otrdiena, 2011. gada 12. jūlijs

Četri latvieši un Renault Kangoo

Nu ko, atvaļinājums sanāca īsāks kā cerēts, taču agrāk vai vēlāk viss reiz beidzas. Ko nu es varu teikt, atpūtos labi. Patreiz mēģinu ieiet atpakaļ ikdienas ritmā, pagaidām nesanāk. Tapēc nedaudz par to, kur es biju un ko sadarīju.
Biju nedaudz iekarot Eiropu. Mūsu ceļš veda no Latvijas cauri Lietuvai, Polijai, Slovākijai, Austrijai, Slovēnijai līdz Venēcijai un tad atpakaļ caur Slovēniju, Horvātiju, Ungāriju, Slovākiju, Poliju, Lietuvu atpakaļ uz Latviju.
Sabijām akurāt 9 dienas prom. Tad nu piedāvāju nelielu ieskatu.
Vakariņas Polijā - Krakovā. Gruzīnu krogā gatavots cūkgaļas steiks. Bija nāvīgi labs un salīzinoši lēts - 19.90zlt. Apstaigājām arī Krakovas vecpilsētu. Karaļa pili. Nakšņojām kempingā.






Brokastojām mašīnā pie kāda Polijas supermārketa stāvlaukumā. Tākā doma bija dzīvot kempingos un pašiem gatavot, tad nu bija jāiepērk pārtikas krājumi. Un pabrokastojuši devāmies uz Austriju, kur bija jānakšņo kempingā.





 Slovākija mūs sagaidīja ar +8 grādiem un lietu. Laiks pēc suņa es jums teikšu. T
 Pa ceļam sagribējās siltu tēju, taču piestāt un zaudēt laiku nevēlējāmies. Tad nu radām risinājumu, kā izskalot brokastu kafijas krūzītes.
Šadi centāmies uzvārīt tēju. Bet beigās nekas nesanāca, jo pārveidotājs bija par švaku priekš tējkannas.







 Pusdienās mums bija Austrija pirktas aprikozes. Mmmm... bija labas. Smaržīgas un dārgas.
Gandrīz ideālas vakariņas. Plānā bija uzvārīt zupu, taču mūsu elektriskā plītiņa izblieza korķus. Nācās iztikt ar sviestmaizēm.
Brokastīs jau atkal sviestmaizes. Ko darīt, dzīve skarba, tas nu ir fakts.








 Tālāk nonācām Slovēnijā, Bohinjas ielejā. Skats no kalniem ir fantastisks.
Mūsu kempings piezūmots no kalna virsotnes.







 Vakariņās garneles.
Mmmmm....
 Un beidzot tikām pie zupas, kas tika uzvārīta veļas mājā. Jo visur citur blieza laukā korķus.
 Brokastis ar mega giga kruasānu un kafiju. Aprikozes pašas par sevi saprotams.
Skats no Bohinjas ezera.








Ķerām uz izbrīnu, jo Mariborā iepirktais izlejamais vīns tika ieliets akurāt Risso eļļas pudeles paskatā. Ticu, ka daudzi tagad domā, ka latvieši ir eļļas dzērāji.









 Venēcija mūs sagaidīja ar +33grādu karstumu. Taču skaistums bija neaprakstāms.
 Kuģu satiksme tur ir vājprātīga un tūristu bari.... viegli pazaudēties.
 Taču nomaļākas ielas bija klusas jo klusas. Un tur tad atrodas visādas pērles, kā piemēram konditoreja ar dievīgām vecrīgām venēciešu izpildījumā.
 Nu lūk, nav ko čakarēties ar elektrisko plītiņu, pagādājām kārtīgu kempinga gāzes plītiņu. Tad nu uz tās tika cepts un šmorēts. Pirmajā vakarā ēdām ko gan citu, kā pastu bolognese.
 Šis arbūzs esot audzis Itālijā, tā tika norādīts uz cenu zīmes Polijā. Atvedām to atpakaļ uz Itāliju un noēdām.
No rīta brokastīs servēju galdā omleti, no olām, kas bija izceļojušās no Polijas līdz Itālijai un pārcietušas 2 dienas vismaz 30grādu karstumu. Ka par brīnumu, nebija sabojājušās. Piens, ne tik.
Autostāvieta pie kādas Itālijas vīnotavas.












 Kempings Horvātijā - Kačjarak(ceru, ka pareizi uzrakstīju nosaukumu). Šeit pie mums nāca viesos vietējie eži.
 Navigācija mūs ieveda neceļos. Kā ātrako maršrutu norādija cauri kalniem, kur uzrādija atļauto ātrumu 90km/h. Tas nekas, ka ceļš bija līkum līkumos un maksimalais ātrums bija 20km./h. Knapi brokastis noturēju sevī. Taču skati bija iespaidīgi.
Mūsu auto lēnām un uzticami dodas uz priekšu. Šis ceļa posms bija šoseja salīdzinot pa kādam takām braucām pēcāk.
Baračeva alas. Piedodiet, bet man šī bilde liekas nepiedienīga. Ak, mana samaitātā fantāzija.
Tālāk nelaida, bet kā ekstrīmu piedāvāja, izslēdzot gaismu. Tagad zinu kā izskatās nēģera dibenā.

















 Mūsu kempings pie Balatona ezera Ungārijā. Vītols pie paša ezera krasta...mmm, romantika sita augstu vilni.
 Lūk kārtīga ungāru gulašzupu, kas diemžēl nebija asa. Bet sātīga, biez un garda tāpat.
 Pēc gulašzupas nācās kāpt augšā uz pilsdrupām. Šito trako kāpienu, pat rūdītam siguldietim būtu grūti pievārēt. Jo ārā bija +35grādi.
 Taču skats uz Balatonu bija fantastisks.
 Lūk vakariņas. Ceļmalā pirkta dinja, par melnonēm Ungārijā sauc arbūzus. Šī melone bija kaut kas. Sulīga, mutē kūstoša un aromātiska. Mašīna vēl ilgi pēc tam smaržõja.
Vēl arī persiki vakariņās.
 Nākošā diena bija paredzēta Budapeštas iekarošanai. Pirms tam iestiprināmies vietējā ungāru McDonaldā, saucas Gusto burgers. Bija labs.
 Nu lūk, ar kuģīti pa Donavu.
 Cepinoties +37 grādos.
 Vakarā veldzējāmies Egeras vīna pagrabos.
 Un lūk loģisks iznākums. 8l vīna.
 Mmmm, šīs gan, auga aiz žoga.
Nu lūk, braucot mājup nopirkām vienu kārtīgu 13kg smagu meloni. Jebšu arbūzu.












 Salds un sulīgs. Polijā vēl galbāja sevī saules siltumu. Pēc vakariņām, saldajā, tieši kā reiz.
Re, cik draudzīgi un grauzīgi. Tas nu īsumā viss.


Sīkāk, bet bez bildēm var lasīt šeit .

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru