otrdiena, 2011. gada 29. marts

Bānānu-ābolkūka

Lēnām un prātīgi tuvojas pavasaris. Es ceru, jo man jau tā slimošana ir do koklom. Nu jau atkal kārtējais vīruss apsēdis mūsmājas. Es gan naivi turpinu cerēt, ka jaunākajam bērnam tie ir zobi, bet nu iekšējā balss saka, ka nekādi zobi tie vis nav. Nu neko. Dzīvojam tālāk un vīna glāzes nomainam pret Teraflu karstajiem dzērieniem. Siera uzkodas nomaina zāļu ripas. Jauki, es jums teikšu.
Tad nu gatavošana kaut kā atvirzās otrajā plānā. Šodien uznāca kāre iepriecināt savas lazaretes iemītniekus ar ko garšīgu.
Bānāni bija, āboli ar un kaut kāda Moka ar, uzcepu gardu bānānu-ābolu kūku.

ceturtdiena, 2011. gada 24. marts

Vistas un tomātu krēmzupa

La la la... la la la... la la laringīts, es varu "jautri " tralināt. Jā, šitais zvērs man vakar pamatīgi izbojāja mazās pietkdienas vakaru, kas solijās būt pagalam jauks. Bet nekā. Ap plkst. 22 nācās vien aut kājas un braukt uz slimnīcu. Acis sarkanas, no mutes smako izdzertās vīna glāzes, kauns pa visu ģīmi. Taču labi, ka slimnīcā mūs nepaturēja un palaida mājās. Tagad cītīgi ārstējamies. Atkal.
Šodien aprūpējot savu lazareti, secināju, ka vajag ko spēcinošu. Vīriet's aizdevies iekarot kurzemi, es uz veikalu netieku. Pārcilāju ledusskapja saturu un secinu, ka varu uzvārīt vistas zupu. Vismaz mūsmājās vistas zupas tiek uzņemtas ar sajūsmu. Arī šoreiz, kad izdomāju samudrīt šo krēmzupu, bērni prasīja papildporcijas. Tas manu sirdi silda, laikam būsim tomēr dzīvotāji.(melnais humoriņš, he he)

trešdiena, 2011. gada 23. marts

Brokastu karstmaizes

Šodien ir trešdiena. Citi to sauc par mazo piektdienu. Man vienalga kāda diena, vēl 4 dienas, kad dzīve atgriezīsies ierastajā ritmā. Patreiz manu māju liek uz ausīm un rīti sākas neierasti agri. Priekš manis neierasti agri. Lai gan priecājos, ka rīts nesākas kā agrāk, ar unisonā dziedātu Latvijas himnu. Nē nu, patriotismam nav ne vainas un tā, bet nu 7 no rīta 10 riezes pēc kārtas klausīties "Dievs svētī Latviju" ir par daudz pat vis vis vis patriotiskākajam latvietiem. Šorīt mani modināja unisonā dziedāts "Kur tu teci gailīti" un "Hei pepij", tiesa gan, tikai piedziedājums.
Lai nu kā, skaidrs ir viens - mazie mošķīši ir mājās. Un ja jau mazā piektdiena, tad piektdiena. Lai top karstmaizes!
Runājot par karstmaizēm. Šo ideju nošpikoju no viena māmiņu foruma. Izmēģināju un secināju, ka ļoti lieti noder visādu desu/sieru/gurķu/gaļu pārpalikumu izlietošanai. Pie kam visai prātīgā veidā. Viena mana draudzene visus šos sierdesgurķgaļu pārpalikumus izcep pīrāgos, nosaucot tos par atkritumpīrādziņiem. Ja jūs zinātu, cik tie ir gardi. Tad nu princips līdzīgs, tik nosaukums smalkāks - brokastu karstmaizes!

svētdiena, 2011. gada 20. marts

Ābolzaftes pīrāgs

šodien pēc vakardienas iedvesmas bija tā jocīgi. Ka nekas nav jāgatavot, nekur nekas nav jādara. Es jau cilvēks čakls, bez darba nevaru (klusām ķiķinu).
Tad nu šodien nolēmu, ka jāpagatvo kas gards. Mājās saldētavā mētājās uz akciju iepirktā Tešla kārtainā mīkla. Āboli mājās arī ir. Vīrs gan paģērēja ābolu pīrādziņus, taču tiem es biju par slinku. Nolēmu, ka gribas tādu kā plātsmaizi. Doma attīstijās tālāk, ka varētu izmantot kādu zapti. Kā reiz liela burka ar mammas vārīto ābolzafti. Pagaršoju, mmmm, laba. Tad nu tik ķēros klāt.

Ceptas reņģes marinādē

Sakot, ka latvieši ar reņģēdāji. A ko padarīsi, ja tā zivtele ir tik garšīga??
Sakārojās man ceptas reņģītes marinādē. Bērnībā tās bija gana bieži brokastu vai vakariņu galdā. Mans tēvs ir zivēdājs. Taču šo ēdienu es ilgi vairījos gatavot. Galvenais iemesls - reņģu tīrīšana. Pasarg dies, auksti sviedri, zils gar acīm, kad iedomājos par šo zivteļu tīrīšanu. Un tā jēlo zivs smaka...brrr.
Taču vakar klimstot pa piemājas tirgu iemaldījos zivju stendā. Lūkoju - saldēts jūras asarītis pa 4.20ls/kg...ehhh, noriju siekalas un skatos tālāk. Un mans skats paliek pie reņģēm.
Es pat nezinu, kas mani dzina, kas mani raustīja vai vadīja. Bet pašai par brīnumu prasu pārdevējai iesvērt 1 kg. svaigās reņģītes. Tik vēlāk domāju, kā es tās notīrīšu?! Nu neko, ilgi jau galva nebija jālauza. Saimniecībā gumijas cimdi ir? Ir. Nu lūk, lieta darīta. Cimdi rokā un aidā. Reņģes ar slepkavniecisku skatu tiek žigli žigli notīrītas, izķidātas. Hūuu... esmu varone.
Tik vīramātei nevar teikt, ka ar cimdiem zivis tīrīju. Izsvilps, ka bail. Bet izņemot šo faktu, zivis sanāca labu labās!

Aukstā gaļa jebšu galerts

Vakar plosījos pa virtuvi. Bija iedvesma un arī laiks aiz loga nerādija pagalm iepriecinošu ainu. Pie tam nākošnedēļ skolā brīvlaiks, tātad tas nozīmē, ka visa banda būs mājās. Jāsagādā rijamais un tāds, ko fiksi var izvilkt un iedot, kad atskan izmisīgs : Mammu, uztaisīsi ēst!
Ilgi jau nav jādomā. Aukstā gaļa ir pagalam kā radīta šādām reizēm. Pie tam, bērni izteikti gaļēdāji, to ļoti labprāt vico iekšā. Domāts - darīts.
Atzīmēšu, ka ar auksto gaļu sadraudzējos salīdzinoši nesen. Man tas mūždien ir liecies kaut kāda neiespējamā misija. Pareizāk sakot mistika - lielie katli, daudzās stundas vārīšanas pēc tam vēl griešanas/malšanas un tad tik nākošajā rītā tiec pie gaļas. Taču visam dzīvē pienāk pirmā reize. Arī aukstajai gaļai. Jāsaka, ka ar pirmo reizi viss sanāca un šobrīd man tas liekas vienkāršāks par vienkāršu. Nekā sarežģīta, galvenais lai gaļa ir. Vispārējais ir tikai enerģijas jautājums. Mūsmājās tētis un mamma taisa ķopķēzi, tas ir, gaļu samal un tad sajauc ar buljonu. Tā ir ērtāk, visi treknumi tiek pārstrādāti. Taču vīrs to sauc par suņa prieku un nav piedabūjams ēst. Un nelīdz skaidrojums, ka tur ir tīra gaļa, nekādas cīpslas utt. Suņa prieks un viss. Lai gan maltās gaļas mērce tāds uzsildīts suņa prieks arī vien ir. Bet to viņš ēd. Lai nu kā es gatavoju gabaliņos.
Un vēl kas, gatavoju no cūkas un liellopa gaļas. Tas pēc mana tēva gaumes. Cūka treknāka, liellops liesāks. Taču var gatavot tikai no tīras cūkas,  vai jaukt cūku ar vistu utt.
Oi, aizpļāpājos...

piektdiena, 2011. gada 18. marts

Atkaulots cālis rīsos

Šodien bija smagas pārdomas ko gatavot vakariņās. Pēdējās dienās veiksmīgi piebeidzām pārpalikumus. Tagad jādomā par jaunām ēdienreizēm. Bet tāds slinkums kustināt pelēko vielu, ka bail. Vēršos pie vīra, varbūt šamam kāda ideja. Nez kapēc, atbilde mani nepārsteidza - vista. Protams, ko gan citu. Tikai ko un kā? Hmmm....
Sāku meklēt i-netā, ko gardu pagatavot. Līdz uzdūros pavisam vienkāršam, bet tajā pašā laikā interesantam faktam - atkaulota vista. Ahā... virziens skaidrs. Ja reiz atkaulota, tad jau sapildīt var ar ko vien sirc kāro. Man gan negribējās neko sarežģītu un zināmā mērā gana prakstisku. Tā, lai sanāk vairākas ēdienreizes, tad nu nolēmu par labu rīsiem.
Vakariņas sanāca gardas. Galvenā sastāvdaļa - atkaulotā vista. Viss pārējais - brīvs fantāziju lidojums.

otrdiena, 2011. gada 15. marts

Pupiņu un maltās gaļas sautējums a la mexicano style

Šodien rosīga diena. Sanāca uzcept pirmo pasūtījuma kūku. Atzīšos, sajūta dīvaina, kad cep ne sev vai saviem radiniekiem. Ceru, ka rezultāts patiks un būs izdevies.
Paralēli kūkas darināšanai domāju par vakariņām. Prātā pārcilāju visus krājumus un piemetu vidējo aritmētisko ar savām vēlmēm un enerģiju. Galarezultātā nonācu pie secinājuma, ka enerģijas pietiek sautējumam, ledusskapja saturs pilnībā to atblasta un arī garšu kārpiņas teica, ka tieši tā arī jādara.
Domāts darīts. Uztapināju gardu sautējumu, ko ēst var vienu pašu gan pildīt tortillās. Tāds mexicano mistrojums!

pirmdiena, 2011. gada 14. marts

Vistas krēmzupa

Šodien sakārojās zupiņu. Tādu biezu, tumīgu vienvārdsakot, krēmzupu. Ilgi domāju, ko un kā gatavot, līdz tomēr paliku pie vistas. Intereses pēc palūkoju receptes, taču neviena līdz galam tā arī neuzrunāja. Nu ko, jāsadomā pašai tā lai garšu kārpiņas gavilētu.
Sanāca laba, akurāt tāda, kādu vēlējos.

svētdiena, 2011. gada 13. marts

Vistu aknu pastēte

Šodien ārā bija  +10, laikam pavasaris beidzot sāk lūkoties mūsu virzienā. No skapja dziļumiem sāku meklēt svārkus, lai tak redz, manas smukās kājas!  Joks portams. Bet tas, ka bikses jau nedaudz pieriebušās, tas fakts.
Tad nu, baudot pavasari un nesteidzīgu pastaigu ar domām par pusdienām, nonācu līdz interesantai atskārsmei. Pastēte. Ar aknām ir tā, ka neesmu to fans. Taču šad tad ceptas aknas man tīri labi iet pie sirds. Taču to gatavošana jau kādu gadu vai pat vairāk nav bijusi mūsmājās. Kaut kā izvairos no tām. Katru reizi, kad uznāk kāre pēc ankām, nopērku pastēti. Tas bija līdz brīdim, kad bija nopērkam patiesi garda pastēte. Taču nu šī pastēte ir pazudusi no veikalu plauktiem un visi citi veidi, cietuši fiasko. Secinājums viens. Jāgatavo pašai. Palūkoju i-netā un sapratu, ka ātri un ērti ir vistu aknu pastēte. Nu ko, domāts darīts. Recepšu daudz, taču izvelkot vidējo aritmētisko pagatavoju pastēti. Un ko iedomā, tīri baudāma, lai neteiktu, ka nāvīgi laba.

piektdiena, 2011. gada 11. marts

Persiku deserts jeb mana versija par persiku klafutī

Šodien secināju, ka vairāk esmu pievērsusies pamatēdienu gatavošanai un saldos atstājusi novārtā. Sapratu, ka tā nav labi un ar steigu jādara kas lietas labā. Tā kā šodien piektdiena, gribas nedaudz uzdzīvot. Nu tad lai tā arī būtu.
Ilgi domāju, ko gatavot, kā gatavot. Klīdu pa i-neta dzīlēm līdz atmiņā uzsausa šis švešādais vārds - klafutī.
Par šo savādo zvēru, pirmo reizi izlasīju vienā no sieviešu žurnāliem. Izlasot recepti, tā mani uzrunāja. Un kā tas gadās ar mani, vajag noteikti izmēģināt. Un vēlams uzreiz. Taču rezultāts lika man vilties. Vai nu es kaut ko nepareizi sadarīju vai arī tādam tam jābūt, vai recepte nepilnīga. Tad nu nolēmu izmēģināt vēlreiz. Garša bija laba, taču izskats neatbilda manis iecerētajam. Otro reizi sanāca nedaudz labāk, bet tik un tā nebija tas, ko biju iecerējusi un pēc bildes izsecinājusi.
Šoreiz paļāvos uz savu čujs, ņuhs un poņa, sastāvdaļas nemainīju, bet pašu pagatavošanas procesu nedaudz pamainīju un galarezultāts sanāca tāds, ka nepilnās 30 minūtēs no mana klafutī vairs nebija ne vēsts. Tik žēlīgs kūkas trauks atgādināja, ka reiz bija... Tagad prakse rokā. Taču sāku apšaubīt vai tas patiešām skaitās klafutī. Bet nu lai nu paliek.

Sālīto sēņu un kartupeļu sacepums

Vakar baudīju kultūru. Biju uz izrādi "Ar vīru nav viegli". Ģ. Ķestera atveidotā sausiņa loma bija vienkārši ideāla. Tā viņam piestāvēja daudz labāk, nekā mūšīgā mīlētāja loma Ugunsgrēkā. Un neskatoties uz to, ka visu pirmo cēlienu cīnijos ar baisām galvassāpēm, pēc starpbrīžā veiktās 50gr. jāgerīša un kafijas terapijas, galvassāpes kā ar roku noņemtas un ar lielu baudu noskatījos otro cēlienu.
Bet nu ko nu par to. Pirms teijātera vajadzēja iestiprināties. Un kad domas aizņemtas ar vajadzīgās štātes meklēšanu iedomu skapī patapināju gardas un pagalam vienkāršas vakariņas. Tā teikt, daudz pūļu tas neprasīja. Protams, sēnes nav tas ēdiens, ko būtu vēlams ēst pirms smalka vakara. Taču man pagalam negribējās neko šmorēt. Tā nu iztiku ar to, kas ir. Un ja nepieēdas līdz ūkai, tad nav jāuztraucas par nepiedienīgu uzvedību sabiedriskās vietās.

trešdiena, 2011. gada 9. marts

Pildīta vistas fileja cepeškrāsnī

Otrs mans šodienas šedervs. Pildīta vistas fileja cepeškrāsnī. Pagalam vienkārša maltīte, bet varen glauna paskatā.



Paprikas/tomātu mērce ar siera un žāvētas vistas pārpalikumiem

Nu tad tā. Notikumi norisinās tik strauji, ka grūti izsekot. Diemžēl ne jau priecīgie notikumi mani apsēduši. Saprotams, ka gatavošana līdz ar to aizvirzās otrajā vai pat ceturtajā plānā. Taču, kā par brīnumu šodien atradu spēkus sevī kaut ko pagatavot. Pat nedaudz tākā aizrāvos un mirkli nedomāju par apkārt esošajām lietām. Tad nu padalīšos ar abzolūti vienkāršu mērci. Par šo jau iedomājos vakar un brīdī, kad gribēju brist pakaļ trūkstošām lietām, mani nocēla no trases. Šodien, kad daudz maz jutos stabila un pārliecināta, ka nekas nenotiksies, atcerējos par šo mērci. Protams uz veikalu netiku, tapēc gatavoju no tā, kas mājās bija pieejams un kas manuprāt sader kopā. Mērce labi garšos ar rīsiem vai makaroniem.

otrdiena, 2011. gada 8. marts

Mencas fileja tomātu mērcē

Tā... ledusskapja krājumi iztukšoti. Sagribējās kaut ko aukstam galdam. Mirklis pārdomu un bija skaidrs, ka pie sirds ietu zivs tomātu mērcē. Ar siekalām mutē atceros bērnībā ēstās brētliņas tomātu mērcē uz svaigas baltmaizes. Tad likās, ka nekas gardāks uz pasaules, jau nu noteikti nav.
Šobrīd brētliņas tomātu mērcē neriskētu pirkt un ēst. Gan jau ka būtu baisa vilšanās. Tapēc labāk pašai pagatavot, tiesa ne brētliņas, bet mencu tomātu mērcē. Mmmm, garšoja labi, it sevišķi šodien, kad pēc visiem pārdzīvojumiem un lazaretes(kārtējām) būšanām, beidzot tikām mājās.
Tad nu, menca tomātu mērcē, studijā!!!

ceturtdiena, 2011. gada 3. marts

Lazanjas rullīši ar liellopa gaļu jebšu viltotie cannelloni

Mūsmājās sākušās bonifācija brīvdienas. Vīram 2 nedēļu atvaļinājums ar visām tām izrietošajām sekām. Kaut kā maltītes gatavošana atvirzās otrajā plānā.
Pilns ledusskapis ar produktiem, kurus vajadzētu apēst, taču prātā raisās aizvien jaunas un jaunas receptes. Tākā arī mājās visu laiku neuzturos, saprotams, ka visi uzkrājumi mazinās 2 reiz lēnāk.
Par lazanjas rullīšiem man doma radās labu laiku atpakaļ. Taču kā jau minēju, vēl tak zupa un vēl šis tas ko vajadzētu apēst. Šodien nenoturējos un realizēju savu ieceri. Tagad 3 dienas jātukšo visi krājumi, gribot negribot.
Šiem rullīšiem pamatideja kā cannelloni, taču 2reiz lielāks čakars. Jo lazanjas plāksnes jāapvāra, gaļa iepriekš jāsacep + mērce. Bet gala rezultātā sātīga maltīte.