piektdiena, 2016. gada 2. decembris

Zaļumu/dārzeņu biezpiens

Šodien ārkārtīgi sagribējās ko svaigu un vieglu, bet tajā pašā laikā sātīgu. Man kā latvietim vulgaris, vismīļākais dārzenis ir kartupelis. Varīts vai cepts, vai fritēts.
Un pēdējā laikā man ārkārtīgi tīk tāda pa visam vienkārša lieta - kartupeļi ar biezpienu. Un ja agrāk man pietika vienkārši ar biezpienu,kas atjaukts ar skābo krējumu, tad tagad man ļoti garšo, ja klāt ir gana daudz zaļumu un tagad jau arī dārzeņi. Jāsaka, ka par dārzeņu variantu mani apgaismoja Inga. Tagad, kad uznāk besis ko gatavot, vai arī ir absolūts ideju trūkums, tad šis mani glābs vienmēr. Un šis ir arī lielisks veids, kā sīkajiem iebarot zaļumus.
Recepte nav nekādas amerikas atklāšana, bet sev zināšanai tomēr der noglabāt. A ja nu uznāk skleroze?? :)


Pasta ar dārzeņiem un vsitu

Tā nu ir sanācis, kad esi atgriezies pie virpas, lai arī tikai uz pusslodzi, iebraukt veikalā sanāk diezgan reti. Tas gan nav slikti, mazāk iztērējās naudas un mājās nav daudz dažādu produktu, kas ir kaut kāda mirkļa iegribas brīdī gādāti. Taču otra medaļas puse - tagad jāprasa cienītajam pa dienu visu iepirkt, jo es steidzu mājās glābt omi. Tā nu vienreiz sēžot darbā, klusumā apcerēju ko varētu pagatavot vakariņās. Zināju, ka mājās ir viens neliels cukini, viena maza paprika, mazā paka saldā krējuma un saldētavā nobēdzināti vistu šķiņķīši un daži gabali mazās vistas filejas. Tas viss man radīja pārliecību, ka šo var visu kaut kā sameistarot kopā. Vēl brīdi domāju ar rīsiem vai makaroniem, beigās izlēmu par labu makaroniem. Lielais katls un ēdamais vismaz divām ēdienreizēm toč.

Sviesta vafeles

Labs vakars!
Kādu brīdi šeit atkal valdīja klusums, un kā nu ne, šis mēnesis iesācies ar pārmaiņām. Tagad ar vienu kāju esmu atgriezusies darba apritē un tagad tik nedēļas pats sākums un nogale ir brīvais laiks, kad gatavoju saimei ēdamo. Parasti tie ir lielie katli ar visnotaļ vienkāršām lietām, ko droši var atstāt bez uzraudzības. Nedēļas nogalēs gribas mazliet atpūsties un lēnprātīgi izdomāt, ko atkal gatavot. Pa nedēļas vidu -  nu kā kuru reizi. Citreiz sanāk, citreiz negribas neko gatavot.
Pirms laika rakstīju, ka esmu tikusi pie vafeļu pannas. Bērnībā man tādas nebija un dabūt tikko ceptas vafeles bija kaut kāda neiedomājam ūberekstra, kas gadījās nu ļoooti reti. Tad nu, kad tā nopietnāk sāku piedomāt pie kūku dekorēšanas, sapratu, ka man tāda panna ģeldētu. Teikšu kā ir, necepu bieži, bet reiz pa reizei, kāpēc ne.
Šo recepti izmantoju, kad gribu vafeles satīt tūbiņā. Pasākums vienkāršs, kalorijām bagāts un garšīgs arī bez visa pildījuma!

svētdiena, 2016. gada 30. oktobris

Nedaudz par kūku dekorēšanu

Labs vakars!
Vakar mūsmājās bija liels notikums - jaunākai atvasei apritēja gads. Nu jau liels cilvēks ar savu viedokli un uzskatiem. Piebrauca pilna māja ciemiņiem, saskaitīju kopā 29 personas, 19 no tām bija jaunākas par 18 gadiem. Tad nu, ja tā labi padomā, latvieši diez vai izmirs.
Un ar katru  atvases ienākšanu ģimenē, secinu, ka kalendāra aizvien vairāk un vairāk parādās svinamdienas. Kā arī uz svētkiem it kā aicini vienas un tās pašas personas, bet cilvēku paliek aizvien vairāk un vairāk. Un tas nozīmē, ka pirms katriem godiem, notiek diezgan nopietna galvas lauzīšana, kādu kūku tad taisīt.
Protams, var pasūtīt kūku gatavu pie kāda kūku cepēja. Konditorejas pie mums ir daudz, katrā var pasūtīt pa kādai kūkai, virtuālajā vidē vispār - ir tik daudz mājražotāju, kas uzceps kādu vien kūku vēlies. Tas viss protams ir jauki, un pamatīgi atvieglo ikdienu, taču kā jau visam, arī šai medaļai ir otra puse. Atcerēties laicīgi pasūtīt, saprast cik lielu un smagu to kūku vajag, kādu pildījumu, ja sūta pirmo reizi, var nezināt arī vai būs garšīga. Nereti ir tā, ka atrodi labu cepēju, bet pēc kāda laika kvalitāte sak kristies dēļ pieprasījuma, vai dēļ cenas. Un jā, kūkas nemaksā lēti. Ir bijis, kad cena ir ok,, cepējs ir ļoti pretimnākošs un gatavs izpildīt jebkuru vēlmi, bet gala rezultātā saņem kūku, kas dekorēta labākajās 90to gadu tradīcijās. Un tā tālāk un joprojām.
Otrs, ko esmu novērojusi, bērni kūkas tā ne visai mīl ēst. Nereti, sacep vai pasūti gana lielu, lai visiem pietiek un pēc ballītes staigā pa māju vākdams pusapēstus, pusaizkostus gabaliņus. Tajā brīdī nedaudz sirds apskrienas - ēdiens vējā, bet nu neko. Un tā līdz nākošajai reizei.
Tad nu vienā no tādām reizēm, klīstot pa i-neta dzīlēm, uzdūros vienai ļoti labai idejai. Atceraties, ka parasti gan mūsu bērnībā gan arī tagad, lielākais kautiņš un strīdi par to, kuru gabaliņu ar konkrēto dekoru ēdīs. Vienalga, vai tās būtu puķītes vai, šokolādes matiņi, strīdi par to, lai dabūtu katrs ir vienmēr. Bet tagad es nošauju ar vienu šāvienus, es pat teiktu, trīs zaķus. Kūku cepu ierastajā lielumā, bērni noēd dekoru un izskatās tiešām WOW!
Tad nu šoreiz par kūku dekorēšanu.

piektdiena, 2016. gada 14. oktobris

Sviestā cepts lasis

Laba diena!
Šodien gan ir aukstumiņš. Uz īsu brīdi izskrēju laukā un nosalu. Ziema nāk ar joni.
Šādā laikā tik tupēt mājās un ēst, ēst un vēlreiz ēst...
Ja jau reiz par ēšanu runājam, tad vakar, kad saulīte pa zemes virsmu staigāja, es devos savās rajona ārēs. Kamēr atvase ratos saldi šņākuļoja, apcerēju es dzīvi kā tādu un protams galveno dzīves jautājumu - ko gatavot saimei pusdienās! Šoreiz ārkātīgi netipiski sev, galvā raisījās doma par ceptu lasi.
Es jau iepriekš esmu norādījusi, ka man labāk ģeld baltā zivs, laši un foreles uz mani nekādu iespaidu neatstāj. Pat reizēm kaitina, ka publiskās ēstuvēs no jūras produktiem ir pieejams lasis vai forele. Sen jau šī zivtele neskaitās nekas smalks. Drīzāk jau tāds strādniekšķiras rijamais. Taču zinu daudzus, kuriem šī zivs ļoti garšo un kuri arī māk to garšīgi pagatavot. Tā nu, vienu dienu ieturot pusdienas ārpus mājas, pašai sev par pārsteigumu izvēlējos lasi. Atnesa man tādu mazu, skaistu gabaliņu, ko jaunākā atvase kāri noēda. Nu gandrīz, man palika daži kumosi. Un tad nu man iestājās tāda nepabeigtības sajūta. Zivs bija laba, garda un kas galvenais, nesabojāta ar daudzām garšvielām. Tas laikam bija iemesls, kāpēc vakara manā iepirkuma grozā nonāca lasis. Pareizāk sakot puse no laša.
Tā nu pēc sava prāta un saprašanas tapināju augšā.

svētdiena, 2016. gada 9. oktobris

Cakes Pop's jeb kūciņas uz kociņa

Šodien mūsmājās bija godi!  Jaunākā atvase, neskatoties, ka jau gandrīz gadu ir mūsu ģimenē, šodien pavisam oficiāli tika uzņemta mūsu dzimtā un tika pie kūmām. Pirmās trīs atvases man kristītas pie tā baznīckunga, tad nu jaunākā atvase, to baznīckungu i ne tuvu neredzēja. Kūmas izlēma par labu mūsu pašu senču tradīcijām un iecelt mūsu mazo atvasi  dzimtā un būt klāt ar padomu, kad atvasei iestāsies laiks - vecāki stulbi un neko nesaprot... un vispār, tik ilgi tikai mamuti dzīvo!
Tā nu pārdomājot godu būšanu un visu, kas ar to saistīts tapināju mazus našķus, ko atvases var kāri uzlikt uz zoba. Ņemot vērā, ka bērnu vidū šīm kūciņām ir liela piekrišana, ne tikai kādās bērnu ballītēs, bet arī Miķeļu un Mārtiņu tirdziņos.
Jāsaka, ka gatavošana ir visnotaļ viegla, tik dekorēšana mazliet piņķerīgāka. Taču, ja rokas neaug gluži no pakaļas, tad arī ar to var tikt visnotaļ veiksmīgi galā.
Galvenais jau ir pati masa, lai tā ir garšīga. Un šeit ideāli noder veikalā nopērkamās gatavās biskvīta ripas. Var cept savējo, ko es arī biju darījusi, pirms izmēģināju šo variantu, bet tad tās bumbiņas ir visnotaļ smagnējas un atvases vienbalsīgi nolēma, ka ar pirktajām ripām esot garšīgāk. Es pieliku klāt marmelādes gabaliņus, bet var likt ogas, riekstus utt.
Vēl viens svarīgs moments - glazūra. Jāsaka, ka pēdējā laikā man nākas vilties mūslaiku šokolādes izstrādājumos, tāpēc pamēģināju ieteikto glazūru šokolādi, kas ir nopērkama visos piemājas lielveikalos. Jāsaka, ka ideāli. Šādām kūciņām tiešām neko vairāk nevajag, glazūra laba, ātri sacietēja un tas garantēja, ka rezultāts izdosies!

Sāļā smilšu mīkla groziņiem

Labs vakars!

Pēdējās dienās laiks mūs absolūti nelutināja. Rudens ir tik ātri piezadzies, ka  ir tikai viens jautājums - kā?! Piektdien biju Jūrmalā uz kārtējo pastaigu, un kā ierasts uztankojāmies ar latti un briošiem, tuvējā parkā nolēmām šo procesu izbaudīt. Kā tad!! Pārsalām zilas un sapratām, ka viss, tagad tik pa siltiem kaktiem jākafijo. Nekādas laiskas sēdēšanas parkā uz soliņiem.
Tad nu pēc skarbās atklāsmes, ka rudens tik tiešām klāt, gatavojos nedēļas nogalei, kad mūsmājās brieda svarīgi godi! Kādi? Par to vēlāk... Taču gatavojoties tiem sapratu, ka gribu pagatavot klasiskos siera salātu groziņus.
Vispārzināms jau, ka tagad reti kurš mājās pats cep smilšu mīklas groziņus, jo ērtāk tos ir nopirkt un sapildīt. Un arī es daudzus gadus pie šāda stila pieturējos. Taču pēdējā laikā esmu sapratusi, ka tie gatavie groziņi palikuši reti plasmasīgi. Un kad iedomājos tādus trauslus, mutē kūstošu smilšu mīklas groziņu, tā viss. Gribu!
Tā nu sanāca, ka ilgi meklējos un pētīju receptes līdz absolūti nejauši nonācu līdz šai. Aizgūta no vienas saldās kūkas.  Cepu ar bažām, vai maz izdosies un sanāks, bet ak tavu laimi. Ir!! Ir tieši tādi, kādus es iedomājos. Un galvenais, neprasa nemaz tik daudz to pūļu, lai pagatavotu. Cepu silikona formītēs.