svētdiena, 2015. gada 29. marts

Trusis saldā krējuma un sinepju mērcē

Labs vakars!
Nu ko, oficiāli ir iestājies vasaras laiks un man ir baiss enerģijas trūkums. Laikam siltā ziema dara savu un visu enerģiju ir izsūkusi uz neatgriešanu. Ko darīt? A neko, vienkārši paņemt nedēļu brīvu, lai izgulētos un palaiskotos pa māju. Ceru, ka tas vismaz līdzēs un atkal būs enerģija strādāt tālāk. Lai gan mani māc smagas šaubas, ka es sevi mānu.
Labi, ko nu par to, domāju, ka ne es vienīgā, kas šajā pavasarī meklē vitamīnu enerģiju krātuves lai papildinātu savus izsīkušos krājumus. Ar skaudību skatos uz savām atvasēm un domāju - nu kur viņiem tādas rezerves?!!
To, ko es šodien gatavoju nebūt neatgriež zaudētos vitamīnus un enerģiju, bet vienu dienu, kad es tā laiski klīdu pa veikalu, ar mani sāka runāties trusis. Pie tam, par ļoti jauku cenu. Protam, ka jāņem ciet. Gan jau izdomās, kā gatavot.
Tad nu šodien pienāca tā diena un nolēmu - gatavos pa vienkāršo. Sinepes, medus, citrons un salds krējums. Ķiploks - vienīgais garšaugs. Āāāā un nedaudz melnie pipari.
Sanāca ārprātīgi labi.
Bet tagad visu pēc kārtas

pirmdiena, 2015. gada 9. marts

Liellopa šmoris ar melnajām plūmēm

Labs vakars!
Ja jūs zinātu, kā man šodien neko negribas darīt. Par slinkums slinkot!! Reti kad ir tā, bet kad uznāk, tad no visas sirds. Protams, nekāda lielā slinkošana man nesanāca, jo šodien ir pirmdiena un visiem kārtīgiem cilvēkiem pirmdiena ir darba diena. Tajā skaitā arī man. Sēdēju ar lielām acīm un neko nesapratu, izskatās, ka visi to pamanīja, bet bija tik toleranti un neko neteica. Paldies viņiem par to.
Bet iemesls slinkumam visticamāk ir manas brīvdienu aktivitātēs. Tā nu sanāca, ka pagājušo nedēļu jaunākā atvase atcerējās, ka sen taču nav vārguļojusi. Tad nu nolēma to steigšus labot. Un plānoto divu brīvdienu vietā, man sanāca veselas trīs. Ok, viena no tām ar pusslimu atvasi astē un tomēr, no rīta varēju pagulēt ilgāk. Tad nu smēlusies enerģiju brīvdienām, sestdien nodevos foršai pastaigai pie jūras, un svētdien ar lielu svinīgumu no bēniņaugšas nocēlu savu veco, uzticamo velo! Kam, man par milzīgu pārsteigumu, atklājās, ka kamēr ārā valdīja bargā ziema, mans velo uzticīgi bija glābis žurku no bada nāves un laipni izbarojis gumijas rokturus. Ķeskas vien palikušas. Nu nekas,par spīti to neesamībai es tomēr izmetu līkumu ar velo un sajutos gandrīz kā vecajos labajos laikos. Fiziskās aktivitātes ir forši!!!
Ak jā, kāpēc tik garš ievads... svaigs gaiss un fiziskas aktivitātes rosina domas par ēdienu un ir arī enerģija to visu gatavot. Un tāpēc teicu cienītajam - taisīsim liellopu. Tālāk attīstījās doma par melnajām plūmēm un citām izvirtībām. Enerģiju neprasa daudz, tik cik gaļu izklapēt ar āmurīti, bet kopumā, sagriezi, saliki katlā un aizmirsi. Rezultāts.... Nu, tieši tāds, kāds pārņem kad lasi vecu pavārgrāmatu saimnieču aprakstu. Vienā vārdā sakot - garšīgs.

piektdiena, 2015. gada 6. marts

Ceptas tīģergarneles

Laba diena!
Izskatās, ka ziema būs atkāpusies un beidzot varam sākt gaidīt pavasari! Esmu noilgojusies pēc siltiem saules stariem, putnu čivināšanas un gaišiem vakariem. Tiesa, tas viss drīz man būs un tad jau atkal nebūs labi. Lai nu ko, es sevi pazīstu.
Līdz šim nekādas globālas pārmaiņas nav notikušas. Esmu gan sev metusi šādus tādus izaicinājumus, bet par to vēl pagaidām paklusēšu. Vien varu pateikt, ka esmu atradusi savu meditācijas - jogas veidu, kas ar jogu pagalam nav saistīts.
Cepeškrāsni tā arī neesmu vēl pagādājusi, bet idejas par to, ko nu tik es varētu pagatavot ir milzum daudz! Sviestmaizes likums darbojas arī šajā jomā.
Februāra beigās manam cienītajam bija ballīte, sakuma izdomājām svinēt ārpus mājas, bez atvasēm un tā, bet kad ielūgtie viesi saka atbirt viens pēc otra, tad sākām domāt, vai maz vajag kaut kur vilkties. Varbūt palutināt sevi un to naudu, ko atstātu par "alu un grauzdiņiem" citam, mēs iztērētu sev un pa šiko? Domāts darīts un veikalā lepni nostaigājām gar " augstajiem" plauktiem. Bija mums i kaviārs ar paipalu olām, i visādi citādi spāņu našķi ar vītinātam gaļām priekšgalā. Kā arī man ļoti, ļoti sagribējās ceptas tīģergarneles. es gan skatījos jau uz tīrītām, bet saldētām, vīriec pierunāja pirkt svaigās ar visām galvām. Nu neko. reizēm vīriešus klausu un pirku nost.
Pagatavošana ir gaužām vienkārša un neprasa nekādas liekas piepūles, bet rezultāts pie laba baltvīna glāzes ir ideāls.

pirmdiena, 2015. gada 2. februāris

Rasoļņiks ar desu

Labs vakars!
Nu ko, beidzot ir beidzies pirmais šī gada mēnesis. Jāsaka, lai arī strādāts ir tikai 4 nedēļas, tomēr nepamet sajūta, ka bija vairāk. Kā tik pamosties, paskaties kalendārā un secini, ka vēl joprojām ir janvāris. Nu neko, celies un velies ar domu par gaišo nākotni, ka beidzot nāks februāris, tad marts un tad jau arī sāksies siltais pavasaris. Cerams.
Lai arī es vēl nesen žēlojos par straujo laika ritējumu, janvāris bija tāds mierīgs mēnesis. Nedaudz pārdomas, nedaudz pašanalīzes un sevis salikšana pa plauktiņiem. Nē, nekādas jaungada apņemšanās es neapņēmos. tikai tā skaidrāk iezīmēju jau sev labi zināmās lietas.
Tā nu lēnu garu, baudot laisku svētdienas rītu secināju, ka visa nedēļa pagājusi skriešanā, gribas ko tādu rimtu, meditējošo pagatavot. A kas var būt labāks par kādas zupas pagatavošanu, vēlams ar daudzām sastāvdaļām. Tad tā rimti vāri buljonu, griez sastāvdaļas un domā savas domas. Pie kam, neviens i tuvumā nenāk, kad darbojies ar tikko uzasinātu nazi.
Kad tiku skaidrībā ar to, ka gatavošu zupu, apjautājos cienītajam vai ir kādas konkrētas vēlmes. Viņš visu atstāja manā ziņā un te man prātā iešāvās doma - rasoļņiks. Un vēl es secināju, ka šādu zupu līdz šim es šeit neesmu publicējusi. Nē nu.... ar vienu šāvienu divi zaķi.
Taču šeit ir maza atkāpīte, nezinu ko un kā jūsmājās sauc pa rasoļņikiem, bet mūsmājās, mana mammu mamma jau šo zupu vārot, lika klāt desu. Tāpēc manā izpratnē, rasoļņiks bez desas nav rasoļņiks.

trešdiena, 2015. gada 14. janvāris

Jogurta mafini ar persikiem

Labs vakars!
Nāku es te ar bēdu vēsti, kas cieši jo cieši saistīta ar šo recepti. Nē, nē, neviens nav nomiris, aizgājis vai kā citādi, ptu, ptu, ptu... mani pametis. Es domāju no dzīvām būtnēm.
Bet ja runājam par aizgājējiem, tad jā... dziļās sērās paziņoju, ka pagājušo svētdien, tieši mafinu cepšanas brīdī, dzirksteļojot aizgāja man uzticamā un neaizvietojamā cepeškrāsns. Mhm... par aizgājējiem tikai labu vai nu neko, tad nu izlikšos, ka man nepavisam nav dusma uz to, ka tā izdomāja izbeigties tieši svarīgākajā brīdī, kad visa māja gaida kaut ko garšīgu. Še tev vecīt vasarsvētki!!! Dzirksteles šķīda ne pa jokam, labi, ka vismaz lielāko daļu es biju sacepusi. Taču tas nemazināja manas bēdas, jo mafini izrādījās ārkārtīgi gardi. Nu velss, nu!
Tāda, lūk, man sāpe!

svētdiena, 2015. gada 11. janvāris

Sildošais vistas buljons ar grauzdiņiem

Labs vakars jūsmājās!
Nu ko, laiciņš aiz loga kā radīts laiskām pastaigām atklātā laukā?! Joks.
Vienu gan es zinu droši, ka ja kādu brīdi atpakaļ mocījos ar domu - ko lai velk mugurā, tad tagad no rītiem, nē... pareizāk, jau kopš iepriekšējās dienas vakara, es izmisīgi domāju - ko vilkt kājās! Zābakus, gumijniekus, slidas vai pleznas?? Jāsaka, ka problēma visnotaļ liela un tas, ka no rīta priecājies par siltajiem ērtajiem zābakiem, nebūt nenozīmē, ka arī vakarā par tiem priecāsies un ar izteiktu skaudību skatīsies uz tiem, kam gumijas zābaki kājās. Mhm... es jau tagad mēģinu saprast, kas rīt uz ielām darīsies un cik čakli/slinki būs bijuši sētnieki. Ej nu zīlē kafijas biezumos.
Taču, kamēr es te nodarbojos ar zīlēšanu - paralēli sapratu, ka gribas kādu siltu, gardu zupu. Tad nu vienu dienu klaiņojot pa interneta dzīlēm es uzdūros uz kārdinošas zupas receptes - buljons, grauzdiņi un ķiploki. Es gan šo recepti nedaudz pamainīju pievienojot klāt papriku un puravu.
Jāsaka, ka sanāca spēcinoša, sildoša zupa - kā radīta kad aiz logiem debesis ar zemi iet kopā.

svētdiena, 2015. gada 4. janvāris

Pēcsvētku ķirbja biezzupa

Sirsnīgs sveiciens Jaunajā gadā!
Nu ko, gribētos jau kaut ko apņemties jaunajā gadā, bet laikam tomēr iztikšu bez. Lai viss paliek kā ir un miers mājās, kas arī nav mazsvarīgi.
Gada izskaņa mūsmājās bija "jautra", un šoreiz par jautrību gādāja jaunāka atvase. Ikurāt izdomājot, ka priekš kam galva, ja ir smukas kājas?! Tā nu pirmajā ziemas prieku dienā nokļuvām jau piemirstajā bērnu slimnīcā ar jauku kaiti, kā smadzeņu satricinājums. Un šoreiz pēc apskates nevis palaida uz mājām, bet gan ielika izolatorā uz nakti, novērošanai. Te nu sākās jautrība, jo mammītei, kas nakti pavadīs kopā ar bērnu, pienākas tikai krēsls. Burvīgi ne? Un atvase sava mazā auguma dēļ iebāzta redeļu gultiņā, kur izzūd pēdējās cerības ieritināties kājgalī. Piecos naktī es biju gatava zvanīt cienītajam un teikt lai mani savāc. Tāds besis, nogurums un bezspēcība un tas krēsls ne mirkli nepaliek ērtāks. Tā nu beigās iekaroties redelēs es tomēr pasnaudu par ko manas smadzenes pēcāk gribēja uzsprāgt. Bet ko nu par slikto. Beigās jau tikām mājās un es nākošo dienu vienkārši nogulēju gultā.
Līdz ar to, mums jaungada sagaidīšana bija jāievēro pēc iespējas mierīgāka, kas mums arī lieliski izdevās. Un kad visi svētki galā pamazām jāatgriežas ikdienas ritmā. Arī pēc visām šīm svētku izēšanām, secināju, ka gribu zupu. Atvēru ledusskapi un novaidējos - visa kā tik daudz un tajā pašā laikā nekā sakarīga. Pētot tuvāk ledusskapja saturu uzdūros ķirbim. Pie dārzeņu plaukta atradu papriku un dažus kartupeļus. Te arī kāds žāvēts gaļas klancīts mētājās, ķiploks man vienmēr ir mājās. Tā, kas no treknuma - saldais krējums ir, sviests nedaudz arī. Ai, lai iet viss vienā biezzupā un gan jau būs labi. Tā nu tapa bezgala vienkārša, bet ārkārtīgi garda biezzupa, ko mana slimā jaunākā atvase ēda pa divi lāgi. Skatos, ka drīz būšu iedraudzējusies ar ķirbi.