otrdiena, 2011. gada 28. jūnijs

Kartupeļi bekona mundierī

Šodien visu dienu pa svaigu gaisu. Salasīju zaļos priežu čiekurus, rīt vārīšu čiekuru zapti. Vārīšu pirmo reizi, redzēs, kas tur beigās sanāks.
Vēl šodien bijām viesos pie ģimenes, kur aug 7 bērni. Uhh, kas par kņadu mājās. Es ar saviem trim, jutos kā bezbērnu mamma. Skatījos un priecājos, ka mājās tāda kņada un aizdomājos, varbūt man ar vēl kādu vajadzētu?! Taču tad pārdomāju. Pietiks man ar trim aktīvām atvasēm, kas reizēm saceļ tādu kņadu, ka liekas, ka ir nevis trīs, bet visi desmit.
Pēc ciemošanās bija baigs slinkums mājās ko gatavot. Bet vīriec pēc darba brēc, ka nu dikti gribas ēst. A mājās, nekā gatava nav, pat pelmeņu saldētavā nav. Tad nu nolēmu, ka jāgatavo vien ir tas, ko biju vakar iecerējusi. Patiesībā, pagatavojas diezgan ātri un viegli. Labi, ka tā!

pirmdiena, 2011. gada 27. jūnijs

Ķiršu saldējums

Svētdien ejot ikdienas pastaigā aizdomājos par saldējumiem. Domāju, ka vajadzētu šokolādes saldējumu pagatavot, tad vēl šādas tādas idejas pa galvu maisījās, līdz prātā iesēdās doma par ķiršu saldējumu. Un ar katru pastaigā sperto soli, mana doma tikai un vienīgi nostiprinājās. Uzsāku jau kārdinošo reklāmu vīram. Nostrādāja un ķēros tik klāt.
Tad nu turpinot saldējuma rubriku - ķiršu saldējums.

Pankūkas ar gaļu

Sen mūsmājās nav bijušas pankūkas ar gaļu. Tad nu šodien, neskatoties uz vakardienas baudītā zemeņu mohito, sasparojos pagatavot šo maltīti. Un ne velti, jo no 14 pankūkām palika 3. Vecākais bērns vien - 3 pankūkas noēda. Kur viņam tas viss palika, neprasiet.  Es gan naivi cerēju, ka snāks vismaz 2 ēdniereizēm, bet nu nekā. Taču daudz neskumstu, man jau rītdienai maltīte ir izdomāta. Tāda kā nepacietība kņudina.

sestdiena, 2011. gada 25. jūnijs

Līgo zivis

Šī gan nav recepte. Drīzāk tāds mirkļa moments.
Tā nu sagadijās, ka vietā kur svētijām svētkus, netālu bija arī dīķis. Un kā jau pieklājīgā dīķī pienākas, tur mitinās arī zivis. Sen nebiju makšķeri turējusi rokā, kur nu vēl kopā ar cienīto. Tapēc šim piedāvājumam nespējām atteikties. Jāsaka, ka man ķērās diezgan labi, savukārt cienītajam nekā. Taču stāsts nav par to. Ja jūs zinātu kāds azarts parādās, kad saproti, ka otrā galā ir pieķērusies kāda ievērības cienīga zivs. Diemžēl, bija jāsamierinās ar 1 mazu līdaciņu un 1 ievērības cienīgu asari. Kuru tad arī ātri, ātri pagatvojām un notiesāja zibens ātrumā.

Vistas šķiņķīši majonēzes-tomātu marinādē

Nu ko, beidzot atpkaļ civilizācijā! Trīs dienas ārpus Rīgas, dziļi mežā, svaigā gaisā. Tas ir ko vērts, bet man kā pilsētniekam, kas par daudz, tas par skādi. Ņemot vērā, ka visu šo laiku mēs 95% uzturējāmies  ārā, atlikušos 5% pavadījām teltī, tad no svaigā gaisa pārpilnības, sāka sāpēt galvas. Šādās reizēs mans tēvs iesaka pasēdēt pie ieslēgtas mašīnas izpūtēja. Es gan praksē izmēģinājusi neesmu, taču šoreiz tik mājpubraukšanas dienā, sāka sāpēt. Bērni ar, no svaigā gaisa pārpilnības, tik uz māju pusi skatijās. Tagad, protams, kad esam mājās, jau sāk lūrēt uz āra pusi. Nu neizdabāt viņiem, es jums teikšu. Lai nu kā, taču svētkus, kas mūsmājās ir 3in1 nosvētījām godam. Maģiskais 7 sagaidīts.
Šoreiz kā ciemakukuli vedu iemarinētus vistas šķiņķīšus.

otrdiena, 2011. gada 21. jūnijs

Banānu saldējums

Esmu iekarsusi saldējuma gatavošanā. Prātā šaudās daudz un dažādu ideju, ko un kā varētu pagatavot. Ja vien tām kāds vēl spētu izsekot līdzi, būtu pavisam labi. Šeit es domāju par vīra naudas maku.
Babānu saldējumu mūsmājās paģērēja vīrs. Teica, ka nu šausmonīgi , nu ššaaaausmonīīgi griboties banānu saldējumu. Un lai es to tā, pagalam iegaumētu un pagatavotu, piebilda, ka man noteikti lieliski izdosies. Nu ko, šie vārdi reti, kad spēj atstāt vienladzīgu. Tā nu sāku meklēt banānu saldējuma receptes. Nekas prātīgs neatradās. Sapratu, ka jāgatavo uz kāda plombīra saldējuma bāzes. Un nekļūdījos. Saldējums sanāca krēmīgs, salds un trekns.

svētdiena, 2011. gada 19. jūnijs

Cepta menca

Vakardienas pelmeņu pārtijs izdevās godam. Manis gatavotos pelmeņus noēda, ka nepaspēju ne acis pamirkšķināt. Man gan bija klusa cerība, ka varbūt no tā kvantuma kāds bišķīts paliks pāri. Nekā. Viss pa tīro. Atkal būs jāķeras pie gatavošanas.
Toties šodien sagribējās zivi. tādu kā bērnībā. Kad izskaidrījušies pa āru, netīrām mutēm, nobrāztiem ceļgaliem, mamma sauca uz pusdienām. Un jau nākot iekšā juti, kā smaržo pēc pusdienām un vēders atgādina, ka brokastīs tik viena vai divas maizes šķēles ēstas. Un tad mamma ceļ galdā zivi. Sagrieztu gabalos un izceptu ar vārītiem kartupeļiem un krējuma-miltu mērci. Mmmm... siekalu pilna mute. Tā nu, neskatoties uz tikko nolijušo lietu un iespējamiem draudiem, ka atkal sāks līt, devāmies uz vietējo tirdziņu pakaļ zivij. Sīkie izbradāja visas peļķes un nomakšķerējām mencu. Trīs pamatīgas mencas.
Pagatvoju gardum gardas pusdienas. Gardas savā vienkāršībā. Jaunākais bērns 4 gabalus noēda, ka nemetās. Kartupeļi gan tika atstumti malā.

ceturtdiena, 2011. gada 16. jūnijs

Vaniļas saldējums ar marmelādi

Kad biju gaidībās ar pirmdzimto, karstajā vasarā dikti kārojās saldējums. Un kā par skādi, dikti kārojās kafejnīcas "Leduspuķe", ja pareizi atceros nosaukumu, saldējumu ar marmelādes gabaliņiem. Mmm... balts, salds un krāsainiem marmelādes gabaliņiem kraukšķīgā vafelē. Un tagad, kad vienmēr sanāk uzkavēties Vecrīgā, tā iegriežos tajā kafejnīcā un nopērku šo saldējumu. Taču uz Vecrīgu dodos aizvien retāk un retāk un ja jau reiz sākusies saldējuma rubrika, kapēc gan nepagatavot pašai. Ticības tam, ka iznāks tāds pats kā kafejnīcā nopērkamais, nav. Taču tas mani neattur no mēģinājuma pagatvot. Sanāca pat labāks, nekā nopērkamais. Vismaz man un mājiniekiem garšoja. Arī Milēdija bija viesos un atzina, ka esot nāvīgi gards.

trešdiena, 2011. gada 15. jūnijs

Jēra gaļas sautējums ar rīsiem

Šodien tākā mēness aptumsums solās. Ne vella nevar redzēt, mākoņi priekšā. Ehh, nu neko, nāksies gaidīt nākošo aptumsumu.
Šodien bija ražīga diena. Izvazājāmies pa pus rajonu, kamēr iegādāju visu nepieciešamo. Bērni paguruši brīdi lika mani mierā. Un mājās valdīja patīkams klusums. Bet tas bija tikai uz brīdi. Taču šo brīdi izmantoju lietderīgi un pagatavoju pusdienas, kā arī kārtējo gardumu, par ko runāšu rīt. Ja sanāks.
Tā nu gatavoju mūsmājās iecienīto jēra gaļas sautējumu. Man vispār ļoti garšo jēra gaļa. Tik ja tā nebūtu tik sasodīti dārga. Vīrs ieraugot maksājamo ciparu par viena jēra lāpstas gabala, ķēra pie sirds. Es tik noteicu lai neburkšķ un dod naudas maku man. Dārgs, jā, bet sasodīti gards. Pēc tam pats laizīsies un slavēs, cik gardas pusdienas. Un es nekļūdijos.
Šodien ēda laizīdamies. Mūsmājās mēs to esam iesaukuši par plovu, jo pamats jau vienāds - jērs+rīsi. Taču pagatavošanu diezgan patālu no orģināla. Pie tam, es zinu, ja pagatavotu orģinālu, mans cienītais tik un tā uzgāztu virsū tomātu mērci. Kapēc bojāt labu mantu? Tapēc sabiedrībā dēvēju par jēra gaļas sautējumu ar rīsiem, mājās īsāk - plovs. Lai nav gari jārunā.

svētdiena, 2011. gada 12. jūnijs

Pikantā vistas siera zupa ar pupiņām un ķiplokiem

Šodien bija dziļas pārdomas par to, ko gatavot pusdienās. Pēdējās dienās, kad bija baisie +30 un vairāk, tad man bija tāāds slinkums ko gatavot, ka pati par sevi brīnijos. Ēst jau gribējās, bet kā iedomajos par stāvēšanu pie plīts, tā ģībonis klāt. Tik pašā vakarā spēju saņemties kam ašam uz pannas. Tas tākā skaitītos karbonādes. Un klāt kādi svaigie salāti. Aukstā zupa bija pagalam apnikusi.
Tad nu šodien ar prieku secināju, ka labprāt uzvārītu kādu zupu. Tikai kādu?! Saldētavā mētājās vistas ragū, tad nu skaidrs, ka būs vistas zupa. Bet ko klāt likt?! Nedaudz pārdomu un klaiņošana pa i-neta dzīlēm līdz uzdūros kārdinošam nosaukumam, pikantā vistas zupa ar pupiņām. Ja pareizi atceros. Ahā, virziens skaidrs. Pupiņas ir, ooo tomāti arī vēl ir saglabājušies....tā tā... un kā ar kausēto sieru. Galarezultātā nāvīgi labs paēdiens ugunsrijējiem.

Olu kultenis ar žāvētu gaļu un tomātiem

Šorīt sakārojās olu kultenis. Tākā bija doma baudīt dabu, pareizāk sakot jūras malu, tad nu brokastīm vajadzēja būt sātīgām. Es gan labāk dotu priekšroku vienkārši ceptai olai, bet 5 cilvēku ģimenei tas ir neizdevīgi. Ņemot vērā, ka mans vīrietis noēstu 3 vēršacis savas acis nemirkšņinot. Nē nē, tā jau bankrots garantēts. Tapēc labāk ir cept olu kulteni. Lētāk un sātīgāk, jo parasti ledusskapī atrodas kaut kas, ko noteikti vajadzētu izlietot.
Tā nu šoreiz bija gadījies ar tomātiem.

Zemeņu saldējums

Laikam tas trakais karstums būs atkāpies. Tas patiesi priecē, jo es nepavisam neesmu karstummīlis. Man maximums ir +25, bet vislābāk jūtos, kad temperatūra nepārsniedz +20. Diemžēl mans vīrietis ir karstummīlis. Pie + 30 viņš tik sāk atdzīvoties, kamēr es jau skaitu pātarus un gaidu beidzamo stundiņu.
Lai nu kā, pietiek viņam priecāties par foršo laiciņu, nu ir pienākusi mana kārta.
Vakar, gaidīdama "briesmīgo" negaisu. To es uzzināju no ziņām, ka esot bijis briesmīgs. Pagatavoju zemeņu saldējumu. šoreiz neizmantoju ne lauku saldo krējumu, ne arī olas. Tākā, tiem, kam alerģija no olām, droši var lietot uzturā. Bet jāsaka, ka šis nav tik krēmīgs un trekns kā iepriekšējais saldējums. Šis arī ļoti ātri kūst. Taču garša...mmm... izteikti zemenīga ar zemeņu gabaliņiem, kuri patīkami veldzē. Bērni savas porcijas norija zibenīgi.

trešdiena, 2011. gada 8. jūnijs

Rabarberi baltvīna želejā

Nē, nu tā elle nemaz negrasās atkāpties savā pazemē. Šitāds karstums nav priekš manis. Kaut kā nelabi iespaido, jau no paša rīta.
Šorīt meklējot, ko pagatavot brokastīs, uzdūros uz diviem, visai bēdīga paskata rabarbera kātiem. Tie bija palikuši pāri no saldējuma gatavošanas. Pirmā doma, bija savārīt vieglā padzērienā, taču tad atcerējos, ka ledusskapī stāv no laukiem vestā ābolu sula un vakar vārītais zemeņu ķīselis. Nē, jāizdomā kas cits. Un tā uzreiz prātā iešāvās doma par rabarberiem baltvīna želejā. Vīns ir, cukrs ar... želatīns arī.
Pirmais darbs rīta agrumā, noskaidrot kā gatavot to sasodīto želeju. Un kārtējo reizi bija jāpaļaujās uz čujs, ņuhs un poņa.
Un tā nu, kā šodien noskaidroju, fakerēju vien augšā. Sanāca labi. Atsvaidzinoši. Tiesa, ļoti labi ģeldētu vaniļas mērce. Taču es šoreiz servēju kopā ar zemeņu ķīseli. Ar nebija ne vainas.

Nenosmieties

Ak vai, kā šodien sasmējos!
Šodien laiskā pēcpusdienā šķirstīju jaunāko Playboy(LV) numuru un uzgāju interesantu rakstu par blogiem un to īpašniekiem. Kā jau vīriešu žurnālam pienākas, uzmanība tika veltīta jauno tehnaloģiju blogiem. Taču ievadā bija minēts, ka pēdējā laikā populāri kļuvuši ēdienu blogi.
Un tad seko ģeniāls teikums - daži šefpavāri šos blogerus saucot par ēdienu "fakeriem" .
Jāsaka, ka smējos kādas minūtes 5 un joprojām par to klusiņām ķiķinu. Kur nu trāpīgāk var pateikt!
Es sevi nevienā brīdī neesmu pozicionējusi kā pavāri. Nē, patiešām nē.  Esmu tikai mājsaimnice, kurai jāpabaro 5mutes, savējo ieskaitot. Līdz blogam nonācu pagalm nejauši. Kad pēc Milēdijas frāzes, ka braukšot pie manis mācīties gatavot, sanāca ieraudzīt vienu ēdienu blogu. Līdz tam tas man bija kas svešs. Tā nu uzsāku arī es un ceru, ka mani draugi to spēj novērtēt.
Tagad ar lepnumu varēšu teikt, ka neesmu blogere, nē... ne tuvu tam. Es esmu ēdienu fakere.

Lai jums jautra atlikusī dienas daļa!

P.S. ledusskapī top kas gards. Ja būs sanācis, noteikti padalīšos ar recepti :)

otrdiena, 2011. gada 7. jūnijs

Zivju kotletes

Uff, ārā tāds karstumiņš, ka briežiem liekas, ka elle pārvākusies no apakšzemes. Tomēr neskatoties uz lielo cepienu, šodien biju čakla. Kārtoju un tīriju māju. Tagad vakarā būs jādodas viesos. Feini es jums teikšu. Taču īsas pārdomas bija par pusdienām/vakariņām. Lielā karstuma dēļ, negribas diži pie plīts stāvēt, taču vīrietis pus Latviju izbraukājis, noteikti gribēs ēst. Domāju, domāju līdz attapos, ka saldētavā mētājas pārītis mencu fileju. Hmmm, var jau vienkārši sacept filejas gabalus, bet šoreiz sagribējās ko savādāku. Tā nu nolēmu par labu kotletēm. Nesen ēdu supergardas zivju kotletes no pikšas smalkmasas. Man gan nebija Pikša un arī smalkmasa, bet kopumā sanāca labi. Klāt svaigi dārzeņu salāti un vakariņas/pusdienas gatavas. Bērni salātus nosmādēja, kotletes gan, katrs pa divām, trim noēda, ka nemetās.

svētdiena, 2011. gada 5. jūnijs

Krēmīgais rabarberu saldējums

Re kā sanāca. Pilnīgi negaidot sakrīt aicinājums ar publicēšanu.
Vasara nu ir godam sākusies, vismaz pēc kalendāra un arī laiks atbilstoš. Tagad tik sāksies īstā saldējuma sezona. Un nekas nav labāks, par paša mājās gatavotu saldējumu. Bez nekādiem E burtiņiem sastāvā. Tīra garšas bauda.
Domāju saldējumam veltīt atsevišķu rubriku. Nav ko pie vēdersvētkiem maisīties - pazudīs tajā recepšu jūklī.
Šo recepti man iedeva Mimosa. Sajūsma bija neaprakstāma un man, cilvēkam bez stingra rakstura, miera nebija. Tādēļ nekas neatturēja, ne trīs bērni astē, ne sabiedriskais transports, ne siltā diena, iekarot mūsu pašu Centrāltirgu. Jo šim saldējumam vajag īstu lauku saldo krējumu, kuru kalorijas jebkuru uzšaus kosmosā. Tā nu es bruņojusies ar ratiem un pa bērnam katrā pusē, traušos autobusā iekšā un prom uz tirgu. Jāsaka, ka nonākot galamērķī acis zibēja uz visām pusēm. Te zemenes, čerešņa, kabači, zaļumi, gurķi un rabarberi...mmmm. Un tik prātā nāk doma, ak... kā šito varētu un šito un tad vēl arī šito. Ehh, savācu savu bezraksturu ar stingru roku un atļāvos nopirkt zemenes. Tas ir neievērojot pirkuma sarakstu.
Noprikusi kāroto steidzu mājās pagatvot saldējumu. Brīdinu, trekns, krēmīgs un nāvīgi gards. Pagatavošana ir diezgan viegla, lai gan savs darbs tur jāiegulda. Un jā, man nav saldējuma mašīnas. Tākā saldēju parastā ledusskapja saldētavā!

Maigais cūkgaļas šašliks

Nu ko, brīvdieniņas tūlīt būs beigušās. Vakar sanāca svinēt Sintijas. Atklāju peldsezonu un šašliku sezonu. Katrs viesis bija atnesis lielāku vai mazāku spainīti ar gril gaļu. Cits pats marinējis, cits gatavu pircis.
Arī es piedalījos un godam nesu pašas marinēto šašliciņu.Tad nu varu uzsāk jaunu rubriku - grils + gaļa. Pēc smagās izgāšanās rubrikā Divkauja ar kartupeli, šoreiz būšu apdomīgāka un ne tik pretencioza. Taču kā tautā saka, pirmie kucēni jāslīcina. Tagad būšu gudrāka un nopietnāk ķeršos klāt pie jaunas rubrikas veidošanas. Arī tagad. Ceru, ka laiks būs labs, un spēšu šo rubriku noturēt līdz pat rudenim.
Runājot par paša šašliku, cik cilvēku, tik recepšu. Katram ir sava izpratne par to, kādam tad jābūt īstam šašlikam. Es dodu priekšroku vistai un cūkas gaļai. Lai gan esmu ēdusi arī no teļa gaļas gatavotu. Nebija ne vainas. Kā teica mana māsa, gaļa kā gaļa. Pati es ilgi vairījos no šašlika gatavošanas. Tad vienreiz nesanāca tā, tad citreiz atkal kaut kas ne tā. Un tā biju svēti pārliecināta, ka man vienkārši karma sūdīga. Bet laikam kaut kur jau tos bonusiņus būšu sakrājusi, jo gluži kā aklai vistai mieža grauds, uztrāpijos uz SAVU šašlika recepti. Pareizāk sakot marinādi. Bija jau dzirdēts, ka citi marinē kefīrā. Es gan kaut kā skeptiski skatījos uz to un domāju, priekš kam sabojāt kefīru. Tāpat dzerams un ir daudz labāku pielietojumu. Taču sanāca tā, ka masu psihozes ietekmē nopirku Valmieras kefīru ar ķiploku piedevu. Nu kaut ko tik nebaudāmu sen mana mute nebija lietojusi. Iztērētās naudas žēl, līdz ar to, kategoriski izslēgts, ka kefīru izliešu renstelē. Nekā nebij. Pakustinot pelēko vielu, nonācu pie atmiņas krājumiem par kefīra marinādi. Domāts darīts un uz priekšu. Tik maigu, gardu, sulīgu šašliku es negaidīju. Tik tiešām. Manām garšu kārpiņām kā reiz. Tad nu tagad marinēju tikai kefīrā.