trešdiena, 2015. gada 14. janvāris

Jogurta mafini ar persikiem

Labs vakars!
Nāku es te ar bēdu vēsti, kas cieši jo cieši saistīta ar šo recepti. Nē, nē, neviens nav nomiris, aizgājis vai kā citādi, ptu, ptu, ptu... mani pametis. Es domāju no dzīvām būtnēm.
Bet ja runājam par aizgājējiem, tad jā... dziļās sērās paziņoju, ka pagājušo svētdien, tieši mafinu cepšanas brīdī, dzirksteļojot aizgāja man uzticamā un neaizvietojamā cepeškrāsns. Mhm... par aizgājējiem tikai labu vai nu neko, tad nu izlikšos, ka man nepavisam nav dusma uz to, ka tā izdomāja izbeigties tieši svarīgākajā brīdī, kad visa māja gaida kaut ko garšīgu. Še tev vecīt vasarsvētki!!! Dzirksteles šķīda ne pa jokam, labi, ka vismaz lielāko daļu es biju sacepusi. Taču tas nemazināja manas bēdas, jo mafini izrādījās ārkārtīgi gardi. Nu velss, nu!
Tāda, lūk, man sāpe!

svētdiena, 2015. gada 11. janvāris

Sildošais vistas buljons ar grauzdiņiem

Labs vakars jūsmājās!
Nu ko, laiciņš aiz loga kā radīts laiskām pastaigām atklātā laukā?! Joks.
Vienu gan es zinu droši, ka ja kādu brīdi atpakaļ mocījos ar domu - ko lai velk mugurā, tad tagad no rītiem, nē... pareizāk, jau kopš iepriekšējās dienas vakara, es izmisīgi domāju - ko vilkt kājās! Zābakus, gumijniekus, slidas vai pleznas?? Jāsaka, ka problēma visnotaļ liela un tas, ka no rīta priecājies par siltajiem ērtajiem zābakiem, nebūt nenozīmē, ka arī vakarā par tiem priecāsies un ar izteiktu skaudību skatīsies uz tiem, kam gumijas zābaki kājās. Mhm... es jau tagad mēģinu saprast, kas rīt uz ielām darīsies un cik čakli/slinki būs bijuši sētnieki. Ej nu zīlē kafijas biezumos.
Taču, kamēr es te nodarbojos ar zīlēšanu - paralēli sapratu, ka gribas kādu siltu, gardu zupu. Tad nu vienu dienu klaiņojot pa interneta dzīlēm es uzdūros uz kārdinošas zupas receptes - buljons, grauzdiņi un ķiploki. Es gan šo recepti nedaudz pamainīju pievienojot klāt papriku un puravu.
Jāsaka, ka sanāca spēcinoša, sildoša zupa - kā radīta kad aiz logiem debesis ar zemi iet kopā.

svētdiena, 2015. gada 4. janvāris

Pēcsvētku ķirbja biezzupa

Sirsnīgs sveiciens Jaunajā gadā!
Nu ko, gribētos jau kaut ko apņemties jaunajā gadā, bet laikam tomēr iztikšu bez. Lai viss paliek kā ir un miers mājās, kas arī nav mazsvarīgi.
Gada izskaņa mūsmājās bija "jautra", un šoreiz par jautrību gādāja jaunāka atvase. Ikurāt izdomājot, ka priekš kam galva, ja ir smukas kājas?! Tā nu pirmajā ziemas prieku dienā nokļuvām jau piemirstajā bērnu slimnīcā ar jauku kaiti, kā smadzeņu satricinājums. Un šoreiz pēc apskates nevis palaida uz mājām, bet gan ielika izolatorā uz nakti, novērošanai. Te nu sākās jautrība, jo mammītei, kas nakti pavadīs kopā ar bērnu, pienākas tikai krēsls. Burvīgi ne? Un atvase sava mazā auguma dēļ iebāzta redeļu gultiņā, kur izzūd pēdējās cerības ieritināties kājgalī. Piecos naktī es biju gatava zvanīt cienītajam un teikt lai mani savāc. Tāds besis, nogurums un bezspēcība un tas krēsls ne mirkli nepaliek ērtāks. Tā nu beigās iekaroties redelēs es tomēr pasnaudu par ko manas smadzenes pēcāk gribēja uzsprāgt. Bet ko nu par slikto. Beigās jau tikām mājās un es nākošo dienu vienkārši nogulēju gultā.
Līdz ar to, mums jaungada sagaidīšana bija jāievēro pēc iespējas mierīgāka, kas mums arī lieliski izdevās. Un kad visi svētki galā pamazām jāatgriežas ikdienas ritmā. Arī pēc visām šīm svētku izēšanām, secināju, ka gribu zupu. Atvēru ledusskapi un novaidējos - visa kā tik daudz un tajā pašā laikā nekā sakarīga. Pētot tuvāk ledusskapja saturu uzdūros ķirbim. Pie dārzeņu plaukta atradu papriku un dažus kartupeļus. Te arī kāds žāvēts gaļas klancīts mētājās, ķiploks man vienmēr ir mājās. Tā, kas no treknuma - saldais krējums ir, sviests nedaudz arī. Ai, lai iet viss vienā biezzupā un gan jau būs labi. Tā nu tapa bezgala vienkārša, bet ārkārtīgi garda biezzupa, ko mana slimā jaunākā atvase ēda pa divi lāgi. Skatos, ka drīz būšu iedraudzējusies ar ķirbi.

ceturtdiena, 2014. gada 25. decembris

Karstalus

Sirsnīgs sveiciens pirmajos Ziemassvētkos.
Šī ir tikai otrā svētku diena, bet man ir sajūta, ka jau nedēļu no vietas nododos svinībām. Man tas ir par daudz un ar vienu savu sirds pusi sāku ilgoties pēc ierastā dienas ritma. Cilvēkam nekad nav labi, ne?
Bet ko daudz gausties, svētki nāk un iet un drīz jau atkal ikdienas rutīnas skrējiens būs klāt kā likts.
Un kamēr svētki, jāklāj svētku galdi ar visām tām izrietošajām sekām. Šoreiz Ziemassvētku vakaru sagaidījām mājās kopā ar maniem vecākiem. Un cienītais jau laikus informēja, ka gribot zirņus, cepeti ar štovētiem kāpostiem un pīrāgus ar piparkūkām. Būs. Un pašai sev par brīnumu ārkārtīgi operatīvi to visu arī pagatavoju. Kamēr rūga iejauktā pīrāgu mīkla, tikmēr sacepu piparkūkas, zirņi un kāposti neprasīja daudz pūļu, līdz ar to, tie tur paralēli gatavojās. Tad bija kārta cepetim un visbeidzot atlika vien pīrāgus salikt krāsnī cepties, lai tikko no krāsns vilktus laukā, galdā celtu. Elementāri... vēl pašai pa vidu sapucēties, atvases izlamāt un pie vietas nolikt. Egli izrotāt un galdu saklāt. Ko tik viens sieviešcilvēks nevar izdarīt dažās stundās. Pilnīgi bail paliek, iedomājoties kādas lietas spētu paveikt, ja pie vadības stūres tiktu. Joks.
Tam visam pa vidu secināju, ka šogad absolūti nav iekāriena pēc karstvīna. Nē, kaut kā šis dzēriens ir nedaudz apnicis un gribas paplašināt savas dzērienu āres. Ko vēl tādu sildošu pagatavot? Un te man kaut kā absolūti nelika mierā doma par karstalu. Paskatījos receptes, bet ziniet - pārliecības par to, ka būs ok. nebija. Tad nu - čujs, ņuhs un poņa pie rokas un ar trīcošu sirdi darināju augšā. Bet sanāca tik labs, ka secināju - piedod karstvīn.... es Tevi piekrāpšu ar karstalu.
Šodien kā reiz bijām viesos, kur šo recepti atkārtoju. Jāsaka tā - ir kam garšo, ir kam negaršo. Tāds saldeni rūgts padzēriens.


svētdiena, 2014. gada 21. decembris

Šokolādes - ķiršu torte

Labs vakars pirmssvētku trakajā skrējienā!
Nu ko, priekšā viens brīvdienu/svētku maratons un lai arī izklausās gaužām pievilcīgi - 5 brīvas dienas, patiesībā tas nozīmēs tikai vienu - 5.janvārī atģidīšu, ka bija brīvdienas. Bet kur palika.... nav ne mazākās nojausmas!! Mhm, tā tas arī būs un ir naivi cerēt, ka šajā laikā sanāks tā laiski atpūsties. Tā tas nebūs. Mana pieredze saka, ka abzolūti nav ko gaidīt atpūtu šajā laikā.
Un lai būtu pagalam jautri, arī pirms šīm brīvdienām, mūsmājās ir svētku pilnas dienas. Te cienītajam jubilejums, te vidējai atvasei. Un ja uz cienīto jubileju es vēl tā ... izšļūcu ar grieķu salātiem un pildītu vistas fileju sveču gaismā, tad pie atvases jubilejas es apzinīgi cepu kūku līdz divpadsmitiem naktī. Āmen!
Nu labi, patiesībā es tikai ap deviņiem vakarā sāku to darināt augšā un saprotams, ka ne jau šādu tādu kūķeli es te cepšu. Pasūtījums bija gana nopietns - šokolādes torte. Ne kūka, kūciņa, kēkss. Bet torte.
Nē, nu... ko tad es, vakarā pēc darba, kāpēc nepaplosīties pa virtuvi un neuzcept torti!
Bet ziniet, bija tā vērts. Lai arī pašā viesību dienā es nemaz to tā neizgaršoju, bet viesi teicās, nāvīg laba esot. Visi mājās aizbrauca dzīvi, tātad- nemaz tik nāvīga nav. Taču šodien es apēdu pa divi lāgi un secināju, ka ir ok. Cepšu vēl. Un ja es virtuvē būtu darbojusies nedaudz organizētāk, tad arī receptes izklāsts būtu daudz labāks. Taču piedodiet man, cepu un līdz galam nebiju pārliecināta, ko es gribu panākt. Manā vietā darbojās čujs, ņuhs un poņa, tāpēc bildēs varbūt mazliet kas iztrūks, bet cītīgi lasiet recepti!!!

pirmdiena, 2014. gada 15. decembris

Cepta cūkas karbonāde

Šo es tapināju vakar, kad pēc ballītes dienā domājam ko un kā ēst. No rīta ar cienīto aizbraucām uz baseinu, nopeldējāmies un kā saka sadzīvojām apetīti. Taču šeit mēs atdūrāmies pret absolūtu ideju trūkumu, kur braukt paēst? Nu kur tā forši, mierīgi, bet ne pa dārgo ļauties kulināriem priekiem?
Domājam, domājām līdz beidzot neizturēju. Braucam uz veikalu un izdomāsim ko uztaisīt. Zināju tikai to, ka gribu krāsnī ceptus dārzeņus. Bet ko klāt? Un te mani uzrunāja smuka cūkas karbonāde.
Sacept kā ierasts, vai iznesties? kaut kā prātā nelika trīs lietas, ķimenes, rozmarīns un smaržīgie pipari. Šo te apvienojot ar čili mērci un soju, vajadzētu būt kam labam? Domāts darīts. Aši samarinēju gaļu un tad ķēros pie dārzeņiem. Vēl šodien, darbā ēdot pusdienas, priecājos par to, cik laba gaļa sanākusi.

Vienkāršais sīpolklopsis

Labs vakars!
Nākošnedēļ jau ir Ziemassvētki un man ir tāda nelaba aizdoma, ka laika vecis ir ieslēdzis savu turbo režīmu, kā rezultātā es dzīvoju kādus divus mēnešu atpakaļ. Vismaz visi svētki, lielāki un mazāki notikumi, pēc manas saprašanas, ir jābūt pēc diviem mēnešiem.
Taču es maldos, smagi maldos un šī apjausma ir ārkārtīgi smaga manai nervu sistēmai.
Visas dienas vienā skriešanā, no rīta jāpaspēj uz autobusu, vakarā atkal uz autobusu, tad vienam dejošana, otram treniņš un pa vidu vēl vakariņas. Pašai arī gribas kaut ko padarīt un skaties jau vakars klāt un jāiet gulēt, lai atkal no rīta paspētu uz autobusu.
Kad tas vienā brīdī beigsies? Kad tā diena, ko pavadu mājās ar savējiem nepaskries vēja spārniem. Kāpēc nav tā, ka darba diena paskrien ātri, bet vakars ar ģimeni velkas gliemeža ātrumā? Kāpēc?
Laikam par daudz jautājumu vienā vakarā.
Kamēr es meklēšu atbildes uz šiem jautājumiem, padalīšos ar pagalam vienkāršu recepti. Es to nosaucu ar vienkāršo sīpolklopsi.