sestdiena, 2011. gada 25. jūnijs

Līgo zivis

Šī gan nav recepte. Drīzāk tāds mirkļa moments.
Tā nu sagadijās, ka vietā kur svētijām svētkus, netālu bija arī dīķis. Un kā jau pieklājīgā dīķī pienākas, tur mitinās arī zivis. Sen nebiju makšķeri turējusi rokā, kur nu vēl kopā ar cienīto. Tapēc šim piedāvājumam nespējām atteikties. Jāsaka, ka man ķērās diezgan labi, savukārt cienītajam nekā. Taču stāsts nav par to. Ja jūs zinātu kāds azarts parādās, kad saproti, ka otrā galā ir pieķērusies kāda ievērības cienīga zivs. Diemžēl, bija jāsamierinās ar 1 mazu līdaciņu un 1 ievērības cienīgu asari. Kuru tad arī ātri, ātri pagatvojām un notiesāja zibens ātrumā.
Tātad, ja ir interese, pagatvošanai vajag pašu ķertās zivis. Cik lielas, tas nav būtiski. Protams, jo lielākas, jo vieglāk un gardāk. Ar mazajām viena vienīga asaku būšana.
Vēl vajag kādu zaļumu buntīti, diļļu un pētersīļu paksatā un kādu ķiploka daivu. Un protams sāli.
Sākumā zivis notīra un izķidā. Vēderā iegriežot. un iztīrot iekšas. Pēc tam, vajag apkaisīt ar sāli un ļaut kādu brīdi ievilkties. Sakapāt ķiplociņu ar zaļumiem un sapildīt tukšajā vēdera dobumā.
Liek uz follijas , ietin un liek uz karstām oglēm cepties. Ilgi cept nav nepieciešams. Kad nazis viegli izduras cauri, skaidrs - zivs gatava.


Nu lūk... gards paēdiens piknikā. Pie tam, pievienotā vērtība - pašu ķerts!
Ok. Atzīstos, šīs nebija manis ķertās, manējās bija puse no līdakas lieluma. Taču es biju klāt, kad šīs zivis tika izvilktas no dīķa, ar spiningu, un es  čortojos, kapēc man tāda nav un kapēc man tāda nav noķērusies.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru