien iekaroju tirgu, tad pusdienās būs vienkārš dārzeņu sautējms, kas neprasa daudz pūles un laika. Pie kam ar šo sautējumu mani pārņem nostaļģiskas atmiņas, kad beidzot mūs ar jaunāko bērnu palaida mājās no slimnīcas. Mazā bija tikai pusotru nedēļu veca un vīra māte bija pagatavojusi šo sautējumu. Bija gards. Un joprojām ir gards.

Kabaču lečo ziemai

Otrais mans šodienas šedervs ir kabaču lečo. Sagatavo gan ziemai, gan atstāju arī rītdien pusdienām. Pagatvošana gaužām vienkārša un gards rezultāts. Ar šo tad arī sāku savu cienīto radināt pie kabačiem. Pirms tam viņš tādus neēda vispār. Taču tagad ēd šo kabaču lečo, ka šņakst vien. Protams, naivi cerēt, ka ēdīs kabaču pankūkas vai vienkārši izceptu kabaci, bet vismaz prieks, ka šādi ēd.

Marinēti gurķi

Nu ko, jūlijs iet uz otru pusi, drīz dos vietu augustam. Un tas nozīmē tikai vienu, ka vasara jau pamazām pamazām iet uz beigām. Es gan esmu optimists un domāju, ka tikai pirmā puse beigusies tūlīt sāksies otrā vasaras puse.
Lai vai kā tur būtu ar tām pusēm, optimismu un pesimismu, taču fakts ir viens. Jāsāk pamazām, pamazām gatavot ziemas krājumums. Līdz ar to, jauna rubrika - ziemas krājumi.
Pagājušo gadu, ap šito laiku biju jau samarinējusi pirmos gurķus. Starp citu, pirmo reizi mūžā. Tad nu nolēmu, ka šodien jālabojas un jāapvieno patīkamais ar lietderīgo - jāiepērk pārtika ģimenei + šis tas ziemas krājumu gatavošanai.
Ar gurķiem ir tā. Mūsu ģimenē ir iecienīti marinēti gurķi, un ļoti ilgu laiku, mēs aktīvi pirkām jau gatavus marinētus. Man līdz pat pagājušajam gadam, likās, ka gurķu marinēšana ir kaut kas vājprātīgs. Tās milzīgās trīslitru burkas, karsēšana, pasterizēšana tad vēl tā vāku valcēšana. Mamma nosvīdusi ņēmās pa virtuvi. Un tad vēl tā burku uzrūgšana utt. Vienvārdsakot, ķēpa.
Taču pagājošo gadu nolēmu noriskēt. Tas bija sava veida izaicinājums man! Kā reiz bija sagalbājušās burkas no Spilvas marinētajiem Lauku gurķiem. Un ko domā, patiesībā visa tā ņemšānās nav nemaz tāda ņemšanās. Visu darīju uz aci, 3reizes pārlasīdama recepti internetā un recepšu grāmatā. Rezultātā gurķi ziemu nesagaidīja, jo noēdās 2 mēnešu laikā, kā atvēru pirmo burku. Bija gardi. Kā sanāks šogad, nezinu!

ceturtdiena, 2011. gada 14. jūlijs

Gaileņu krēmzupa

Šodien biju šogad pirmajā sēņu medību izbraucienā. Kopš Polijas ceļmalās ieraudzīju tirgojam gailenes, man nebija miera. Visu laiku dīdijos un knosījos, kamēr beidzot tiku aizvesta uz mežu.Nekur tālu neveda, aizveda tepat pierīgas mežos pārbaudīt savas gaileņu vietas. Un bija, mazas podziņas, bet bija! Pielasīju vienu dimdiņkāpostu spainīti. Jūtos pagalam gandarīta. Tie kas ir sēņojuši pierīgas mežos, ļoti labi mani sapratīs, ko nozīmē sēņot, kad uz vienu sēni ir 10 potenciālo sēņotāju. Sēņošana pierīgas mežos, ja nav pati sēņu sezonas kulminācija, prasa zināmu rūdijumu. Jābūt fiziski labi sagatavotam, ar redzi kā vanagam un veiklam kā zaķim. Cik reizes nav bijis tā, kad tu kā cilvēks dodies laiskā pārgājienā pa meža takām, tukšo kurvi jautri rokā šūpojot. Un tad, tu ieraugi sēni. Nedod dies vairākas. Pieliecies pie vienas lai liktu kurvī un sajūti, ka apkārt iestājas klusums, kā pirms negaisa. Putni pieklust, mirklis klusuma un tad tu dzirdi kā brakšķot zariem, odiem žēli činkstot, jo šie netiek līdzi, brien babulis uz tavu pusi. Un akurāt mērķē uz tavu atrasto sēņu placīti. Šeit nu sākas sacensības veiklībā, kurš ātrāk, es vai babulis. Un tad atskan triumfa pilns kaujas sauciens, ja izdodas visas sēnes salasīt. Taču nereti ir tā, ka griez vienu, redzi vēl piecas un tikmēr jau babulis klāt un šņak, šņak... sēnes ieripo viņas groziņā. Bļaut un kliegt lai neaiztiek, ka manējās, nevar. Tad nu atliek vien žēl nopūsties un mēģināt klusām aizslīdēt no babuļa redzesloka. Taču tas praktiski ir neiespējami. Viņas redz visu!! Tapēc parasti braucu sēņot ar mammu. Ja atrodu vairāk kā vienu sēni, saucu mammu. Tad babulim nav izredžu, taču tik un tā, viņa tikko nolasīto sēņu placi pārstaigās reizes trīs. Ja nu tomēr neesam bijušas gana acīgas. Visnotaļ jautra padarīšana tā sēņošana. Cilvēkam, kas nav sēņojis pierīgas mežos grūti saprast, kapēc lasu visas sēnes pēc kārtas, nevis izlases kārtībā. Kapēc nogriežu mazās gailenes, nevis atstāju nākamai reizei. Lai aug! Ha, nākmās reizes var arī nebūt. Ja ne es, tad noteikti kāds cits. Tai sēnei nav izredzes izaugt lielai. Tieciet man, pagājušo gadu tiku aizvest uz patiesi lieliem mežiem kur ir 20 sēnes uz vienu sēņotāju. Un sākumā man bija grūti veikt šo izlasi. Tikai tad, kad grozs jau pilns, tad sāc skatīties, kuru ņemsi, kuru ne.
Lai nu kā, sēņot man patīk un ceru drīzumā aizbraukt atkal pasēņot.

trešdiena, 2011. gada 13. jūlijs

Vistas gaļas strogonovs

Mēģinu atkal ieiet ritmā, tik tiešām mēģinu. Laiks aiz loga nebija tas saulainākais, tapēc doma par laiskošanos pludmalē bija jāatmet. Iekarojām Dzintaru Mežaparku. Taču tavu skādi, kad jābrauc mājās, sāk spīdēt saulīte. Nu neko darīt. Jābrauc vien mājās un jāgatavo pusdienas.
Tākā mājās nebijām 9 dienas, tad protams ir ļoti grūti orientēties ledusskapja saturā. Kas ir un kas nav. Ome atstājusi daudz un dažādus ēdienus, taču pa drusciņai. Visai ģimenei nepietiek. Tad nu piemetot vidējo aritmētisko nolemju pagatavot vistas strogonovu. Vismaz es to tā nosaucu.

Griljāžas saldējums

Nu ko, atpakaļ realitātē. Vakar visu dienu nevarēju saprast, kas notiek, kur notiek un kapēc vispār notiek. Turpretī manam cienītajam bija enerģijas uzplūds. Izpucēja māju, ka spīd un laistās un visu vakaru nebeidza skandēt, kāds viņš malacīt's. Tad nu lai palutinātu nolēmu pagatavot saldējumu.
Kad biju Ungārijā ēdu nenormāli gardu meloņu saldējumu. Krāsa, smarža, garša...mmm. Ar saldētiem meloņu gabaliņiem, kraukšķīgā vafelē.
Taču Latvijā neriskētu gatavot meloņu saldējumu no veikalā nopērkamajām melonēm, tapēc nolēmu par labu griljāžas saldējumam. Domāts darīts, saldējums sanāca labs. Nav meloņu. bet gards!

otrdiena, 2011. gada 12. jūlijs

Četri latvieši un Renault Kangoo

Nu ko, atvaļinājums sanāca īsāks kā cerēts, taču agrāk vai vēlāk viss reiz beidzas. Ko nu es varu teikt, atpūtos labi. Patreiz mēģinu ieiet atpakaļ ikdienas ritmā, pagaidām nesanāk. Tapēc nedaudz par to, kur es biju un ko sadarīju.
Biju nedaudz iekarot Eiropu. Mūsu ceļš veda no Latvijas cauri Lietuvai, Polijai, Slovākijai, Austrijai, Slovēnijai līdz Venēcijai un tad atpakaļ caur Slovēniju, Horvātiju, Ungāriju, Slovākiju, Poliju, Lietuvu atpakaļ uz Latviju.
Sabijām akurāt 9 dienas prom. Tad nu piedāvāju nelielu ieskatu.

piektdiena, 2011. gada 1. jūlijs

2 nedēļu atvaļinājums

Nu ko, atdodu galus no 2.jūlija līdz 15.jūlijam.
Jā, kā jau sevi cienošai mājsaimniecei arī man pienākas atvaļinājums. Tā nu es ar savu vecīti, kurbulēsim auto un dosimies kur acis rāda. Tiesa, ne jau tikai mēs divi, vēl viens pāris mūs izklaidēs, lai brauciens jestrāks. Bērnus uzticēsim manai mammai. Sirdsdrapes jau iepirktas vairumā(he he).
Tākā, jauku jums laiciņu un veiksmi, kā mums, tā arī jums!